8.Saeimas ārkārtas sēde - par dalību Irākas karā

Sēdes vadītāja. Sākam šā gada 19.marta ārkārtas sēdi. Ārkārtas sēdē ir viens izskatāmais jautājums - Ministru kabineta iesniegtais lēmuma projekts “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”.

Iesniedzēju vārdā - Ministru prezidents Einars Repše.

E.Repše (Ministru prezidents).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Klātesošie! Visi klātesošie, ieskaitot mūsu godājamo opozīciju! Šis ir valstiskas nozīmes jautājums. Šis ir starptautiskas nozīmes jautājums, kam nav nekāda sakara un nedrīkst būt nekāda sakara ar iekšpolitiskām debatēm un diskusijām. Līdz ar to es ceru uz objektīvu un patiesu šīs lietas analīzi arī no mūsu godājamās opozīcijas - Tautas partijas frakcijas un arī pārējo - puses. (No zāles dep. J.Jurkāns: “Skaisti!”)

Esmu aicinājis Saeimu šodien sanākt uz sēdi, lai apspriestu ļoti nopietnu un aktuālu jautājumu, proti, Latvijas nostāju Irākas krīzes gadījumā un pasaules kolektīvās drošības sistēmas kontekstā. Šī sēde ir sasaukta īsti laikā, ne par agru, ne par vēlu, bez kādas steigas, taču arī bez mazākās kavēšanās. Vēl aizvakar mēs nevarējām par šo jautājumu runāt ne valdībā, ne Saeimā, jo tādējādi mēs būtu atklājuši mūsu sabiedroto mums konfidenciāli uzticētos tālākās stratēģijas un rīcības plānus. Tāpēc mēs nevarējām šo soli spert, pirms vēl sabiedrotie nebija skaidri un gaiši pateikuši par saviem nodomiem un pirms nebija izsmeltas visas diplomātiskā risinājuma iespējas. Taču tāds brīdis ir pienācis tagad, un mēs esam šo jautājumu, kā demokrātiskā valstī pienākas, cēluši parlamenta priekšā šodien, bez vilcināšanās, bez mazākās kavēšanās, tikko to atļauj apstākļi.

Par jautājuma būtību. Iedomājieties situāciju, ka Latvijas pilsonis iet pa ielu un redz, ka huligāns uzbrūk kādam citam pilsonim, iespējams, vājākam par šo huligānu, iespējams, vienam un izolētam. Pilsonis domā: “Es labāk neiejaukšos, jo man ir bail. Es neiejaukšos varbūt arī tāpēc, ka tas ir manas drošības garants. Sak`, ja es pats nelīdīšu konfliktā, tad mani tas neskars. Tā tas nenotiek ar mani.” Tā domā viens cilvēks, kas redz, ka huligāns aizskar vājāku, ka huligāns aizskar citu viņa līdzpilsoni, citu viņa biedru. Tā tas var turpināties līdz brīdim, kad šis huligāns tieši aizskars šo pašu pilsoni, un tādā gadījumā pilsonis pamatoti domās - kāpēc neviens no malas nepievērš uzmanību tam, kas notiek, kāpēc neviens viņam nenāk palīgā, kāpēc neviens neaptur šo huligānu un kāpēc visi blisina acis, bet neiejaucas. Jo ir izveidojusies šāda neiejaukšanās kultūra. Diemžēl ir izveidojusies šāda neiejaukšanās kultūra, kas ļauj atsevišķam bezkaunīgam huligānam dominēt, jo viņš zina, ka, ja viņš aizskars kādu, tad maz ticams, ka kāds cits no līdzpilsoņiem pievērsīs uzmanību. Drīzāk skatīsies pretējā virzienā, blisinās acis un domās: “Tā jau nav mana darīšana. Tas šobrīd mani neskar!” Tas nebūtu iespējams lepnu un drosmīgu cilvēku sabiedrībā, tādā sabiedrībā, kur katrs sabiedrības loceklis, neskatoties uz to, vai viņš ir fiziski stiprs vai vājš, nekavējoties un bez domāšanas iejauktos, mestos vājākam palīgā. Tādējādi jebkurš huligāns, jebkurš, kurš nostājas pret pastāvošo sabiedrisko kārtību, būtu spiests rēķināties ar to, ka pret viņu nekavējoties nostātos sabiedrība un viņš tiktu saukts pie kārtības. Šādā sabiedrībā huligānam nebūtu nekādas iespējas dominēt un nostiprināties.

