Baiba Rudevska: Stambulas konvencija

Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) Latvijas politisko diskusiju laukā ir jau līdz apnikumam ierasts temats, kas uzrodas, uzbriest un noplok ar pārsteidzošu cikliskumu, kā jūras paisums un bēgums vai kā malārijas lēkme. 2021. gada 4. jūnijā Satversmes tiesa (turpmāk – “ST”) taisīja spriedumu lietā par Stambulas konvencijas atsevišķu normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmei.[1]

Šobrīd – 2023. gada jūlijā – no jauna ir uzvirmojušas politiskās diskusijas par Stambulas konvencijas ratifikācijas nepieciešamību. Pat Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kas, manuprāt, līdz šim ir sevi pozicionējusi kā sociāli konservatīvu politisko spēku, sāk mainīt savu retoriku, apgalvojot, ka “Stambulas konvenciju Latvijā varētu ratificēt ar atsauci uz Satversmi” un ka “pie konvencijas teksta varētu pievienot atsevišķu deklarāciju, līdzīgi kā to darījušas daudzas citas Eiropas valstis”.[2] Bieži dzirdam arī frāzi “Satversmes tiesa ir atzinusi Stambulas konvenciju par atbilstošu Satversmei”[3] un tādēļ viss taču esot pilnīgā kārtībā. Bet vai patiešām tā ir?

Aiztaupot lasītājiem dramatisko spriedzi, uzreiz atbildēšu: nē, nav. Šajā rakstā dziļāk apskatīšu situāciju ar minēto ST spriedumu: ko tad ST īsti izskatīja, kādu rupju kļūdu tā pieļāva savā spriedumā un kā tas ietekmē šā sprieduma izmantojamību turpmākajās (juridiskajās un politiskajās) diskusijās.

Šajā sakarā uzreiz izdarīšu ļoti svarīgu piebildi. Atšķirībā no citām Rietumu civilizācijai piederīgajām valstīm Latvijas iekšējo juridisko diskusiju un debašu kultūra joprojām ir ļoti zemā līmenī. Tam ir divi savstarpēji saistīti cēloņi. Pirmkārt, Latvija ir maza valsts, latviešu ir skaitliski maz un tādēļ arī tieslietu kopiena ir salīdzinoši maza; lielākā daļa juristu ir vismaz kaut kādā ziņā savstarpēji saistīti: darba kolēģis, kursabiedrs, kūms, bijušais pasniedzējs. Otrkārt – un tā ir galvenā problēma –, mūsu sabiedrība daudzos aspektos joprojām ir intelektuāli nenobriedusi. Postpadomju latviešu juristu vidū tas mēdz izpausties kā nespēja atšķirt konstruktīvu zinātnisku un akadēmisku kritiku (pat asu un nežēlīgu) no personīgās nepatikas. Bijušo ASV Augstākās tiesas tiesnešu, nu jau nelaiķu, ultrakonservatīvā Antonina Skalijas (1936–2016) un ultraliberālās Rutas Beideres Ginzbergas (1933–2020) tuvā personīgā draudzība par spīti radikāli pretējiem uzskatiem profesionālajā jomā ir mūsdienu latviešu juristam pilnīgi nesaprotama un neiedomājama lieta. Un patiešām: šādām attiecībām ir nepieciešams zināms cēlsirdības un iekšējas gara aristokrātijas līmenis, – bet tieši to padomju okupācijas režīms ir gadu desmitiem centies no mums izsvēpēt, tā vietā kultivējot izpatikšanu un uzsvērtu “pareizumu”. Rezultātā pārāk daudzi tieslietu profesionāļi vienkārši baidās viens otru kritizēt, lai neiegūtu sev ienaidniekus un neriskētu ar iespējamu atriebību. Starp citu, tieši šā iemesla dēļ Latvijā gandrīz nekad neparādās patiesi interesantas, domāšanu veicinošas publikācijas juridiskajā jomā.

