Šī nedēļa -balts uz melna

Vasaras  karstumneesamība tiek aizvietota ar karstiem cīniņiem ap nodokļu reformu.

Iespējams, ka ir kāds, kurš saprot, kas beigu beigās būs, bet noteikti ir skaidrs, ka ziedošanai ir pielikts punkts. Nodokļu iespējamās atlaides mazinātas reizes sešas. Sabiedriskā sektora viedoklis vērā ņemts netiek.

Fonā notiek ģimenes ārstu streiks, kurā, atsevišķi nupat no siltām zemēm atgriezušies, dakteri ētisku iemeslu dēļ nepiedalās. Viedokļu daudz, skaidrības nekādas. Politisko spēļu, kuru scenāriju jorpojām veido ne jau Jēkaba ielā 11, bet dažādās kuluāru sarunās, iznākumu paredzēt nevar neviens. Lai sabiedrība stipri nemēģinātu iedziļināties, talkā nāk tie, kuri cer, ka arī iekļūs starp politikas bīdītājiem ar netīrās veļas mazgāšanu par Rīdzenes sarunām. Te neviļus intereses sakrīt. Vieniem dūmu aizsegs, otriem - pie varas esošo netraucēta iespēja manifestēties. Tiek prasīts atkāpties Dūklavam, Augulim un vēl kādam, kurš varbūt arī to darītu, bet nezin no kā.

Latvijas TV un Latvijas radio, sekojot pasaulē populāram ekonomisko sankciju paraugam, paziņo, ka pārtrauc līgumus ar Ventspils domi. acīmredzot cerot vai paredzot, ka teritorija atdalīsies no Latvijas. Ventspils nedrīkst būt Latvijas sastāvā, kamēr to vada Lembergs, kurš, skaļi smiedamies, zobojoties mēģina atgādināt, ka šādu līgumu nekad nav bijis. Zinoši un ironiski eksperti mudina neapstāties pie sasniegtā un aicina - ja jau tad jau. Jebkādas attiecības jāpārtrauc arī ar Daugavpils un Rīgas Domi. Principā, tas nemaz nav smieklīgi.

Pat neesošā vasara, tā ir un paliek atvaļinājumu laiks. Saeimā, kā ierasts, skolēnu brīvdienas.

Liela daļa t.s. analītisko raidījumu veidotāji arī devušies atelpā, tāpēc spriedzes uzturēšana ir kritusi uz žurnāla "IR" veidotāju pleciem, un jāsecina, ka sadarbojoties ar tiem, kuriem atpūsties nav laika, jo gaida nākamā gada vēlēšanas, nedēļa ir izdevusies spraiga. Īsts pļaujas laiks, nu jau pat apspriežot, ka Rīdzenes sarunas ir jāizdod atsevišķi. Ideja nav slikta - būs vieglāk arhivēt plauktā. Pagaidām nevar atlasīt tekstu - to, kas muļļāts TV, no tā, kas ir operatīvajās lietās un profesionāli nobēdzināts no izmeklēšanas.

Jau tika minēts, ka emocionāli apspriežot tās pašas sarunas, viedokļi dalās, sākot no šitos vēl pirms 7 gadiem vajadzēja padzīt, aizmirstot, ka pēc tam ir bijusi virkne smalku, vairāk vai mazāk redzamu bez uzmanības atstātu finanšu afēru, par ko neviens nav atbildējis, beidzot ar ko darīja Strīķe un komanda, kas ar spožu publicitāti un patosa pilniem apgalvojumiem - nu tik tagad beidzot būs!, lieta ir beigusies ar pilnīgu izgāšanos. Nejauku noti iedevis prokurors Māris Leja, kuram, publiski dodot vārdu tika liktas cerības, ka viņš ir konsekvents Lemberga nedraugs, bet viņš, kā izrādījās, vairs nebija savējais un ar juridiskiem argumentiem iedeva sabiedrībai skaidrojumu, ka lietā, diemžēl, nav gadiem solīto pierādījumu un ar tādu lietu uz tiesu doties nedrīkst pat tad, ja tiesiskuma saldējums ir pakusis neesošajā vasaras tveicē. Sabiedrībā vienmēr ir valdījusi iekšējas kultūras veidota taisnīguma sajūta, kas šajā gadījumā izsaka karstu protestu - kā tā? Tas, ka politiskās korupcijas aizsegā daudz ir izšiverēts, bija sen zināms, bet pasniegto iemeslu dziļo vilšanos tom\er ir grūti piedot. Ko darīt?

Smagā brīdī Vienotību  atklāti apkalpojošais IR mēģina uzturēt apsūdzošo dzirksteli, piedāvājot versiju, ka Strīķe varbūt pierādījumus ir atdevusi prokuratūrai, bet tā nav tos nav saņēmusi, tad varbūt tie ir iestrēguši KNAB SKP (konsultatīvajā padomē). Pat neanalizējot šāda apgalvojuma pamatotību, var secināt, ka šādu baumu veidotājs ir vai nu galīgs analfabēts vai nelietīgs provokators.

