Elīnas Krants slepkavība

Laikā, kad Zviedrija, rādot citiem piemēru, plaši atvēra savas valsts robežas, pakļaujoties vērienīgajai multikulturālisma propagandai, nododot savas nācijas tradīcijas un vēsturi, tika pastrādāts kāds noziegums, kas snobiskai politiskai elitei lika meklēt taisnošanos. Faktiski tieši gļēvas un necienīgas pret savu tautu un nāciju īstenotas multietniskas politikas rezultātā, kāda baltā 27 gadus veca zviedriete Elina Krants tika zvērīgi nogalināta Gēteborgas Biskopsgården rajonā 2010. gada 26. septembrī. 

Kā ātri vien noskaidroja zviedrijas policija. Krantu izvaroja un zvērīgi noslepkavoja Efrems Johanness, 23 gadus vecs aicinātais uz Zviedriju Etiopijas imigrants. Jaunās sievietes līķis tika atrasts Biskopsgården rajonā.

Imigrants Johanness tika atzīts par vainīgu Krantas slepkavībā un saņēma 16 gadus ilgu cietumsodu un deportāciju pēc soda izciešanas. Zviedru "velkamistu" aicinātais etiopietis savu vainu atzina, bet īpaši nepārdzīvoja par baltās sievietes slepkavību. Arī cietumā viņam noteikti tika nodrošināti labāki dzīves apstākļi nekā dzimtenē. 

Priekšvēsture

2010. gada 26. septembrī Elina Kranta, 27 gadus veca zviedriete no Falšēpingas, pēc vakara, baudot naktsdzīvi Gēteborgā, aizmiga tramvajā. Video no novērošanas kamerām liecināja, ka pēc tam Krantai sekoja vīrietis, kurš mēģināja viņu izvarot, bet saņemot pretestību, pēc tam piekāva līdz nāvei un faktiski apgānīja viņas līķi. Smagi sasistās Krantas mirstīgās atliekas nākamajā dienā tika atrastas Gēteborgas Biskopsgården rajonā.

Tas notiek valstī ar ļoti augstu dzīves un sociālās atbildības līmeni, bet kurā sāk necienīt paši sevi - valsti, valodu, tradīcijas, himnu. Pievienotais klips ir spilgta ilustrācijai šādai noliedzošai politikai. Baltā meitene, kopojoties ar nēģeri, dzied Zviedrijas valsts himnu.

28. septembrī Gothenburgas centrālajā stacijā ģērbtuves policisti arestēja Etiopijas pilsoni, 23 gadus veco Efremu Johannesu, kura ārējais izskats un apģērbs atbilda tam, kas bija fiksēts izmeklēšanas laikā iegūtajos video ierakstos. Veicot sākotnējas izmeklēšanas darbības, Krantas DNS tika atrasts uz imigranta apģērba, bet Johannesa - uz viņas ķermeņa.

Johanness tika notiesāts par tīšu slepkavību un izvarošanu atbildību pastiprinošos apstākļos.

2011. gada martā Johanness tika notiesāts uz 18 gadiem cietumā ar sekojošu deportāciju. Viņam bija jāizcieš 16 gadi (ko varētu saīsināt apmēram līdz 10 1/2 gadiem ar labu uzvedību), jo deportācijas šodien tiek piemērots divu gadu samazinājums. Pirmais spriedums tika pārsūdzēts, jo apsūdzētais apgalvoja, ka nav vainīgs.

Prokurore Stīna Lundberga lūdza tiesu piespriest mūža ieslodzījumu par seksuālu uzbrukumu atbildību pastiprinošos apstākļos .

2011. gada rudenī Apelācijas tiesa atstāja spēkā sākotnējo spriedumu. Jau tiesas procesa laikā parādījās ziņas, ka Johannessa sieva un bērni ir pametuši Eiropu it kā izteiktu vairākārtēju draudu dēļ viņu dzīvībai. Par to Elinas Krantas un viņas piecu brāļu un māsu vecākiem tika piespriests kriminālsods aptuveni 60 000 eiro apmērā.

Sākotnēji Johanness tika ieslodzīts Norrtäljeanstalten, kas ir augstas drošības cietums Norrtälje, bet pēc uzbrukuma kādam ieslodzītajam viņš tika pārvietots uz Salbergaanstalten cietumu Salā. Johanness ir saņēmis vairākus brīdinājumus par agresīvu uzvedību. Iespējams, ka humānā zviedru justīcija viņam sodu nesamazinās.

Sekas

Kranta tika apbedīta Sankt Olof kyrkogård kapsētā viņas dzimtajā Fālkopē.

2010. gada oktobrī rajonā - kur tika atrasts viņas ķermenis - pulcējās vairāk nekā 1000 cilvēku, lai viņu pieminētu un protestētu pret vardarbību.

Lai kā tas nepatīk, bet tomēr laikā, kad informācijas ierobežotā apraide tradicionālajos medijos vairs nav ekskluzīva, laiku pa laikam interneta ziņu lentās ielaužas informācija, kā sokas to valstu, kuru politiķi sludina multikulturālismu, iedzīvotājiem. Un kā izrādās - nereti nemaz tik spīdoši. Ir uzņemta dokumentāla filma "Zviedrija. Pēc šariata likumiem", kurā policijas augsti stāvoša amatpersona vienkārši aicina vēlās nakts stundās uzturēties kopā lielākā pulkā, bet labāk tumsā vispār nestaigāt apkārt. Diemžēl, mierīgajās Rietumu valstīs daudzviet kontrole pār situāciju ir tikai šķietama. 

Dzirdot par imigrantu uzņemšanu un pienākumu tos izmitināt, vienmēr atmiņā nāk 160 Latvijas t.s. 'velkamistu" vēstule ar aicinājumu sagaidīt "ārstus, inženierus" un vēl nezin ko. Nav dzirdēts, ka kāds no viņiem mēģinātu izmitināt aicinātos viesus pie sevis, tai pašā laikā demagoģiski salīdzinot ar latviešiem, kuri bēga no komunistu okupētās Latvijas. Uz šo aizvainojumu atbilde ir viena: latviešu vīrieši nebēga, pametot ģimenes. Mums piedāvā uzņemt ordas ar jauniem spēcīgiem vīriešiem, kuriem apsolīti dažādi sociāli labumi, taču aicinātāji ne mirkli nav pat iedomājušies, ka šiem cilvēkiem vajadzētu arī strādāt. Tiesa, ik pa brīdīm kāds no velkamistu ideoloģijas lobētājiem izpļāpājas, ka Eiropas novecojošajai un no iedzīvotājiem iztukšotās Latvijas sabiedrībai trūkstot darba rokas, kā arī ar migrantu pieplūdumu tikšot uzlabota demogrāfiskā situācija.

Piemēram, šobrīd Zviedrijā jau ir "Zviedrijas Arābu partija", kura atklāti un tieši sludina zviedriem, ka multikulturālisma apstākļos viņu Zviedrija ir pagaisusi uz visiem laikiem un ja kādam zviedram tas šķiet nepieņemami, tie var sakravāt mantiņas un no valsts aizvākties.