Lai arī varbūt katrs atsevišķs huligāns ir stiprāks par katru no atsevišķiem godīgajiem un miermīlīgajiem pilsoņiem, tomēr viņš noteikti ir vājāks par godīgajiem, miermīlīgajiem un kārtīgajiem sabiedrības locekļiem kopumā, ja tie darbojas vienoti, ja tie uzdrošinās stāties pretī netaisnībai, kad vien ar to saduras. Tādējādi veidojas kolektīvā drošības sistēma, kas garantē drošību sabiedrībā.

Tātad runa šobrīd ir par kolektīvo drošību. Var jautāt: kāds tam ir sakars ar šīsdienas jautājumu? Ļoti tiešs. Tāpat kā dažādi noziedznieki, huligāni un citi ļaundari ir jāaptur, pirms tie kļuvuši par labi organizētu un bruņotu mafiju, kļuvuši par organizētās noziedzības centru, tāpat arī diktatori ir jāaptur, pirms tie ir ieguvuši spēku, ietekmi un bruņojumu. Atcerieties vēstures mācības! Boļševikus neapturēja tāpēc, ka viņus īstenībā neņēma par pilnu sākuma periodā. Pēc tam 70 gadus visa pasaule par to maksāja. Rezultāts - miera laikā badā, koncentrācijas nometnēs, tiešās represijās un apšaušanās ir gājuši bojā, iznīcināti vairāk cilvēku nekā karadarbībā, kopā ņemot. Arī kara - mēs šeit runājam par Otro pasaules karu - varbūt nebūtu bijis, ja tolaik Staļins un Hitlers nebūtu savā starpā vienojušies par Eiropas sadali. Kara varbūt nebūtu bijis, ja Hitlers, šis jefreitors, būtu ticis apturēts savlaicīgi un viņam nebūtu ļauts nostiprināties ne politiskajā, ne militārajā ziņā.

Nāciju līga un starptautiskā sabiedrība toreiz akli un pasīvi noskatījās, kā Hitlers pretēji visām tolaik pastāvošajām starptautiskajām saistībām pieauga spēkā, apbruņojās. Viņi akli un pacietīgi noskatījās pat tad, kad šis diktators jau bija sācis savu netraucēto gājienu pāri Eiropas valstīm.

Baltijas okupācija, kas tieši skar mūs, toreiz arī ne no viena netika apturēta. Nāciju līga toreiz blisināja acis. Atcerieties, - kad Čemberlens, vienošanos ar Hitleru panācis, atgriezās Britānijā, viņš nokāpa no kuģa ar vārdiem: es esmu atvedis jums mieru. Lai gan īstenībā viņš bija atraisījis brīvas rokas karam.

Jūs teiksiet, ka tas viss ir bijis sen. Ziniet, nē! Vēstures mērogos tas ir noticis vakar. Jūs teiksiet, ka tas ir tālu - Irāka ir tālu. Nē, viņa ir blakus. Es pieminēšu, ka modernās raķetes pat no vistālākā zemeslodes punkta sasniedz otru zemeslodes pusi 20 minūšu laikā. Un raķetes taču ir iespējams izšaut arī no daudz tuvākām bāzēm, zemūdenēm un tā tālāk. Līdz ar to tas ir blakus mums… Mēs esam atbildīgi par kolektīvās drošības sistēmu uz Zemes, jo esam viens no demokrātiskās sabiedrības līdztiesīgiem locekļiem.