Tas pats attiecas arī uz ST. Paskatieties, kas mēdz publiski asi komentēt tās dīvainos un neloģiskos spriedumus: tie ir galvenokārt žurnālisti un politiķi, kuri to dara savā – emocionālā, tautai viegli saprotamā – formā. No tieslietu jomas profesionāļiem šāda kritika tikpat kā nav dzirdama, un tas ir saprotams: viņiem taču Latvijā ir jādzīvo un maize jāpelna! Šādos apstākļos, no konstruktīvas akadēmiskas un profesionālas kritikas pasargāti, ST tiesneši darbojas drošā un komfortablā “kokonā”, kas faktiski veicina visatļautību un patvaļīgi motivētus spriedumus. Lieki piebilst, ka tiesiskumam un Satversmes integritātei šāda situācija ir vienkārši graujoša.

Kā zināms, šobrīd Labklājības ministrija lielā ātrumā virza apstiprināšanai valdībā likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”.[4] Tādēļ šajā rakstā pieskaršos arī otrajam, saistītam jautājumam: vai pati Stambulas konvencija vispār pieļauj atrunas un ko nozīmē “atsevišķa deklarācija”, ko varētu pievienot pie konvencijas teksta (kā mums ieaijājoši sola daži pie varas esošie politiķi). Līdz ar to nedaudz pieskaršos arī tam.

Dīvainais pieteikums

Satversmes tiesa 2021. gada 5. maija tiesas sēdē (rakstveida procesā) pēc divdesmit viena Latvijas Republikas 13. Saeimas deputāta[5] pieteikuma[6] izskatīja lietu “Par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta „c” punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam”. Kā redzams, pieteikums bija iesniegts par atsevišķiem Stambulas konvencijas pantiem un to atbilstību konkrētiem Satversmes pantiem. Vienlaikus jāatzīmē sekojoši fakti:

Pirmkārt, neviens no minētajiem deputātiem publiskajā telpā ne reizi nebija izteicies pret Stambulas konvenciju, kur nu vēl apšaubījis kāda tās panta atbilstību Satversmei. Tieši otrādi, viņi vienmēr bija iestājušies par šīs konvencijas ratifikāciju.[7]

Otrkārt, ST lietu izskatīja laikā, kad darbojās 13. Saeima un tātad visi minētie deputāti joprojām bija valdošās koalīcijas biedri.

Treškārt, visā šajā procesā bija viens objektīvi aizdomīgs moments: deputāti, kuri ir dedzīgi Stambulas konvencijas piekritēji un kuru politisko partiju programmās ir pausts viennozīmīgs atbalsts konvencijas ratifikācijai,[8] pēkšņi iesniedz ST pieteikumu, kurā lūdz atzīt atsevišķus konvencijas pantus par Satversmei neatbilstošiem. Protams, šeit varētu iebilst, ka Satversmes tiesas likums ļauj iesniegt tikai negatīvo pieteikumu, t. i., lūgt atzīt kādu tiesību normu par Satversmei neatbilstošu (nevis atbilstošu). Tomēr būsim godīgi un bez liekulības atzīsim: šie deputāti acīmredzami vēlējās izmantot ST, lai tā savā spriedumā atzītu apstrīdētās Stambulas konvencijas normas par Satversmei atbilstošām un tādējādi palīdzētu viņiem panākt vairākus soļus pretī šīs konvencijas ratifikācijai Latvijā. Diez vai viņi riskētu iesniegt minēto negatīvo pieteikumu ST, ja viņiem būtu kaut mazākās šaubas par lietas iznākumu. Manuprāt, minētie deputāti jau iepriekš paredzēja, ka ST spriedums būs viņu politiskajai ideoloģijai labvēlīgs, – un tas savukārt nevar neiedragāt uzticību nu jau pašai ST. Gribot negribot jājautā: cik neatkarīga no politiskās ietekmes tā patiesībā spēj būt?

Vēl viens svarīgs fakts: 2018. gada 27. jūlijā Bulgārijas Konstitucionālā tiesa atzina Stambulas konvenciju par Bulgārijas konstitūcijai neatbilstošu. Tiesa pievērsa īpašu uzmanību 3. panta “c” punktam un 4. panta 3. punktam, uzsverot, ka konvencija neparedz izdarīt atrunas pie šiem pantiem.[9] Kā redzams, Bulgārijas Konstitucionālā tiesa skatīja un analizēja (t. sk. uzklausot arī dažādus ekspertus) tieši tos pašus konvencijas pantus, kurus trīs gadus vēlāk analizēja arī mūsu ST, – tikai rezultāti abām konstitucionālajām tiesām sanāca pilnīgi pretēji.

