Filmas "Valsts ienaidnieks" pirmizrāde

"Valsts ienaidnieks" (angļu: Enemy of the State) ir 1998. gada asa sižeta trilleris, kura režisors ir Tonijs Skots.

Galvenās lomas atveido Vills Smits, Džīns Hekmens, Džons Voits, Redžīna Kinga, Lorēns Dīns, Džeiks Burijs, Barijs Pepers un Gabriels Bairns.

Filmas pirmizrāde notika 1998. gada 20. novembrī.

Ir notikumi, kuru patieso jēgu ne visi spēj uzreiz saprast. Vai pat vispār. Un nevis tāpēc, ka viņi dumji, neizglītoti vai nespēj adekvāti uztvert apkārt notiekošo. Sabiedrības lielākā daļa vienkārši nav informēta, ka paralēli tai pasaulei, kurā viņi godprātīgi dzīvo, ievēro ne tikai uz papīra rakstītus likumus, bet arī to, ko kopš bērnības iemāca ģimenē, audzinot par labiem un kārtīgiem cilvēkiem, pastāv arī vēl kāda - varas pasaule ar visām tās dotajām milzu iespējām. Droši vien daudzi ir piedzīvojuši dīvainus atklāsmes brīžus par neizprotamām lietām, ka notiek kaut kas tāds, ko ... cilvēks vienkārši nespēj sev izskaidrot. Mūsdienu pasaulē, kurā ikviens var kļūt par mediju, bet valsts mašinērija ar visām savām iespējām ir tik ļoti pietuvojusies un ielauzusies mūsu privātumā, savukārt, sabiedrība, turpinot prātuļot par demokrātijas augstiem sasniegumiem, patiesībā atrodas nenojaušamās neredzamas kontroles robežās, neizskaidrojamas lietas parasti veido dažādas sazvērestības teorijas vai to, ko sauc par fake news. Nereti mūsu sarunu biedri, noslēpumaini sāk runāt klusāk, paziņojot, ka viņa sarunas tiek noklausītas. Toleranti šādu vēsti ir uzklausīt, saprotoši pasmaidot. Bet, ne vienmēr.

Hollivudas filmas, kas reti ir māksliniecisku vērtību, toties ļoti bieži sniedz savos kases grāvējos kādu nelielu, bet svarīgu vēstījumu pasaulei. Arī šī filma, ja to noskatās vēl "komplektā" ar "Trūmena šovu", nejauši dod mājienu, ka politiskās dzīves aizkulises bieži vien diriģē kāda neredzama roka pēc kāda tikpat neredzama režisora scenārija. Politiskās varas saldais pīrāgs ir tik kārdinošs, ka, izmantojot iespējas, ko dod atrašanās varas virsotnē, tiek iedarbinātas ļoti ietekmīgas sviras, speciālie dienesti vai pat tādi, par kuriem nenojauš citi pie varas esošie. Tas, kuram ir šādas iespējas, noteikti ir daudzus soļus priekšā pārējiem, līdz brīdim, kamēr ... tie, kuri ir pie varas, nezaudē kontroli pār šiem procesiem. 

Vēsturē ir virkne piemēru, kad, atklājoties darbības aizkulisēm, parādās skaļi skandāli, kuri fokusējas uz konkrētiem cilvēkiem un notikumiem, nepieļaujot iespēju saprast, ka tiem ir daudz plašāks un dziļāks raksturs. Pārrēķināšanās, pašpārliecinātība, cilvēciska kļūda vai nejaušība sagrauj gadiem ilgi veidotas pamatīgas aizkulišu spēles un izjauc operatīvās pozīcijas, bet nekad tās nav pārtrūkušas un pārstājušas eksistēt. Votergeita ASV, ietekmīgu izlūkdienestu atklāšana vai pat pietuvinātu personu "iznākšana no seifa" (spiegu nodevības, pārpirkšanas, pārdošanās) vai prastas nodevības (Kolbijs, Koržakovs u.c.), vai "neparedzēts gadījums", ka Wiki Leaks. Pat Latvijā gadījās neliels misēklis, ko, iespējams, kāds atceras kā Neo.

Filmā arīdzan, nevienam netraucējošs ierindas advokāts Roberts Kleitons Dīns nejauši kļūst par korumpēta politiķa un viņa padoto mērķi pēc tam, kad Dīns nejauši pret paša gribu iegūst nopietnus pierādījumus politiska rakstura slepkavībai. Filma dod mājienu par 21.gs totalitārisma vienu no galvenajām iezīmēm - absolūta kontrole pār indivīdu - mobilais telefons, bankas karte, radnieciskās un sociālās saites, personīgais maciņš un manta, GPS koordinātes, pārvietošanās, viņam svarīgas lietas, caur kurām ir iespējams ietekmēt viņa uzvedību un rīcību.

Pasaulei nedaudz priekškaru ir atvēruši Viktors Suvorovs, Asandžs, Snoudens, arī mūsu pašu Poikāns vai pat Indriķis Latvietis (kurš sauc tiešos atpazīstamos vārdos un parāda pērkamo vietējo mediju daļu), taču varas mašinērija, saņemot absolūti vadāmu un līdz ar to nodrošinātu mediju atbalstu, vēršas pret šiem ziņnešiem, nevis pievērš uzmanību notikumu patiesajam saturam.

Tas ir tikai sākums.