Ja mēs runājam par vēstures mērogiem, tad noteikti atceramies arī neseno Miloševiča diktatūras ārdīšanos Balkānos. Arī toreiz starptautiskā sabiedrība ilgi klusēja un ilgi blisināja acis, pasīvi noskatoties, kā tiešā Eiropas tuvumā, faktiski Eiropas sastāvā, viens diktators slepkavoja savas valsts pilsoņus. Starptautiskā sabiedrība toreiz ilgi diskutēja par to: “Mēs taču nevaram mest Miloševičam virsū kādu bumbu, jo varbūt cietīs kāds no nevainīgajiem civiliedzīvotājiem - piemēram, Miloševiča miesassargs.” Toties neviens nerunāja par to, ka Miloševičs brīvi un netraucēti slepkavo savas valsts pilsoņus, netraucēti, mērķtiecīgi un īstenojot genocīdu.

Tātad tajos apstākļos, tāpat kā jebkuros citos apstākļos, diktatora apturēšana būtu īstenībā vardarbības izbeigšana, nevis vardarbības uzsākšana. Un par to es aicinu runāt šodien.

Es aicinu runāt šodien par kolektīvo drošības sistēmu. Beidzot, paldies Dievam, Dienvidslāvijas un Balkānu gadījumā šī malā stāvēšana, šī neiejaukšanās, kas ļāva slepkavot civiliedzīvotājus, tika pārtraukta. Žēl tikai, ka tik vēlu, ar novēlošanos, jo daudzi civiliedzīvotāji pa to laiku bija gājuši bojā, apglabāti masu kapos - bez kādām ceremonijām, iznīcināti, izšauti. Laimīgā kārtā tas tika izbeigts, un Miloševičs pašreiz tiek tiesāts.

Šobrīd ir cits bruņots un ļoti bīstams diktators - Sadams Huseins, kuram nedrīkst ļaut nostiprināties un apbruņoties, kā savulaik mēs to atļāvām Staļinam, Hitleram, Miloševičam.

Īss šā diktatora politiskais portrets. Irākas vadībā tā vai citādi viņš ir kopš 1968.gada, bet tagad viņš ir vienpersonisks diktators, kurš, starp citu, iznīcinot fiziski, izšaujot savus oponentus pats savā partijā, par neierobežotu diktatoru kļuvis 1979.gadā. Diktators, kurš nošauj tos, kas runā pret viņu vai pat “ne tā” paskatās uz viņu. Diktators, kurš ir nošāvis pats savas ģimenes locekļus, kuriem iepriekš bija solījis neaizskaramību. Diktators, kurš ir īstenojis genocīdu pats pret savu tautu, kuram ir masu iznīcināšanas ieroči un kurš ir tos lietojis.

Tātad ir jārunā nevis par to, kāpēc tagad starptautiskā sabiedrība, Latviju ieskaitot, nedrīkst vairs stāvēt malā un noskatīties, bet drīzāk ir jārunā par to, kāpēc starptautiskā sabiedrība ir tik ilgi ļāvusi šim diktatoram plosīties un apdraudēt Irākas cilvēkus un kaimiņvalstis; kāpēc Irākas - pašas Irākas! - cilvēkiem ir bijis jāpārdzīvo ķīmisko un bioloģisko ieroču posts; kāpēc viņiem ir jābūt tikušiem pakļautiem etniskajām tīrīšanām un kāpēc Irākas tautām nav tiesību uz dzīvi brīvā, demokrātiskā valstī, kā tas ir daudzviet citur pasaulē.

Gribu tikai minēt - ilustrācijai, šā diktatora portretam - dažus faktus un piemērus par kurdu piedzīvotajām šausmām un postu, par etniskajām tīrīšanām un genocīdu. Šodien kurdi ir faktiski lielākā etniskā grupa - 25 miljoni - Irākas teritorijā un ir bez savas valsts. Kurdi ir tikuši pakļauti nepārtrauktām etniskām tīrīšanām un genocīdam. Par ko? Par centieniem iegūt autonomiju Irākas ietvaros, lai tādējādi atrisinātu vēsturiskas netaisnības.

Mīļie draugi deputāti, vai tas jums neliek par kaut ko padomāt? Vai jūs neatceraties analoģijas no Latvijas vēl pavisam nesenās vēstures?