Šie deputāti bija Anda Čakša, Inese Lībiņa-Egnere, Ainārs Latkovskis, Rihards Kozlovskis, Ojārs Ēriks Kalniņš, Andrejs Judins, Atis Lejiņš, Arvils Ašeradens, Daniels Pavļuts, Artūrs Toms Plešs, Dace Bluķe, Mārtiņš Šteins, Mārtiņš Staķis, Mārtiņš Bondars, Inese Voika, Marija Golubeva, Dace Rukšāne-Ščipčinska, Vita Anda Tērauda, Inese Ikstena, Andris Skride un Ilmārs Dūrītis.

Ko tad īsti izskatīja Satversmes tiesa?

2021. gada 4. jūnijā ST minētajā lietā taisīja spriedumu, kurā nosprieda sekojošo:
“1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta „c” punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam un Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam.

2. Atzīt Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 4. panta 4. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam”.

Atgādināšu, ko nosaka Satversmes 91. pants:
“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

Kā redzams, ST izbeidza tiesvedību attiecībā uz gandrīz visiem apstrīdētajiem Stambulas konvencijas pantiem un tikai vienu pantu (4. panta 4. punktu) atzina par atbilstošu Satversmes 91. pantam, vienlaikus izdarot sprieduma motīvu daļā šādu piebildi: “[..] Tomēr Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka šādi īpašie pasākumi jāveic tādā veidā, lai nevairotu dzimtē balstītas vardarbības pamatā esošos stereotipus (sk.: Otto D. Gender, Violence and Human Rights. In: Shepherd L. J. (Ed.) Handbook on Gender and Violence. Cheltenham, Northampton: Elgar, 2019, pp. 363–364)” (sk. sprieduma 24. punktu). Tomēr jāsaprot, ka ne jau ST vai Saeima būs noteicējas pār Stambulas konvencijas interpretāciju; saskaņā ar konvencijas 66. panta 1. punktu un 69. pantu šīs tiesības ir piešķirtas speciāli izveidotai “Ekspertu grupai cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē” (saīsināti – “GREVIO”).

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, tiesvedību lietā var izbeigt gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Savukārt saskaņā ar 29. panta 2.1 daļu ST lēmumā par tiesvedības izbeigšanu sniegtā tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

Un tagad palūkosimies, kuros aspektos ST ir parādījusi savu šokējošo neprasmi strādāt ar starptautisko līgumu tekstu versijām un pie kā tas ir novedis.

Satversmes tiesa apmaldās tulkojumā

Katrs starptautiskais līgums tiek sākotnēji izstrādāts un noslēgts valodās, kas kļūst par autentiskajām līguma teksta valodām.[18] Tādēļ katra starptautiskā līguma beigās ir atrodama informācija par to, kuras ir konkrētā līguma autentiskās valodas. Arī Stambulas konvencijas pašās beigās ir norādīts: “Konvencija parakstīta Stambulā 2011. gada 11. maijā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski [..]”.

Tikai starptautiskā līguma autentiskais teksts ir izmantojams tā teksta un normu interpretācijā.[19] Tātad, lai interpretētu Stambulas konvenciju un tās normu atbilstību Satversmei, ir jāizmanto konvencijas autentiskie teksti angļu un franču valodās. Konvencijas teksta latviešu valodas tulkojums (vienalga – oficiāls vai neoficiāls) nekādā gadījumā nav uzskatāms par autentisko tekstu.

Taču, kā redzams no ST sprieduma, tā vispār nav izmantojusi nevienu no abām (angļu un franču) autentiskajām Stambulas konvencijas teksta valodām. Grūti saprast, kādēļ ST ir šādi rīkojusies. Pirmais minējums, kas nāk prātā, ir tāds, ka tiesneši un tiesas darbinieki, iespējams, nepietiekami pārzina vai nu svešvalodas, vai starptautiskās tiesības, vai abas šīs jomas. Tā vietā ST ir izmantojusi kaut kādu konvencijas teksta tulkojumu latviešu valodā (pat nenorādot, kur šis tulkojums ir publicēts). Salīdzinājumam: Bulgārijas Konstitucionālā tiesa, skatot jautājumu par Stambulas konvencijas atbilstību Bulgārijas konstitūcijai, izmantoja šīs konvencijas autentiskos tekstus (angļu un franču valodā).

