Ņūdžersijā pirmo reizi Tomass Edisons iedarbināja elektriskā apgaismojuma sistēmu. Rīgā pirmā elektriskā gaisma parādās 4 gadus vēlāk- Operā

Jau pēc elektriskās spuldzes patentēšanas 1879. gadā, Latvijas teritorijā iznākošās vācu avīzes tolaik prognozēja, ka šis ir gāzes apgaismojuma gals.

“Tiek apgalvots, ka šī lampa, kuru var iekārtot jebkurā mājoklī, pārspēj visus citus mākslīgā apgaismojuma veidus un turklāt izmaksā tik lēti, ka par knapi vienu marku var saņemt tādu gaismas daudzumu, kas līdzvērtīgs 10 000 kubikmetru gāzes sadedzināšanai,”

Viena elektriskā lampa dod tikpat gaismas, cik 16 sveces

“Rigasche Zeitung”.

***

Elektroapgaismojums Rīgā parādījās jau 4 gadus pēc ASV. Gāzes apgaismojuma avārijas dēļ 1882. gadā Rīgā nodega Nacionālās Operas (tolaik- Rīgas 1. pilsētas teātra) ēka. Rekonstrukcijas laikā 1885.-1887.g. ēkai piebūvēja katlu māju kanāla malā, bet 1887.g. ierīkoja pirmo elektrostaciju Rīgā.

***

Rīgas pilsētas valde pirmo reizi apsprieda jautājumu par pilsētas elektrostacijas nepieciešamību 1890. gadā, kad Būvvaldē ar lūgumu izsniegt koncesiju elektriskās spēkstacijas izbūvei rīdzinieku vajadzībām vērsās „Krievijas — Baltijas elektrotehniskās fabrikas” īpašnieks un uzņēmējs H. Detmans. Pilsētas valde atļauju uzreiz neizsniedza un nolēma vispirms pētīt Eiropas valstu un Krievijas pilsētu pieredzi elektrostaciju izbūves jautājumā. Turklāt tika organizēta Rīgas iedzīvotāju aptauja noskaidrojot, vai viņus interesētu iespēja savu mājokļu apgaismošanai izmantot elektrisko strāvu. Vairums aptaujāto rīdzinieku atbalstīja pilsētas elektrocentrāles izbūvi.

Protams, radās arī pretinieki – Gāzes un Ūdensvada iestāde, kuras bizness tiktu apdraudēts, samazinoties klientu skaitam, kuri izvēlēsies savos mājokļos lietot elektrisko strāvu. Gāzes un Ūdensvada iestāde panāca, ka elektrostacijas izbūve uz nedaudz gadiem tiek atcelta.

Kamēr pilsētas valde domāja, celt elektrostaciju vai nē, tikmēr rosīgie uzņēmēji, skaidri saprazdami, ka nākotne pieder tieši elektroenerģijas izmantošanai, rīkojās. 19. gadsimta nogalē sākās strauja nelielu un tuvākos kvartālus apkalpojošu privāto elektrostaciju jeb blokstaciju ierīkošana.

1896. gadā sāka darboties H. Detmaņa elektrostacija Lielajā Jaunajā ielā. Pēc gada elektrostaciju ierīkoja Rīgas Latviešu biedrības namā. Viena no blokstacijām atradās pie Lauvu spīķera Doma baznīcas tuvumā, piegādājot elektroenerģiju vairākām bankām, Lielās ģildes namam, biržas ēkai, gubernatora pilij, vairākām privātmājām. Sava elektrostacija bija arī Vācu Amatnieku biedrībai, Bingnerhofa namam, teātrim „Olimpija”, viesnīcām „Monopol” un „Imperial”. Rīgā darbojās arī Ņesterova, Feitelberga, Liepiņa un citas privātas elektrostacijas.

Pulkveža Brieža ielā 17/19 atradās Riharda Poles elektrostacija, kura piegādāja elektrisko strāvu Elizabetes ielas iestādēm un namiem posmā no Antonijas līdz Eksporta ielai, klientiem Kalpaka bulvārī posmā no P. Brieža līdz Antonijas ielai un klientiem Antonijas ielā posmā no Kalpaka bulvāra līdz Elizabetes ielai.

Pieprasījums pēc elektroenerģijas pieauga, un 1901. gada oktobrī Rīgas dome pieņēma vēsturisko lēmumu par elektrocentrāles izbūvi Andrejsalā (Andrejostā), lai nodrošinātu centralizētu elektroapgādi pilsētai. Jau pēc mēneša piešķīra pirmo kredītu – 8000 rubļu spēkstacijas projektēšanai. Rīgai ļoti paveicās, jo elektrocentrāles projektu izstrādāja viens no vācu elektroenerģētikas pamatlicējiem, inženieris, konstruktors un izgudrotājs Oskars fon Millers (1855 – 1934). Viņa vārds Eiropā bija labi pazīstams. 1882. gadā Millers Minhenē organizēja pirmo Elektrotehnisko izstādi, un viņam pirmajam izdevās pārvadīt elektroenerģiju pa 60 km garu augstsprieguma līniju Misbaha–Minhene. Kopīgi ar rūpnieku E. Ratenau 1883. gadā viņš nodibināja firmu “Deutsche Edison – Gesellschaft für angewandte Elektricität”, kas mūsdienās pazīstama ar nosaukumu „AEG”. 1884. gadā pēc Millera projekta uzbūvēja Minhenes spēkstaciju Vācijā.

1903. gadā Rīgas pilsētas dome apstiprināja O. fon Millera izstrādāto projektu elektrocentrāles izbūvei. Elektrostacijas un elektrotīkla izbūvi plānoja trijās kārtās: 1. kārtā paredzēja izbūvēt elektrostacijas ēku un iekārtu, kabeļtīklu no elektrocentrāles līdz Bruņinieku ielai; 2. kārtā – palielināt elektrocentrāles jaudu no 1700 kW līdz 3100 kW un izbūvēt kabeļtīklu elektroenerģijas piegādei klientiem Pārdaugavā; 3. kārtā – palielināt elektrocentrāles jaudu līdz 5200 kW un divkārt palielināt kabeļtīkla kopgarumu Rīgas pilsētā. Rīgas pilsētas elektrocentrāles vēsture saistāma ar vēl vienas izcilas personības klātbūtni. Elektrocentrāles ēkas projektu izstrādāja arhitekts Karls Felsko (1844–1918) – viens no ievērojamākajiem Rīgas eklektisma stila meistariem.

Pilsētas elektrocentrāles izbūve izmaksāja 1,3 miljonus rubļu. Pārbaudes režīmā elektrocentrāli ieslēdza darbā 1905. gada martā. Oficiālā tās atklāšana notika 1905. gada 14. maijā, kad Rīgas pilsētas galva Džordžs Armitsteds parakstīja lēmumu par elektrocentrāles pieņemšanu ekspluatācijā un tās nodošanu pilsētas Uzņēmumu pārvaldes pārziņā. Pilsētas elektrocentrāle darbojās ar 1482 kW jaudu. Pirmajā darbības gadā tā saražoja 23000 kWh elektroenerģijas, to piegādājot 652 klientiem. Elektriskais apgaismojums iedegās pilsētas centra dzīvojamos namos un iestādēs. Pirmās 20 elektriskā loka lampas uzstādīja Aleksandra bulvārī – tagadējā Brīvības bulvārī un Brīvības ielā posmā līdz Brīvības un Elizabetes ielu krustojumam.

(fragmenti no citariga.lv)