1963.gadā sākās kurdu teritoriju etniskā tīrīšana un arabizācijas kampaņa. Kurdu apdzīvotajās teritorijās tūkstošiem kurdu māju tika noslaucīts no zemes virsas ar buldozeriem, iedzīvotāji tika pārvietoti uz citiem reģioniem vai iznīcināti. Savukārt citi iedzīvotāji tika pārvietoti no Irākas dienvidiem un centrālās daļas uz Irākas ziemeļiem, kurdu vietā. Vai jums tas nešķiet pazīstami? Vai tas tieši neuzrunā katra latvieša sirdi, liekot pieminēt 1940.gada un 1947.gada izsūtīšanas un genocīdu, kas ir ticis vērsts pret mūsu tautu?

1974.gads. Etniskās tīrīšanas kampaņas otrā kārta bija vērsta galvenokārt pret Irākas režīmam ekonomiski un politiski, stratēģiski svarīgajām teritorijām un naftas ieguvju rajoniem. Kurdi tika pārvietoti, iznīcināti, ieslodzīti nometnēs un “kolektīvajās pilsētās”. Atkal tika iznīcināti ciemati, notika masu slepkavības, tika pielietoti ķīmiskie ieroči, saindētas dzeramā ūdens ieguves vietas. Skolās tika pārtraukta kurdu valodas mācīšana, un 20 kilometrus plata josla gar robežu tika pārvērsta par cilvēkiem nepieejamu zonu. Ja vien kāds uzdrošinājās spert soli šajā zonā, viņš tika nogalināts turpat uz vietas, bez iepriekšēja brīdinājuma.

Vai tas jums nešķiet pazīstami?

1984.gads - kampaņas trešā fāze, ko raksturo plaša ķīmisko ieroču pielietošana. Atkal turpinājās sistemātiska kurdu tautas iznīcināšana, ciematu, mājokļu, baznīcu un mošeju ārdīšana kurdu teritorijās. Kulminācija tika sasniegta 1988.gadā, tā saucamajā Anfālas operācijā, ko, starp citu, vadīja Sadama Huseina brālēns personiski. Atkal tika ciemos lietoti ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Ikviens līdzeklis tika atzīts par gana labu, lai mazinātu kurdu pretestību un pašnoteikšanās tieksmes. Tika veiktas arī tīrīšanas: bija paredzēts, ka iznīcināms ir ikviens vīrietis vecumā no 15 līdz 70 gadiem. Vienlaikus tika pret šīm teritorijām pielietota ekonomiskā blokāde, cilvēki tika pārvietoti uz Irākas dienvidiem.

Anfālas operācijas laikā - 7 mēnešos - tika iznīcināti vairāk nekā 1200 ciematu un ciemu. Vairāk nekā 180 000 cilvēku tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem, un visticamāk, ka viņi ir nogalināti.

Tieši pirms 15 gadiem, 1988.gada 16.martā, notika kurdu tautas vēsturē visnežēlīgākais uzbrukums, pielietojot ķīmiskos ieročus. Vēl joprojām, 15 gadus pēc šā uzbrukuma, zinātnieki turpina atklāt jaunus faktus par šā uzbrukuma sekām un pielietotajām ķīmiskajām vielām. Kopumā Sadama Huseina režīma kampaņā Irākā - viņa paša zemes teritorijā - ir iznīcināti vai pazuduši bez vēsts vairāk nekā 300 000 cilvēku, noslaucīti no zemes pāri par 400 000 ciemu un ciematu, un daudzi miljoni kurdu ir devušies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm.

Runājot par to, papildus jāpiemin, ka Irāka ir agresorvalsts, kas ir uzbrukusi savām kaimiņvalstīm. Atcerēsimies Irāku 1980.gadā, karu, kurš ilga 8 gadus, un Kuveitu 1990.gadā, kad laimīgā kārtā tas karš tika ātri izbeigts, pateicoties mūsu sabiedroto un starptautiskās sabiedrības tiešai, ātrai un efektīvai rīcībai!

Tātad mācība šeit ir viena un skaidra - diktatori ir jāaptur, pirms vēl tie ir nodarījuši postu. Un tas ietilpst starptautiskās sabiedrības kolektīvās drošības programmā.

Tagad par konkrēto gadījumu. Šim gadījumam ir vismaz 12 gadus ilga vēsture. Tieši tik ilgi ir bijuši starptautiskās sabiedrības mēģinājumi atbruņot Irāku diplomātiskā un mierīgā ceļā.

