Hatona izmeklēšana, lai izmeklētu Irākas bioloģisko ieroču eksperta Deivida Kellija dīvaino nāvi

Hatona izmeklēšana bija lorda Braiena Hatona (Brian Hutton) vadīta izmeklēšana Apvienotajā Karalistē, kuru ierosināja Leiboristu partija, lai izmeklētu Irākas bioloģisko ieroču eksperta Deivida Kellija (David Kelly) it kā izdarīto pašnāvību. 

2003. gada 18. jūlijā Kellijs tika atrasts miris pēc intervijas sniegšanas BBC žurnālistam Endrū Džiliganam (Andrew Gilligan). Deiivids Kellijs sāka runāt, nostādot ārkārtīgi neglītā gaismā ASV militāro un politisko aprindu izplatītos melus par ķīmisko un bioloģisko ieroču klātbūtni Irākā, kas bija par ieganstu iebrukumam šājā arābu valstī ASV militārā kontingenta vadībā. Rezultātā uz ilgu laiku ir izpostīts miers šajā reģionā.  

Šī izmeklēšana sākās 2003. gada augustā un noslēdzās 2004. gada 28. janvārī. Grūti spriest, cik augstu vērtējams izmeklēšanas rezultāts, bet tās laikā no saviem amatiem bija spiesti atkāpties BBC priekšsēdētājs un ģenerāldirektors.  

Cēloņi

Kellijs trim BBC žurnālistiem intervijā atklāja, ka valdība, galvenokārt, Apvienotās Karalistes premjerministra Tonija Blēra preses birojs, apzināti "izskaistināja" dosjē ar maldinošām ziņām un tendencioziem pārspīlējumiem par Irākas potenciālajām militārajām iespējām; sevišķi tas, ka Irāka spēj 45 minūtēs veikt uzlidojumu NATO valstīm, lietojot "masu iznīcināšanas ieročus".

Šādus ziņojumus sniedza Endrū Džiligans 2003. gada 29. maijā BBC Radio 4 programmā Today, Gevins Hjūvits (Gavin Hewitt) tās pašas dienas ziņās ar nosaukumu "Ten O'Clock News" un Sjūzana Vatsa (Susan Watts) 2. jūnijā BBC Two raidījumā "Newsnight". 1. jūnijā Džiligans atkārtoja savu apgalvojumu rakstā, kuru publicēja laikrakstā "Mail on Sunday", nosaucot valdības preses sekretāru Elestēru Kembelu (Alastair Campbell) par faktu sagrozītāju.

Par Deivida Kellija nāves patiesajiem cēloņiem tā arī skaidrība netika rasta  un lieta sen ir noklususi. Vienīgā cerība, ka kādreiz, izmantojot politiskās kompromatu cīņās, kādam politiskam spēkam būs iespēja šo lietu pacelt no slepeniem arhīviem un viest kādu skaidrību.

Jāpiebilst, ka  pat t.s. Rietumu demokrātijas valstīs, speciālie dienesti, ja tas ir saistīts valsts politiskajām, militārajām vai militārā biznesa interesēm, īpaši necermonējas, izvēloties metodes problēmu ātrai un radikālai atrisināšanai un liecinieku apklusināšanai. Šeit kā piemēri der gan Lielbritānijas Profjumo seksa skandāls, kura gaitā pēkšņi mira gan karaliskās ģimenes fotogrāfs un  ārsts, gan vēl virkne citas ar notikumu saistītās personas. Daudz neatbildētu jautājumu rodas par to, kā arī Vācija visai savdabīgi pielika punktu Sarkanās armijas frakcijas līderiem, kuri visstingrāk Vācijas apsargājamā cietumā, pastiprinātas izolētības apstākļos, pēkšņi izdarīja kolektīvu pašnāvību, it kā nošaujoties. Kā paraugs nevar būt arī tas, kā tiek vajātas personas, kuras paver slepenības priekškaru lielajās politiskajās spēlēs  - cik gadus tiek vajāti un padarīti par noziedziniekiem Džulians Asandžs, kurš ir pazīstams ar savām korupcijas apkarošanas kampaņām, bet mūsdienu Krievijā - Navaļnijs un likvidētais Ņemcovs. Zināmā veidā šim uzskatījumam var pieskaitīt arī Borisa Berezovska mīklaino nāvi, zinot viņa ļoti saspīlētās attiecības gan ar Kremli, gan mēģinājumus ietrekmēt Karaļnamu, mudinot pēdējo iesastīties viņa neveiskmīgajā cīņā ar Krieviju. Arī Latvijai šāds mēģinājums nav gājis secen, ja atceramies Ilmāra Poikāna lietu, kurš ieguva skanīgu nosaukumu - NEO, kurš dabūja izjust varas nervozitāti par uzdrīkstēšanos pavērt naudas izšiverēšanas mehānismus valsts pārvaldē. 

Padomju Savienības vēsturē, šķiet, skaļākā un zināmākā ir NKVD organizētā un īstenotā Trocka slepkavība. Aiz tās stāv diversiju un speciālo operāciju lielmeistars Sudoplatovs, kurš ir īstenojis vēl virkni vērienīgu operāciju ar cilvēku nolaupīšanu un nogādāšanu Padomju Savienībā vai arī likvidējot tos uz vietas.