Eiropas Padomes mājas lapā šobrīd ir pieejams Stambulas konvencijas neoficiāls tulkojums latviešu valodā,[20] tomēr gluži šo tulkojuma versiju ST arī nav izmantojusi. Jebkurā gadījumā, visus šos latviešu tulkojuma variantus vieno viens būtisks trūkums, proti, tajos ir izlaisti vārdi. 

Konvencijas 3. panta “c” punkta latviešu valodas tulkojumā ir izlaists vārds “konstruētas” (angl. “constructed”; fr. “construits”). Tā kā Stambulas konvencijas 3. panta “c” punkts ir tiesību norma (nevis romāns, dzeja, feļetons vai tml.), tad viena vārda izlaišana rada pavisam citu tiesību normu. Šajā gadījumā tulkojumā izlaistais vārds ir būtisks, jo norāda nevis uz “sociālām lomām”, bet gan uz “sociāli konstruētām lomām”.

Konvencijas 3. panta “c” punkta nepareizais tulkojums automātiski ietekmē arī konvencijas 4. panta 3. punkta izpratni. 4. panta 3. punkts skan šādi: “Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālā dzimte[24] (“dzimte” – ST spriedumā izmantotajā tulkojumā), rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss”.

Satversmes tiesa rada juridisku brāķi

Kā zināms jebkuram izglītotam juristam, ja tiesību normā izmaina kaut vienu vārdu vai pat tikai vārda galotni un ja tas kaut mazliet maina normas jēgu, tad tā jau ir cita tiesību norma. Lai spēkā esošā tiesību normā kaut ko izmainītu – piemēram, kā mūsu aplūkojamajā gadījumā, lai svītrotu kādu vārdu –, ir jāizdara attiecīgi normas grozījumi. Lieki piebilst, ka nekāda Stambulas konvencijas normu “grozīšana” nav notikusi (tas būtu iespējams, tikai izstrādājot, parakstot un ratificējot šīs konvencijas papildprotokolu vai aizvietojot to ar citu konvenciju[25]).

Jāsecina, ka ST ir vērtējusi nevis Stambulas konvencijas 3. panta “c” punkta, bet gan konvencijā faktiski neeksistējošas “tiesību normas” atbilstību Satversmei! Citādi kā par traģikomisku šo situāciju vērtēt nevar. ST pilnvaru robežas nosaka Satversmes tiesas likuma 16. pants, kura 2. punkts ļauj ST izskatīt lietas par “Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei”. Ciktāl runa ir par Stambulas konvencijas 3. panta “c” punktu, tā atbilstību Satversmei ST pēc būtības nav vērtējusi – tātad izdarījusi kaut ko tādu, uz ko likums to nemaz nepilnvaro.

Varbūt šā viena vārda izlaišana ir tīrais sīkums un konvencijas juridisko vērtējumu nekādi neietekmē? – Nē, nekādā gadījumā. Īpašības vārdam “konstruēts” šajā gadījumā ir būtiska nozīme. Šeit uzreiz ir jāmeklē atbilde uz to, ko nozīmē:
– “sociāli konstruētas” lomas,
– “sociāli konstruēta” uzvedība,
– “sociāli konstruēta” nodarbošanās,
– “sociāli konstruētas” īpašības (ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem).

Visu to nevar noskaidrot tikai un vienīgi ar juridisko metodi. Vispirms ir jāpēta šo jēdzienu filozofiskā izcelsme, noskaidrojot, no kurienes tie vispār ir cēlušies, un tikai tad ir iespējams sākt analizēt šīs izpratnes ietekmi uz normatīvo tiesību aktu iztulkošanu un piemērošanu.

Lasot ST spriedumu, ir redzams, ka ST kā vienu no ekspertiem bija pieaicinājusi Latvijas Universitātes (turpmāk – LU) Vēstures un filozofijas fakultātes docentu Dr. phil. Arti Sveci. Diemžēl viss, ko viņš varēja pateikt par “sociālo dzimti” (gender) no filozofiskā viedokļa, bija šis: “Doma, ka papildus dzimumam pastāv arī dzimte, neesot ne kontroversiāla, ne ideoloģiska. Vēsturiski sabiedrības, kurās dominējuši vīrieši, esot centušās kā dabiskas pozicionēt tādas sociālās normas, kas sievietēm piedēvējušas noteiktu rīcību vai īpašības. Daudzi stereotipi par to, kādai jābūt sievietei vai vīrietim, esot veidojušies sociāli, un tos visus neesot iespējams skaidrot ar iedzimtību”.[26]

