Normunds Šlitke - Digitālgeita kā nebeidzams process
Pirmo digitālās televīzijas krimināllietu,kas saistīta ar digitālās televīzijas ieviešanas projektu 2002.-2003. gadā(!), RAT trešo reizi(!) skatīs 5.oktobrī.
Pirmajā piegājienā lielākā daļa apsūdzēto tika atzīti par vainīgiem, bet otrajā reizē visi tika attaisnoti.
Salīdzinājumam Administratīvās apgabaltiesas 2026. gada 30. aprīļa spriedumā lietā Nr. A420312417 izteiktā atziņa: "Sabiedrības interese pieteicējas sodīšanā vairs nav tik aktuāla un intensīva, lai atsvērtu pieteicējas tiesības uz procesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un tiesisko stabilitāti. [..]
Lēmums uzdot [..] pēc vairāk nekā astoņus gadus ilgas tiesvedības no jauna lemt par soda [..] piemērošanu nozīmētu turpināt tiesisko nenoteiktību lietā. Šāds risinājums lietā nav ne objektīvi nepieciešams, ne samērīgs, turklāt varētu novest pie pieteicējas Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā un Konvencijas 6. panta 1. punktā garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpuma."
Varbūt ir pēdējais brīdis šo lietu izbeigt ar godu? KL 58.p. (5) daļa nosaka, ka no kriminālatbildības personu var atbrīvot, ja konstatē, ka nav ievērotas tās tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.
Aivars Borovkovs: Viens no lielākajiem neatkarīgās Latvijas justīcijas kauna traipiem.
Tā noteikti vairs nav tiesa, bet gan vajāšana. Ja tiesvedība nav veikta saprātīgā termiņā lietu jāizbeidz! Situācija ir katastrofāla ar termiņiem, kvalitāti ko aizvieto ar politiskām vajadzībām.
19.jūnijā Salmanam Rušdi paliek 79 gadi.
1989. gadā Teherānas režīms piesprieda viņam nāvessodu, un Ajatola Homeinī aicināja visus musulmaņus visā pasaulē nogalināt rakstnieku tikai tāpēc, ka viņam nepatika viņa romāns un tas līdz ar to tika atzīts par nelikumīgu. Tirāns Homeinī ir miris jau vairāk nekā 35 gadus, taču viņa vēlme izrēķināties - slepkavības pavēle joprojām ir spēkā. Neviļus rodas jautājums - vai Latvijas justīcija iet pa šo ceļu un vēsturiski izveidojies justīcijas fundamentāls Noilguma institūts ir rorakts? Izskatās, ka Latvijas politprocesos vajadzība un iespēja kārtot rēķinus ar politiskajiem oponentiem ir jau pārvērtiusās par parašu tiesībām, ko bieži vien jauc ar judikatūru un tā arī to pasniedz sabiedrībai.
Dāvids Zalāns: Nepiekritīšu. Vienīgais kauna traips ir tāds, ka daudzi šķēles tipa cilvēki nenonāca līdz cietumam jau pirms digitālās lietas. Daudzi. Kad tas mainīsies, es paredzu, ka tas būs masīvi un tas nebūs.
Aivars Borovkovs: Iespējams, ka tā, bet, ja valsts justīcijai ir nespēja izdarīt savlaicīgi, tas ir nepiedodams vājums un to beidzot ir jāatzīst.
Redzot politiskās shēmošanas progresu, Tevis pieminētais un līdzgaitnieki ir kā nepaklausīgu mazuļu niķi un blēņas bērnu silītē.
Kopsavilkumā, jaunās paaudzes kampēji neprata nonīdēt savus konkurentus, taču pierāda savu pozīciju pārākumu ar daudz meistarīgāku budžeta apgūšanu, pie reizes saprotot, ,,ka nauda tagad ir tik daudz, kā nekad". Ja neviens nesit pa savlaicīgi nagiem, gadās arī izmuldēties, kā ar šo atklāsmes atziņu.
Vecajiem 3A, AŠ un citiem pagātnes bubuļiem tādas iespējas un summas visspožākā Pilnmēness naktī sapnī nerādījās.
