Sprādziens Igaunijas kara munīcijas noliktavā

1936.gada 15.jūnija priekšpusdienā Igaunijas kara munīcijas noliktavās, kas atrodas Menniku ciemā, 10 kilometru atstatumā no Tallinas,  notika liela katastrofa. Apmēram pl. 10.10 min. visā Tallinā bija dzirdami 2 apdullinoši sprādzieni, Tallinā skaidri varēja redzēt, ka Menniku ciema virzienā uzšaujas gaisā milzīgs liesmu un dūmu stabs. Jau pēc dažiem mirkļiem kļuva zināms, ka kara noliktavās notikusi liela sprādziena katastrofa. Divīzijas priekšnieks ģen. Brēde tai brīdī atrādās ceļā uz Menniku ciema kareivju nometni, lai tur sekotu rezervistu apmācībām. Ceļā viņš dzirdēja sprādzienu, saprata, kas noticis, un nekavējoties ziņoja par to armijas virspavēlniekam ģen. Laidoneram. Ģen.Brēde bija pirmais, kas no Tallinas ieradās nelaimes vietā. Izrādījās, ka sprādziens noticis kādā no darbnīcām, kur pagatavo lādiņus. Stāvoklis bija ārkārtīgi bīstams, jo turpat atrodas arī laboratorija, kā arī munīcijas un dažādu sprāgstvielu noliktavas. Tūliņ pēc sprādziena bija sācis degt arī tuvumā esošais jaunais mežs. Pirmais darbs bija — noskaidrot, vai briesmas nedraud arī munīcijas noliktavām. Izrādījās, ka tās nav apdraudētas, jo tās no visām pusēm ielenc augsti zemes vaļņi. Minūtes 10 pēc sprādziena nelaimes vietā ieradās armijas virspavēlnieks ģen. Laidoners un citas augstākas kara resora amatpersonas. Ģen.Laidoners personīgi uzņēmās vadīt glābšanas darbus. Tie bija savienoti ar ārkārtīgi lielām briesmām pašiem glābējiem, jo viena pēc otras turpinnāja eksplodēt granātas, kas atradās zem drupām. Sprādzieni bija dzirdami līdz pašam vakaram. Notikumu vietai nedrīkstēja tuvoties, jo granātu šķembeles bieži vien aizlidoja veeslu kilometru no nelaimes vietas. Tādā kārtā līdz pat plkst. 6 vakarā nebija iespējams noskaidrot, cik upuru prasījusi lielā katastrofa. Tikai ap pl. 8 vakarā bija publicēts jauns oficiāls paziņojums, kurā bija konstatēts, ka bojā gājušo skaits sasniedz apmēram 40 personu. Līdz vakaram slimnīcā bija novietoti jau 27 ievainotie — pa lielākai daļai gan samērā viegli; tikai 2 personas uzskatāmas par smagi ievainotām. Domā, ka sprādziens noticis kādā no darbnīcām, kur pildīti lādiņi, — liekas, jūras mīnas. Ļaudis, kas atradušies šai darbnīcā, visi gājuši bojā. To starpā ir arī 4 virsnieki. Tādēļ arī patlaban vēl nav iespējams pateikt neko tuvāku par to, kā eksplozija notikusi. Pretim darbnīcai, kurā noticis sprādziens, atrodas laboratorija, kurā atradušies strādnieki. No eksplodējušās darbnīcas liesmas pārsviedušās arī uz laboratorijas mūra ēku. Kāds virsnieks, kam laimējies izglābties, stāsta sekojošo: No pīkst. 8—10 viņam bijusi lekcija. To nobeidzis, viņš devies uz virsnieku telpām. Tur patlaban atradušies vēl 13 citi virsnieki — 7 rezer-ves virsnieki, kas patlaban bijuši iesaukti apmācībā, un 6 ierindas virsnieki. Minētais virsnieks stāsta, ka, tikko viņš iegājis virsnieku telpā, atskanējis briesmīgs sprādziens, viss nams salīgojies, atskanējis liels brīkšķis, un viņš redzējis, ka griesti iebrūk. Brīnišķīgā kārtā viņam izdevies izglābties, kopā ar 2 citiem virsniekiem izlecot pa logu. Kāds cits virsnieks, kas patlaban stāvējis durvīs, sviešus izsviests pa tām laukā. Pārējie virsnieki dabūjuši galu. Bojā gājušo ierindas virsnieku vidū ir vairāki pazīstami speciālisti kara munīcijas lietās — kapt. Karls Kerjans, inž. Mīlmanis, ķimiķis Menniks un majors Tēšs. Pieci rezerves virsnieki bijuši vēl pavisam jauni cilvēki, pa lielākai daļai virsnieku vietnieki un leitnanti. No rīta Menniku ciemā strādājušas 105 personas. Tās tomēr nestrādājušas visas vienā vietā, bet izkaisītās grupās. Kopā ar būvstrādniekiem un kareivju sardzēm sprādziena brīdī, kā domā, tur atradušies pavisam 177 cilvēki. Daudzi strādnieki pēc eksplozijas aizbēguši. No ievainotiem, kas ievietoti slimnīcā, neviens nav atradies telpās, kur noticis sprādziens, tā kā arī tie neko tuvāk par notikušo nav spējīgi pastāstīt. Pievakarē, kad sāka pārbaudīt ievainoto un mājā aizbēgušo strādnieku vārdus, noskaidrojās, ka trūkst apmēram 30 strādnieku, neieskaitot jau minētos virsniekus. Bez 27 nopietnāk ievainotiem, kas ir ievietoti slimnīcā, ievainoti arī vēl daudzi citi, kas tomēr saviem spēkiem varējuši aiziet uz mājām. Glābšanas darbi ilga visu dienu. Ap plkst.8 vakarā uguni izdevās ierobežot. Mitējās arī granātu sprādzieni. Jau ap plkst. pus 1 dienā nelaimes vietā ieradās valsts vecākais Petss un vairāki valdības locekļi. Sakarā ar lielo nelaimi daudzi diplomātiskie pārstāvji ir izteikuši līdzjūtību valdībai un valsts vecākajam. Ap pus 10 vakarā Tallinas laikraksti izlaida speciāltelegrammas. No Somijas uz Tallinu atsteigušies lidmašīnā vairāki somu žurnālisti. Katastrofas cēloņu pētīšana turpinās, tomēr jāšaubās, vai pilnā mērā tos izdosies noskaidrot, jo visi, kas atradušies sprādziena vietā, ir gājuši bojā un palikuši zem drupām. Līdz vakaram no drupām bija izdevies izvilkt tikai 9 līķus. Glābšanas darbi turpinājās visu nakti. Tie savienoti ar lielām briesmām, jo arvien vēl iespējamas jaunas eksplozijas. Par vissmagāko zaudējumu jāuzskata lielais cilvēku upuru skaits. Materiālie zaudējumi nebūs pārāk lieli, jo ne darbnīcās, ne laboratorijā esošo sprāgstvielu daudzums nemēdz būt sevišķi liels. Tā kā darbs bija ildzis tikai 2 stundas, tad arī gatavo granātu tur nevarēja atrasties sevišķi daudz, bet agrāk pagatavotās granātas glabājās noliktavās.
Šodien ap pīkst. 10 ģen. Laidoners dos savus paskaidrojumus par notikušo nelaimi preses pārstāvjiem. Izrādās, ka bojā gājušo vidū ir arī dažas sievietes. Galu dabūjušo vārdi noskaidrosies tikai šodien pēcpusdienā.