Pārsteidzoši: ne vārda, piemēram, par amerikāņu filozofes, vienas no “trešā viļņa” feminisma pamatlicējām Džūditas Batleres (Judith Butler) sociālās dzimtes (gender) konstrukciju idejām un teorijām viņas pasaulslavenajos, bet Latvijā laikam nepazīstamajos, darbos.[27]

Kamēr LU Vēstures un filozofijas fakultāte nespēj pat pieminēt Dž. Batleri, tikmēr itāliešu tiesību profesors Frančesko Aņjello (Francesco Agnello) savā zinātniskajā publikācijā ir labi spējis ne tikai pievērsties viņas darbos izstrādātajām “gender” idejām un konceptiem, bet arī padziļināti izanalizēt to iespējamo ietekmi uz Stambulas konvencijas 3. panta “c” punktā ietverto “sociālās dzimtes” definīciju. Izskatās, ka ST tiesneši nav pat izlasījusi šo līdz šim labāko un analītiskāko zinātnisko publikāciju par Stambulas konvencijā ietverto “gender” definīciju starptautiskajās tiesībās.[28]

Ja ST tiesneši to būtu izlasījuši, viņi būtu uzzinājuši, ka sociālajās zinātnēs pastāv divas “gender” teorijas: bioloģiskā un sociālā. Ja pirmā ir nekaitīga, tad otrā sevī slēpj bīstamu potenciālu.[29] Diemžēl ST savā spriedumā ir spējusi secināt tikai šo: “Savukārt Stambulas konvencijas 3. panta „c” punktā ir skaidrots jēdziens “dzimte”, ar to saprotot sociālās lomas, uzvedību, nodarbes un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Par šīs normas saturu lietas materiālos rodami atšķirīgi viedokļi […]. Tādēļ šīs normas satura noskaidrošanā izmantojams Stambulas konvencijas paskaidrojošais ziņojums. Proti, jēdziens “dzimte” Stambulas konvencijā iekļauts, lai skaidrotu to, ka atsevišķas sociālās lomas vai stereotipi vairo nevēlamas un kaitīgas situācijas, kā arī noved pie tā, ka vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par pieņemamu. Ar šo jēdzienu nav paredzēts aizstāt jēdzienus “vīrietis” un “sieviete” (sk.: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, para. 43)”. Tas arī ir viss, ko ST ir spējusi pateikt – nocitējusi Stambulas konvencijas skaidrojošā ziņojuma 43. paragrāfā esošo tekstu. Nekādas dziļākas analīzes.

Šobrīd nevēlos sīkāk analizēt, cik lielā mērā un kurās daļās nupat aprakstītais defekts anulē sprieduma saistošo spēku, taču skaidrs ir viens: ST spriedums ir juridisks brāķis ar apšaubāmu autoritāti, kurš vēl vairāk grauj mūsu ST kā institūcijas jau tā vājo reputāciju. Diemžēl šajā ziņā nevaru iepriecināt lasītājus ar optimismu: pēc maniem novērojumiem, juridiskās izglītības kvalitāte Latvijā pastāvīgi krītas; profesionāli izcilus jaunus ST tiesnešus turpmāko gadu desmitu gaitā mēs diez vai redzēsim, un līdz ar to šādi spriedumi visdrīzāk kļūs par ikdienišķu parādību.

Atrunas – vai tas ir risinājums?

Kā zināms, Stambulas konvencijas ratifikāciju atbalstošie politiķi mierina tautu, ka šīs konvencijas kaitīgākās normas varēšot neitralizēt, pieņemot jeb pasludinot pie tās atrunas un deklarācijas. Vai tas tā patiešām ir un cik šis solījums no starptautisko tiesību viedokļa ir nopietns un reālistisks?

Uzreiz jāsaka, ka Stambulas konvencijas parakstīšanas brīdī (2016. gada 18. maijā) Latvija jau ir izdarījusi vienu atrunu un vienu deklarāciju. Atruna attiecas uz iespēju ierosināt kriminālizmeklēšanu par noteiktas kategorijas nodarījumiem neatkarīgi no cietušās personas iesnieguma un turpināt to pat tad, ja viņa savu iesniegumu atsauc. Savukārt deklarācijā ir teikts: “Latvijas Republika deklarē, ka tā piemēros Konvenciju atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes principiem un normām.”[30] Taču ST sprieduma konstatējošajā daļā šī atruna un šī deklarācija nemaz nav pieminētas – tā, it kā to nebūtu. ST, šķiet, tās vienkārši nav pamanījusi.

