Sarkandaugavas kauja starp Livonijas ordeni un Rīgu. Uzvar rīdzinieki.

Sacelšanās bija saistīta ar to, ka pēc iepriekšējā arhibīskapa nāves, Rīgas arhibīskapa krēslu ieņem Ordenim lojālais, bijušais Ordeņa sekretārs Mihaēls Hildebrtants. Rīdzinieki izteica neapmierinātību ar šādu izvēli, rezultātā kā pretinieku ieguva ne tikai Ordeni, bet arī arhibīskapijas bruņotos spēkus. Papildus tiem pievienojās Harijas (Igaunija) bīskapijas armija. Apvienotie spēki uzbruka Rīgai, taču, negadīti saņēma spēcīgu pretsparu.

Kaujā krita daudzi ordeņa karavīri, kā arī 6 ordeņa bruņinieku vadītāji, to skaitā (Kuldīgas un Daugavpils komturi, Sēlpils fogts u.c.), bet 23 ordeņa bruņinieki, to skaitā Ventspils, Jelgavas komturs u.c. tiek sagūstīti

Kaujas rezultātā iniciatīva pārgāja rīdzinieku pusē un ielenkumā esošā Livonijas ordeņa 1. pils (tagadējās Konventa sētas vietā; "Lietišķās mākslas muzejs" atrodas pils kapellas telpās) nonāca neapskaužamā stāvoklī. Rīdzinieki pilī esošajiem ordeņa bruņiniekiem noliedza jebkādas pārtikas piegādes, bet ap to esošajos aizsardzības grāvjos sameta beigtus lopus. 

Ordenis padevās 1494. gada 18. maijā. Rīdzinieki pili izlaupa un, izņemot kapellu nojauc pilnībā, bet ordenis spiests uzbūvēt jaunu pili (esošā Rīgas pils) 

***

1494. gada līgums

Livonijā dzimtbūšana sāk veidoties XV-XVI gs., kad muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, kustamo inventāru, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai muižu, bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par "dzimtļaudīm" (Erbleute) vai "dzimtzemniekiem" (Erbbauer). Viņu zemes kungu savukārt sāka dēvēt par "dzimtkungu" (Erbherr). Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā, savukārt mūsdienu Latvijas teritorijā par to pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu.

Līgums ir pirmās dzimtbūšanas tiesības Latvijas teritorijā. Domājams, ka tās vispirms stājās spēkā Rīgas arhibīskapijas "lībiešu galā".

Līgumā noteikts, ka:

• ja aizbēdzis dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ tam kungam, pie kura bija aizbēdzis, bet viņam jāpaliek pie vecā kunga, kura dzimtcilvēks viņš sākumā bijis.
• Dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie svešā kunga, jāseko tēvam, ja tēva nav - jaunākajiem brāļiem jāseko vecākajam brālim.
• ja kāds muižnieks ļauj atprasītam dzimtcilvēkam un viņa saimei bēgt, šim muižniekam bēgļa vietā jādod tikpat labs dzimtcilvēks un saime.

Aptuveni trīs gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā (šis process notika nevienmērīgi). Līdz ar muižu veidošanos, administratīvi likvidēja tradicionālos ciematus, zemniekus izkaisot muižas teritorijā viensētās.

Vairums Livonijas zemnieku tika piesaistīti tām muižām, kurās viņi dzīvoja, liegta bija pārvietošanās ārpus muižas robežām un bija jāpilda mužþtura noteiktās klaušas. Katrs saimnieks pats bez starpnieku palīdzības sazinājās ar muižkungu vai muižas īpašnieku vai nomnieku, kā arī vadīja viensētas saimi, savukārt gājēji muižas ietvaros mainīja saimniekus, pie kā kalpoja, vai ik gadu. Savukārt muižas īpašnieka pienākumos bija gādāt par saviem dzimtļaudīm, nodrošinot tos ar kustamo un nekustamo saimniecības inventāru, sēklu neražas gados, ārstēšanu, izglītošanu, kā arī uzturlīdzekļiem darba spēju zaudēšanas gadījumā.