Telefona tīkla atklāšana Rīgā. Pieslēgti pirmie 53 aparāti

1881. gada 25. septembrī Krievijas Impērijas valdība apstiprināja pilsētas telefonu tīklu izveides noteikumus («Основные условия устройства и эксплуатации городских телефонных сообщений в России»), kas attiecās arī uz Krievijas okupētajām Baltijas zemēm, un jau tā paša gada 1. decembrī Krievijas iekšlietu ministrija izdeva licenci telefonu tīkla izveidei kādam inženierim fon Baranovam no Igaunijas. Taču inženieris fon Baranovs savu licenci pārdeva ASV kompānijas Bell filiālei Eiropā un tā kļuva par Krievijas telefonizācijas monopolu līdz 1901. gadam.

Vienlaikus ar Rīgu atklāts arī Maskavas telefonu tīkls, taču tam bija divreiz mazāk abonentu — tikai 26. Šajā pašā dienā darbu sāka arī Odesas un Pēterburgas centrāles, bet 1885-86 gadā centrāles tika atklātas arī Liepājā, Nižņijnovgorodā, Tallinā, Rostovā pie Donas un Baku

Līdz 1886. gada beigām kompānijai Bell tābrīža Krievijas Impērijas teritorijā bija 3440 abonentu 10 impērijas pilsētās ar kopējo vadu garumu 9550km.

Bell kompānijas panākumi citās valstīs, 1886. gada beigās

• Beļģijā 6,900km, 3,532 abonentu
• Itālijā 12,500km, 8,073 abonentu
• Holande 3,700km, 2,623 abonentu

Pēc 1901. gada tiesības uz telefonu tīkla tālāku attīstīšanu Krievijas Impērijā ieguva "Zviedru-dāņu-krievu akciju sabiedrība" («Шведско-Датско-Русское телефонное акционерное общество»), kurā galvenais akcionārs un vadītājs bija Lars Magnuss Eriksons. Viņa vadītā kompānija piedāvāja 3 reizes lētāku gada abonēšanas maksu (79 rubļi gadā Bella 250 rubļu vietā) un strauji paplašināja telefonu tīklu.

Piemēram, Maskavā 1916. gadā bija jau centrāle 60,000 abonentiem.

Erikosna dibinātā kompānija sakaru tehnoloģiju jomā darbojas joprojām.