Sāksim ar atrunām. Atrunas pie starptautiskajiem līgumiem ir paredzētas Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 2. panta pirmās daļas “d” punktā. Šī norma definē “atrunu” šādi: tas ir vienpusējs paziņojums jebkurā formulējumā, ko veic valsts, parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot vai pievienojoties līgumam, tādējādi izsakot nodomu izslēgt vai mainīt konkrētu līguma noteikumu tiesiskās sekas un to piemērošanu attiecīgā valstī.[31] Tās pašas Vīnes konvencijas 19. pants skaidri nosaka, ka valsts, parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot vai pievienojoties starptautiskajam līgumam (konvencijai), var veikt atrunu, izņemot gadījumus, kad:

a) starptautiskais līgums (konvencija) aizliedz veikt atrunas;
b) starptautiskais līgums (konvencija) paredz, ka var veikt tikai īpaši noteiktas atrunas, kuru skaitā neietilpst konkrētā atruna, vai
c) gadījumos, kas neietilpst a) un b) punkta noteikumos, atruna nav savienojama ar konkrētā starptautiskā līguma (konvencijas) objektu un mērķi.

Taču Stambulas konvencijas 78. panta pirmā daļa aizliedz tajā izdarīt atrunas, izņemot konvencijā konkrēti paredzētās atrunas pie atsevišķiem pantiem (kā tikko teicu, Latvija šo iespēju ir izmantojusi). Kā redzams, par Stambulas konvencijas strīdīgajiem pantiem (piemēram, 3. panta “c” punktu, 4. pantu, 12. pantu un 14. pantu) konvencija neparedz izdarīt nekādas atrunas, tieši otrādi – tās ir aizliegtas. Līdz ar to politiķu solījumi par atrunu izdarīšanu pie Stambulas konvencijas nolūkā “neitralizēt” ideoloģiski uzlādētos pantus ir vai nu nezināšanas un nekompetences pazīme, vai tīša maldināšana.

Deklarācijas – vai tas ir risinājums?

Bet kā ir ar deklarācijām? Šis jautājums ir sarežģītāks. Lai gan pati Stambulas konvencija tiešos vārdos nepasaka, vai un kādas deklarācijas valstis tai var pievienot, starptautiskās līgumtiesības atļauj valstīm pievienot pie starptautiskajiem līgumiem (konvencijām) vienpusējās interpretatīvās deklarācijas, kuru saturs, robežas un forma ir stingri tiesiski nospraustas.[32] Praksē valstis diezgan bieži izmanto šo iespēju: paziņo, kādā veidā tā, līgumu piemērojot, interpretēs (nevis izslēgs no piemērošanas jomas) neskaidrus, izplūdušus un pārāk vispārīgus līguma terminus – un jo sevišķi tādus, kuru interpretācija sociālās realitātes apstākļos dažādās valstīs var atšķirties.[33]

Tātad interpretatīvās deklarācijas ir vienīgais veids, kā Latvija legāli varētu izdarīt savu paziņojumu par Stambulas konvencijas interpretāciju Latvijā. Ja konkrētais starptautiskais līgums (šajā gadījumā – Stambulas konvencija) aizliedz atrunu izdarīšanu pie konkrētiem pantiem vai vispār, tad valsts izdarītais vienpusējais paziņojums attiecībā uz šiem konvencijas noteikumiem principā nevar tikt uzskatīts par atrunu. Tomēr ir izņēmums: šāds vienpusējais paziņojums var tikt uzskatīts par atrunu tad, ja tā mērķis ir izslēgt vai pārveidot (mainīt, modificēt) atsevišķu līguma noteikumu tiesiskās sekas un to piemērošanu attiecīgā valstī.[34] Jo neskaidrāks un izplūdušāks ir līguma pants, jo lielāka iespēja attiecībā uz šādu pantu izteikt interpretatīvo deklarāciju.

