Sākās 2. Angļu—būru karš

Būri, jeb Afrikāneri (pašnosaukums: Afrikaner, agrāk Boer), afrikandi, ir viena no Dienvidāfrikas tautām, kura veidojusies pamatā no holandiešiem, kuri 17. gadsimtā izveidoja kolonijas Labās Cerības ragā.

Šobrīd būri veido 5,2% no Dienvidāfrikas iedzīvotājiem (>60% no tās baltajiem iedzīvotājiem), bet tradicionāli dominē valsts politikā un ekonomikā. Nevienā no valsts provincēm afrikāneri neveido vairākumu. Runā afrikāneru valodā, kura pamatā aizgūta no viena no nīderlandiešu valodas dialektiem, kas papildināts ar ievērojamu skaitu aizguvumu no angļu, franču, ķhosu, malajiešu un citu tautu valodām. Afrikaneri jeb būri pēc Holandes kā jūras un tirdzniecības lielvalsts varenības norieta 19. gadsimtā izveidoja vairākas neatkarīgas valstis tagadējās Dienvidāfrikas teritorijā, taču drīz sadūrās ar Anglijas impērijas centieniem tās pārvērst par Anglijas kolonijām.

Pirmais Angļu- Būru karš notika no 1880. līdz 1881. gadam notika Transvālā un beidzās ar angļu sakāvi.

Angļu—būru karš (angliski — Second Boer War vai The Boer War, afrikānsā — Anglo-Boereoorlog vai Tweede Vryheidsoorlog (Otrais Neatkarības karš)) bija karš mūsdienu Dienvidāfrikas Republikas teritorijā no 1899. gada 11. oktobra līdz 1902. gada 31. maijam starp Britu impēriju un divām neatkarīgām būru valstīm — Oranji un Transvālu.

Smaga kara rezultātā Oranji un Transvālu anektēja Britu impērija.

Kara gaitā tika izmantota sena Krievijas kara vešanas taktika, kas pārējā pasaulē plašu izplatību guva XX gadsimta karu gaitā, — izdedzinātās zemes taktika. Tāpat  tika praktizēta civiliedzīvotāju ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs no britu puses un partizānu kara taktika no būru kaujinieku puses, kā arī plaša automātisko ieroču pielietošana

1885. gadā Transvālā tika atklātas bagātīgas zelta atradnes un šeit īsā laikā ieradās daudzi pārceļotāji no Kapzemes, kas tajā laikā bija Lielbritānijas kolonija. Strauji attīstījās Johannesburga un citas pilsētas zelta raktuvju tuvumā. Īsā laikā Vitvatersrandā angļu skaits pārsniedza būru skaitu, kaut kopumā Transvālā vairākums vēl aizvien bija būri. Būru republikās dzīvojošajiem angļiem (un citiem ieceļotājiem) nebija vēlēšanu tiesību. Tas kļuva par kara sākšanas iemeslu.

Tiek uzskatīts, ka karam tomēr bija ekonomisks pamats. Būru republikas zelta ieguvi aplika ar augstiem nodokļiem, bet dinamīta ieguvei izveidoja monopolu ar Nobela kompāniju. Bija plāni uzcelt dzelzceļa līniju uz Indijas okeāna ostu caur Portugāles koloniju, apejot britu ostas. Tas apdraudēja britu un britu zelta raktuvju īpašnieku intereses.

1899. gada septembrī toreizējais britu koloniju valsts sekretārs Džozefs Čemberlens izvirzīja ultimātu, kas pieprasīja visu britu pilsoņu tiesību pielīdzināšanu būru tiesībām.

Redzēdams, ka karš ir neizbēgams, Transvālas prezidents Pauls Krīgers, vēl nesaņēmis Čemberlena ultimātu, izvirzīja savējo. Viņš deva britiem 48 stundas, lai atvirzītu karaspēku no Transvālas, pretējā gadījumā piesakot karu.

Londonas publika ultimātu uzņēma ar sašutumu un smiekliem, jo tika uzskatīts, ka būru republikas nav uzskatāmas par nopietniem pretiniekiem.

Kara rezultātā angļi zaudēja 22 000 kritušas militārpersonas, būri zaudēja 6 500 militārpersonas un ap 24 000 civiliedzīvotāji nomira kara un bada rezultātā. Kara laikā no bada koncentrācijas nometnēs nomira ap 20,000 (jeb aptuveni 50% no kopskaita) būru bērni.