Par lielo sprādziena katastrofu Tallinā papildus ziņo, ka sprādziens bijis tik spēcīgs, ka darbnīcas jumts uzlidojis gaisā. Tā kā darbnīca atradusies koka celtnē, vienā mirklī tā jau bijusi liesmām pārņemta. Pēc pāris minūtēm sākusi degt arī pretimstāvošā laboratorijas ēka. Katastrofas plašie apmēri izskaidrojami ar to, ka abām iepriekš minētajām celtnēm apkārtstāvošās ēkas visas ir koka barakas. Tanīs novietoti veci lādiņi pārlādēšanai, Viena pēc otras sākušas degt arī šīs ēkas, līdz beidzot vējš ienesis dzirksteles arī aiz ēkām stāvošā jaunajā mežiņā. Briesmas bijušas ārkārtīgi lielas. Ja nebūtu izdevies nosargāt lielās munīcijas noliktavas, kurās glabājas liels daudzums bumbu, granātu, ložu un dažādu sprāgstvielu, tad nelaimes ap-mēri būtu neaptverami. Uz nelaimes vietu atsauktajām karaspēka daļām un ugunsdzēsēju komandām, pieliekot vislielākās pūles, tomēr izdevās uguni ierobežot. Šī katastrofa ir lielākā, kāda Igaunijas valsts pastāvēšanas laikā vispār ir notikusi. Kaut gan gadus 5 atpakaļ arī notika līdzīga sprādziena katastrofa, kas prasīja dažas cilvēku dzīvības, ar saviem apmēriem, tā nekādā ziņā nevar mēroties ar šo  katastrofu. Menniku ciems atrodas aiz Nemmes peldvietas. Tur ierīkotas armijas noliktavas un novietotas arī dažas karaspēka daļas. Tur ierīkots arī apmācības laukums tankiem un poligons. Viss šis rajons pieder kara resoram. Civilu iedzīvotāju tur nav un vispār ieeja šai rajonā pie kara resora nepiederošām personām noliegta.