Interpretatīvo deklarāciju tiesiskās sekas ir šādas[35]:
1) Interpretatīvā deklarācija nemaina līgumā noteiktās saistības (to apjomu).
2) Interpretatīvā deklarācija tikai precizē vai konkretizē līguma vai atsevišķu tā noteikumu nozīmi vai piemērošanas tvērumu jeb jomu attiecībā uz šo valsti.
3) Pēc deklarācijas iesniegšanas, veicot tajā noteikto interpretāciju, valstij ir jāņem vērā citu līgumslēdzēju valstu izteiktie apstiprinājumi vai iebildumi attiecībā uz šo deklarāciju.[36] Tas nozīmē, ka, ja Latvija pievienotu interpretatīvās deklarācijas, tad citām Stambulas konvencijas dalībvalstīm (kuras to jau ir ratificējušas) būs tiesības vai nu apstiprināt visas vai daļu no Latvijas interpretatīvajām deklarācijām (to varētu sagaidīt no Polijas, Ukrainas vai Horvātijas puses), vai pret tām visām iebilst (pilnībā vai daļēji). Nav reālistiski paredzams, ka visas konvenciju ratificējušās valstis varētu apstiprināt Latvijas iesniegtās deklarācijas.
4) Citu līgumslēdzēju valstu klusēšana attiecībā uz interpretatīvajām deklarācijām nevar tikt uzskatīta par deklarāciju apstiprinājumu.[37] No otras puses jāatzīmē, ka starptautisko tiesību zinātnē tiek norādīts: kvalificēts klusējošo valstu skaits tomēr var tikt uzskatīts kā apstiprinājums interpretatīvajai deklarācijai.[38]
5) Tiesību zinātnē tiek uzskatīts, ka, lai interpretatīvā deklarācija varētu radīt tiesiskās sekas, vismaz vienai līgumslēdzējai valstij tā ir skaidros vārdos jāapstiprina.[39]

Polija bija pirmā valsts, kura, parakstot un vēlāk ratificējot konvenciju, tai pievienoja šādu deklarāciju (nekonkretizējot deklarācijas veidu): “Polijas Republika deklarē, ka tā piemēros Konvenciju saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas principiem un normām”.[40] Pēc tam tieši šādas deklarācijas konvencijas parakstīšanas brīdī paziņoja arī Lietuva un Latvija.[41]

Savukārt Horvātija tikai konvencijas ratifikācijas brīdī iesniedza šādu deklarāciju: “Horvātijas Republika uzskata, ka Konvencijas mērķis ir sieviešu aizsardzība pret visu veidu vardarbību, kā arī vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršana, sodīšana un izskaušana. Horvātijas Republika uzskata, ka Konvencijas noteikumi neietver sevī pienākumu ieviest sociālās dzimtes (“gender”) ideoloģiju Horvātijas tiesību un izglītības sistēmā, kā arī neietver sevī pienākumu grozīt konstitucionālo laulības definīciju. Horvātijas Republika uzskata, ka Konvencija ir atbilstoša Horvātijas Republikas Konstitūcijai, jo īpaši saskaņā ar normām par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, un tādēļ Konvencija jāpiemēro, ņemot vērā iepriekš minētos Horvātijas Republikas konstitucionālās normas, principus un vērtības.”

Pēc tam arī Ukraina Stambulas konvencijas ratifikācijas brīdī (2022. gada 18. jūlijā) iesniedza šādu deklarāciju: “Ukraina atzīst to, ka Konvencijas mērķis aizsargāt sievietes pret visu veidu vardarbību, kā arī novērst, sodīt un izskaust vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, kas ir vērsta arī pret vīriešiem un bērniem (zēniem un meitenēm). Ukraina neuzskata nevienu Konvencijas normu par tādu, kas uzliktu pienākumu grozīt Ukrainas Konstitūciju un Ukrainas Ģimenes kodeksu, citus Ukrainas likumus attiecībā uz laulības, ģimenes un adopcijas institūtiem, kā arī ierobežot vecāku tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem. Ukraina paziņo, ka saskaņā ar Ukrainas Konstitūciju valsts neatzīst un neliek ieviest nevienu ideoloģiju kā obligātu. Ukraina deklarē, ka tā piemēros Konvenciju saskaņā ar Ukrainas Konstitūcijā noteiktajām vērtībām, principiem un normām, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, tiesību un iespēju vienlīdzību sievietēm un vīriešiem, dzimumu identitāti, atbildīgu māšu un tēvu audzināšanu, atbalstu ģimenei un bērnu aizsardzību.”