Atcerēsimies, ka 1990.gadā, kad Irāka iebruka Kuveitā un okupēja mazo kaimiņvalsti, toreiz starptautiskā sabiedrība ieņēma vienotu nostāju un pieprasīja atbrīvot Kuveitu, taču Huseins to nedarīja! Acīmredzot arī toreiz Huseins cerēja uz starptautiskās sabiedrības nespēju darboties vienoti, lai aizstāvētu savus principus. Huseins kļūdījās. Viņam toreiz neizdevās sašķelt starptautisko sabiedrību, un Kuveita tika atbrīvota pāris dienu laikā. Jau toreiz, tūlīt pēc Irākas sakāves Kuveitā, ANO Drošības padome 1991.gada 3.aprīlī pieņēma rezolūciju nr.687, nosakot, ka pamiers ar Irāku būs spēkā tikai tad, ja Irāka iznīcinās visus tās rīcībā esošos ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, kā arī ballistiskās raķetes, kuru darbības rādiuss pārsniedz 150 kilometrus. Tātad šobrīd likumīgi un legāli Irākā darbojas pamiera situācija, kuru starptautiskā sabiedrība ir uzturējusi pacietīgi un ilgi - 12 gadus - un kurā Irākai bija ļoti konkrēti un specifiski pienākumi, kuri viņai bija jāizpilda. Irāka toreiz akceptēja šos pamiera noteikumus, taču arī šodien, pēc 12 gadiem, mēs varam konstatēt vienīgi to, ka Irāka nav izpildījusi savas saistības un arvien turpina maldināt starptautisko sabiedrību un slēpt tās rīcībā esošos ieročus.

Jau pirmajā ieroču deklarācijā, ko Irāka iesniedza 1991.gadā, tika minēti vienīgi novecojuši ieroču veidi, un tikai 1992.gadā Irāka bija spiesta atzīt, ka tās rīcībā ir arī bioloģiskie ieroči. Irākas uzvedība pirms 12 gadiem atgādina tagadējo - pēdējo četru mēnešu notikumus. Nekas nav mainījies!

Pagājušā gada 8.novembrī ANO Drošības padome vienbalsīgi pieņēma rezolūciju nr.1441, konstatējot, ka Irāka vēl joprojām pārkāpj ANO Drošības padomes rezolūcijas, nav pildījusi tai uzliktās saistības un nav atbruņojusies. Rezolūcija noteica, ka Irākai tiek dota pēdējā iespēja, lai atbruņotos brīvprātīgi, un tika uzdots par pienākumu nekavējoties pilnā apjomā aktīvi sadarboties ar ieroču inspektoriem un veicināt atbruņošanās procesu. Tika norādīts, ka starptautiskā sabiedrība nav gatava akceptēt tās noteikto prasību nepildīšanu un par to Irākai var draudēt visnopietnākās sekas. Tas bija pēdējais brīdinājums. Pieņemot šo rezolūciju, starptautiskā sabiedrība bija norūpējusies arī par to, ka Huseina rīcībā esošie masu iznīcināšanas ieroči var nonākt teroristu rokās un iespējamie postījumi un šausmas tādā gadījumā būtu neiedomājamas.

Varu minēt tikai dažus piemērus. Joprojām nav skaidrības par aptuveni pusotrām tonnām nervus paralizējošās gāzes VX, kuras 12 kilogrami var saindēt veselu kvadrātkilometru pilsētas teritorijas. Viens litrs Sibīrijas mēra baciļu var nonāvēt miljoniem cilvēku, un Irāka nav spējusi ticami paskaidrot, kur ir palikuši tās rīcībā bijušie 10 tūkstoši litru šīs nāvējošās vielas. Irāka ir sistemātiski pārkāpusi 16 ANO Drošības padomes rezolūcijas, kas pieprasīja atbruņošanos. Tā pārkāpa arī septiņpadsmito.