Avots: "Janākās ziņas", 16.06.1936

Sprādziena katastrofs upuri guldīti kopīgā kapā.

18.jūnijā plkst. 6 pēcpusdienā notika Menniku ciema katastrofas upuru svinīga apbedīšana Tallinas garnizona kapos. Kapi ir samēra nelieli. Tanīs var novietoties, lielākais, 10.000 cilvēku. Bojā gājušo tuviniekiem un oficiālām personām bija izsniegtas 5.000 ieejas kartiņas. Ļaužu pieplūdums bija tik liels, ka ļoti daudziem vajadzēja palikt ārpus kapsētas žoga un no turienes noskatīties ceremonijā. Apbedīšanā piedalījās armijas virspavēlnieks ģen. Laidoners, valdības locekļi, armijas vadība, Latvijas sūtnis Tallinā E. Krieviņš un militārais atašejs pulk.-leitn. Veckalniņš,  no Somijas atsūtītā speciālā militāra delegācija, visi Igaunijas ģenerāļi un ļoti daudz citu oficiālu personu. Milzīgajā kopējā kapā, kas bija 13 metru garš un 9,5 metri plats, 5 rindās biļa novietoti 49 šķirsti. Pārējo 9 bojā gājušo līķi uz viņu piederīgo vēlēšanos izdoti apglabāšanai viņu dzimtos kapos. Kaps bija ierīkots tā, ka tuvinieki varēja piekļūt pie šķirstiem, atvadīties no saviem aizgājējiem un nolikt ziedus un vaiņagus. Kapsētā bija novietota arī karaspēka rota un vairāki militārie orķestri. Pēc garīgās ceremonijas, kas notika pēc evaņģēliskās un pareizticīgo baznīcu ri-tuāla, valsts vecāka, valdības un kara ministrijas vārdā īsu runu teica kara ministra vietas izpildītājs satiksmes ministrs Šternbeks, noliekot divus vaiņagus. Pēc tam runāja kara ministrijas intendantūras priekšnieks ģen. Rotbergs, kurš vaiņaga vietā nodeva tautas labklājības ministrijai aploksni ar naudas summu, kas pievienojama bojā gājušo ģimeņu palīdzības fondam. Tālāk runāja Latvijas militārais atašejs pulkv.-leitn. Veckalniņš. Viņš uzsvēra, ka Latvijas armija nekad neaizmirsīs tos, kas savas dzīvības ziedojuši tēvzemes labā, un nolika vaiņagu ar Latvijas krāsām. Somijas delegācijas vārdā majors Rozenpreijs nolika 2 vaiņagus, īsus atvadīšanās vārdus teica arī ļoti daudz organizāciju pārstāvji, kas pa lielākai daļai nodeva aploksnes ar naudu katastrofas upuru ģimenes locekļu pabalstīšanai. Kad apbedīšanas svinību oficiālā daļa bija galā, tuviniekiem vēlreiz atļāva nokāpt kapā, bet kapos sanākušajai cilvēku masai atļāva nodefilēt gar kapu. Pēc tam sākās kapa aizbēršana, kas, ievērojot tā milzīgos apmērus, ieilga līdz vēlai naktij. Lai novērstu ārkārtīgo drūzmēšanos, publikai deva rīkojumu izklīst. Šorīt, kad kaps būs savests pilnīgā kārtībā, pie tā vēlreiz ieradīsies tuvinieki.

Avots: "Jaunākās ziņas", 19.06.1936