Kā jau teicu, pirmā Stambulas konvencijas dalībvalsts, kas pievienoja tai deklarāciju un arī ratificēja konvenciju ar šādu deklarāciju, bija Polija. Pret šo Polijas deklarāciju iebildumus izteica vairākas Stambulas konvencijas dalībvalstis, konkrēti: Austrija, Nīderlande, Norvēģija, Somija, Šveice un Zviedrija.[42] Galvenie iebildumi bija šādi: deklarācija īstenībā esot slēpta atruna, kas ir pretrunā ar konvencijas 78. pantu; atsauce uz iekšzemes tiesību normām (konkrēti, Polijas Konstitūciju) esot pārāk vispārēja un izplūdusi, un tas radot šaubas par Polijas vēlēšanos patiesi un pilnīgi pildīt savas Stambulas konvencijā noteiktās saistības. Citiem vārdiem sakot, šīs valstis pārkvalificēja Polijas deklarāciju par neatļautu atrunu un paziņoja, ka, ciktāl runa ir par konvencijas piemērošanu divpusējā aspektā – t. i., attiecībās ar Poliju – katra attiecīgā valsts šo slēpto atrunu neievērošot.

Latvijas valdībā izskatāmais likumprojekts

Visbeidzot palūkosimies uz to, kas tuvākajās dienās notiks Latvijas Republikas valdības sēdē, proti, kāds izskatās likumprojekts “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (turpmāk – likumprojekts) no tam pievienotās deklarācijas aspekta. Likumprojekta 2. pantā tiek paredzēts: “Konvencijas īstenošanā Latvija piemēro Latvijas Republikas Satversmē ietvertās vērtības, principus un normas, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību un atbalstu. Ārlietu ministrija, deponējot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram konvencijas pieņemšanas un apstiprināšanas instrumentu, tam pievieno attiecīgu deklarāciju (pielikums)”. Pielikumā esošās deklarācijas teksts ir šāds: “Latvijas Republika uzskata, ka Konvencijas mērķis ir sieviešu aizsardzība no jebkādas vardarbības, kā arī vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršana, sodīšana un izskaušana. Latvijas Republika paziņo, ka tā piemēros konvenciju Latvijas Republikas Satversmē ietverto vērtību, principu un normu ietvaros, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību un atbalstu”.

Ir skaidri redzams, ka šeit ir vienkārši pārkopēti daži teikumi no Horvātijas un Ukrainas izdarītajām deklarācijām. Bet vai tiešām Latvijas politiķi un juristi cer, ka šāda deklarācija kaut ko manīs? Mēs labi zinām, ka jau vairākas Stambulas konvencijas dalībvalstis (skat. iepriekš) ir iebildušas pret Polijas deklarāciju (un šie iebildumi faktiski attiecas arī uz vēlāk ratifikācijas brīdī iesniegtajām Horvātijas un Ukrainas deklarācijām). Vīnes konvencijas 27. panta pirmais teikums skaidri nosaka: valsts nevar atsaukties uz nacionālo tiesību normu prasībām, lai attaisnotu starptautiskā līguma neizpildi (Eiropas institūcijās valdošais uzskats diemžēl ir tāds, ka ar frāzi “nacionālo tiesību normas” ir saprotamas arī valstu konstitūciju normas). Turklāt likumprojekta anotācijā nekur nav norādīts, kuras starptautisko tiesību normas vai paražas paredz šādu nekonkrētu deklarāciju pievienošanu un kādas būs to tiesiskās sekas.

Vienpusējās interpretatīvās deklarācijas ir vienīgais iespējamais, taču ļoti slidenais un šaurais ceļš. Tādēļ labāk būtu pa to neiet. Drošākais ceļš, kā pasargāt mūsu sabiedrību no Stambulas konvencijas iespējamajām postošajām sekām ir un paliek – atturēties no šā ideoloģiski toksiskā dokumenta ratifikācijas.

Stambulas konvencijas autentiskie teksti angļu un franču valodās pieejami šeit: 

Pilnībā rakstu ar atsaucēm un pievienotām salīdzinošām tabulām var izlasīt vietnē Telos.lv