Pēc rezolūcijas nr.1441. pieņemšanas Irāka iesniedza savu ieroču deklarāciju, kas ne ar ko neatšķīrās no iepriekš - 1998.gadā - iesniegtās, un arvien turpināja uzturēt savus melus par to, ka tās rīcībā nav masu iznīcināšanas ieroču. Taču, pieaugot ASV, Lielbritānijas un citu sabiedroto militārajam spiedienam, viens pēc otra atklātībā nonāca fakti par Irākas ieročiem un patieso stāvokli. Pēkšņi inspektori pārbaudot atrada 12 ķīmisko raķešu lādiņus, un atklājās, ka Irākas rīcībā esošās al-Samud raķetes pārsniedz atļauto aizsniedzamības rādiusu, un tamlīdzīgi. Iesniedzot deklarāciju, Irāka bija apsolījusies pilnā apjomā sadarboties ar inspektoriem un veicināt atbruņošanos, taču mēs bijām liecinieki kaut kam pilnīgi pretējam - inspektori bija lūdzēju lomā, un viņiem bija jāmeklē “adata siena kaudzē”. Tikai divus mēnešus pēc pilnvērtīgas, aktīvas un nekavējošas sadarbības solījumiem Irāka atļāva izlūklidmašīnu lidojumus. Vēl līdz pat šai dienai inspektoriem nav izdevies brīvi intervēt zinātniekus un tehniskos darbiniekus, kas varētu sniegt informāciju par Irākas masu iznīcināšanas ieroču programmām.

Un visbeidzot - tikai tad, kad militārais kontingents Persijas līcī pārsniedza 200 000 militārpersonu, - Irāka piekrita iesniegt informāciju par trūkstošo VX nervu gāzi, bet kārtējo reizi šajā informācijā apgalvoja, ka šāda veida ieroču tai neesot.

Vai šo Irākas sadarbību var uzskatīt par nekavējošu, pilnvērtīgu, aktīvu un brīvprātīgu? Acīm redzami - nē. Vai militārajam kontingentam būtu jāpieaug vēl desmit reizes, lai Irāka sāktu apsvērt atteikšanos no savas pašreiz pieņemtās politikas un tās rīcībā esošajiem ieročiem? Acīmredzami, nē. Šis režīms nemainīsies. Šis režīms nemainīs arī savu attieksmi pret starptautisko sabiedrību, kaimiņvalstīm, saviem pilsoņiem un miera procesu pasaulē.

Ja reiz Irāka patiešām būtu bijusi gatava atbruņoties, tai bija pēdējos 12 gados iespēja to darīt un demonstrēt. To viņa nedarīja, drīzāk cerēja, ka tai tāpat kā 1998.gadā izdosies sašķelt starptautisko sabiedrību. Citādi būtu grūti izskaidrot pēdējās nedaudzās piekāpšanās īsi pirms izšķirošām Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes sēdēm. Diemžēl šoreiz zināmā mērā Irākai ir izdevies sasniegt plānoto. ANO Drošības padome tika sašķelta. Sašķelta līdz zināmai robežai tika arī starptautiskā sabiedriskā doma. Taču vienlaikus ceru, ka šoreiz Sadama Huseina aprēķini nav izrādījušies pareizi. Pasaule ir mainījusies, un pasaule vairs nepieļaus draudus, ka kaut kāda diktatora rīcībā esošie masu iznīcināšanas līdzekļi varētu tikt vērsti pret kaimiņvalstīm vai tikt nodoti starptautiskā terorisma rīcībā.

Savu atbalstu un gatavību piedalīties koalīcijā, lai atbruņoto Irāku, ir jau paudušas 45 valstis. Ir izskanējušas ziņas, ka arī Francija varētu piedalīties militārajā operācijā, ja Irāka pielietos ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Tas ir neapšaubāms solis pretī starptautiskās sabiedrības vienotībai, kuru mēs vienmēr esam atbalstījuši un apsveikuši. Tas mazina Huseina režīma iespējas kārtējo reizi izvairīties no starptautiskās sabiedrības prasību izpildes.

Šis ir arī pietiekami svarīgs brīdis, lai pierādītu, ka mēs neesam vis kāda gļēvulīga, maza un provinciāla valsts, kurai rūp tikai savas lokālās intereses: sak, ja mūs neaizskar, tad arī mēs neskatīsimies, kur varbūt huligāns aizskar kādu citu vājāku. Un pēc tam tad brīnīsimies, ka arī mums neviens negribēs iet palīgā, kad pašiem to vajadzēs.