Jebkurā gadījumā, ap šo skandālu ir sarosījušies ļoti daudzi - gan Strīķes laikā pēc Zolitūdes katrastrofas no kriminālatbildības veiksmīgi aizslīdējušais Juris Pūce ar savu politisko grupu, gan Jūrmalā dislocētie politiskie aktīvisti - t.s. progresīvie, kuri uzņēmās organizēt plašu protesta akciju pret ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeijeru ( pikets notika ar aptuveni 50-100 dalībniekiem - uz kopējā viļņa ieguva atpazīstamību valsts TV, bet nav zināms, cik ilgi par viņiem atcerēsies elektorāts), gan savu uzbrukuma kampaņu turpina Jāņa Bordāna konservatīvie, kuru flagmanis Juta Strīķe ir atguvusi iespēju būt TV ekrānos, ar apskaužamu patosu saucot uz Tautas sapulci pie prezidenta pils.

Lietainās vasaras trešdienas vakarā paveicās ar laiku - nelija. Sanāca "visa tauta", apmēram 300 cilvēku. Cik ir, tik ir. Gandrīz visa tauta. Parunāja, padziedāja. Aizturēja vienu, kurš mēģināja pateikt, ka divi mēģina apčakarēt parējos. Beigās atnāca prezidents, bet situāciju neglāba. Kaut ko pateica, bet neviens nedzirdēja. Varēja nenākt. Pēc šī vakara radās jautājums, ko šobrīd īsti pārstāv politiskā tirdziņā uztaisītais prezidents. Kuram viņš ir savējais? Žēl viņu.

Nedēļa sākās ar divu Latvijas tenisistu spēlēm Vimbldonā. Gan Aļona Ostapenko, gan Ernests Gulbis ļoti līdzīgās un cienīgās spēlēs zaudēja ļoti titulētiem pretiniekiem. Abi tiešām godam pārstāvēja savu valsti.

Latvijā atrada pirms 10 dienām Liepājā pazudušo Ivanu. Mežā, brikšņos, mirušu. Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis precīzi noraksturoja traģisko situāciju - Viņš dzīvoja viens. Un nomira viens. 

Nedēļas nogalē Salacgrīvā sākas kārtējais Pozitivus festivāls. Neesot šī pasākuma fans, var ar patiesu cieņu un apbrīnu novērtēt organizātora Ģirta Majora prasmi strādāt. Atrast vietu, dalībniekus, mobilizēt publiku, nodrošināt visus ar visu un spēt to visu saskaņot nebeidzamās instancēs. Tas tiešām ir meistardarbs. Pat bez hroniski neesošā, bet stratēģiski nepieciešamā tilta.

Citviet Latvijā, lai viss nesasvērtos par daudz uz Salacgrīvas pusi, notika Tukumā pilsētas svētki, kas bija veltīti pāriem, Rundālē - savukārt tika pulcināti simtgadnieki, kurus uzrunāja valsts prezidents Raimonds Vējonis un citas svarīgas personas, bet Rīgā sākās Pasaules amatierkoru festivāls. 

Noteikti šī bija notikumiem piesātināta nedēļa mūsu mazajā valstī.

Šonedēļ daudz karstāk gāja Hamburgā, kur tikās G20 valstu līderi. Nezinu, vai pārējiem bija jēga braukt, jo faktiski programas galvenais priekšnesums bija Trampa un Putina tikšanās. Abi norunāja 2 stundas 15 minūtes. Ilgi, taču paspēja nokaitināt zaudēt neprotošos demokrātus un viņu piekritējus.

Tagad Trampu jau atklāti apsaukā par Kremļa ielikteni, kas noteikti ir glaimojoši otram sarunas dalībniekam. Par demokrātijas vērtībām nemitīgi atgādinošie demokrāti joprojām ir dusmīgi, pierādot, ka tomēr cienīgi zaudēt neprot un joprojām meklē iemeslus impīčmentam.

Savukārt, Krievijā odiozais Čečenijas līderis Kadirovs au nācis klajā ar bravurīgu paziņojumu, ka viņam no amerikāņiem nemaz nav bail, jo viņam ir armija, kura prot cīnīties. Par iespēju atsevišķu valstu līderiem tikties kārtību mīlošajā Vācijā, vissmagāk nākas maksāt Hamburgas ārpuscetra dzīvojošie, jo dusmu vilnis pilsētā veiksmīgi tika novirzīts uz pilsētas nomali, atstājot aiz sevis pamatīgu postažu vietējos veikalos, sabiedriskās vietās un daudz sadedzinātas automašīnas. Esot neapmierinātiem ar politķu rīcību, demokrātiski esot postīt līdzpilsoņu mantu. Tā vismaz Rietumu demokrātiju saprot pirms vairākām paaudzēm integrēto pilsoņu pēcnācēji.

Spāniju plosa ugusngrēki, ko izraisījis milzīgais karstums, sasniedzot pat 47.oC.

Paradoksālākais, ka pašu zemē notikumos iesaistītās personas turpina smaidīt viens otram un laipni sarunāties, ar retiem izņēmumiem, kad kāds īslaicīgi uzmet lūpu.