Pašlaik tiek izšķirts tas, kā pasaule nākotnē cīnīsies ar draudiem mieram, drošībai un demokrātijai. Un par to mēs šodien arī balsosim - par kolektīvās drošības sistēmu pasaulē. Es ceru, ka šis balsojums būs pozitīvs.

Starptautiskās sabiedrības spēja stāties pretī Irākas radītajiem draudiem lielā mērā noteiks to, vai mūsu bērni turpmāk dzīvos drošā pasaulē vai arī pasaulē, kurā katram pietiekami bezkaunīgam diktatoram būs bioloģiskie, ķīmiskie un kodolieroči. Piekāpšanās šodien Sadama Huseina priekšā mudinās totalitārus režīmus tiekties iegūt arvien jaunus un jaunus masu iznīcināšanas ieročus, lai nodrošinātu savu labklājību, neaizskaramību un dominanci pār kaimiņvalstīm.

Šodien mēs nebalsosim par karu, mēs šodien balsosim par miera nodrošināšanu pasaulē, par to, lai jebkurš diktators, pat tie, kuri varbūt vēl ir saglabājušies, autoritāri vai pusautoritāri režīmi, nopietni saprastu, ka viņi nevar nesodīti piekopt agresijas politiku, ka viņiem ir jārēķinās ar uzvedības normām demokrātiskajā pasaulē. Un zemeslode ir pietiekami maza, lai jebkurš šāds gadījums skartu tieši un nepastarpināti arī mūs.

Mūsdienu pasaulē drošība ir nedalāma un valstis nespēj vienas pašas garantēt drošību. Mēs esam par drošību, un tādas mums nebija 1940.gadā. Šodien tiek izlemts jautājums arī par to, vai Latvija saņems atbalstu tai grūtos brīžos, vai arī tā atkal riskēs tikt izolēta tad, kad agresors draudēs mums.

Tiem, kuri apgalvo, ka iesaistīšanās šobrīd tikai palielina risku, jāteic, ka viņi maldās, un viņiem derētu atcerēties, ka Indonēzija domāja līdzīgi. Arī viņus britu izlūkdienests brīdināja par iespējamiem terora aktiem, taču acīmredzot Indonēzijā vairākums domāja, ka neiesaistīšanās ir viņu drošības garants, līdz notika Bali traģēdija, kas visu šo maldīgo ilūziju sagrāva.

Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka šobrīd mēs nevaram stāvēt malā un cerēt, ka mūs neviens neapdraudēs, jo mēs taču paši nevienu neapdraudam. Mums ir jācīnās un jāmācās no vēsturiskām kļūdām. Arī pirms Otrā pasaules kara Latvija cerēja, ka lielvaru nesaskaņas to neskars, jo mēs taču nevienu neapdraudējām. Domāju, ka par šo savu kļūdu, par šo vilcināšanos noslēgt kaut vai militāru vienošanos Baltijas valstu starpā, mēs esam dārgi samaksājuši un otrreiz vairs šo kļūdu neatkārtosim.

Nav taisnība, ka mazas valstis nespēj ietekmēt starptautisko politiku. Šajā sakarā gribu atgādināt, ka 1991.gadā, kad bija ļoti kritisks brīdis mūsu mazajai valstij, tieši cita maza valsts, Islande, bija pirmā, kas atzina mūsu neatkarību, un tūlīt pēc tam bija otrā - Dānija, tādējādi paverot ceļu arī pārējām valstīm darīt to pašu.

Islandieši un dāņi toreiz neizvēlējās nogaidīšanas un bezdarbības politiku, un par to mēs viņiem vienmēr būsim pateicīgi. Šoreiz ir Latvijas kārta rīkoties līdzīgi.

Runājot par mūsu sabiedrotajiem, it īpaši par attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, es gribu atgādināt, ka Baltijas valstis ASV politikā vienmēr ir tikušas uzturētas un lolotas, un mūsu iekļaušana, mūsu vardarbīgā iekļaušana, PSRS nekad netika no ASV puses akceptēta visos 50 gados. Un tie bija morāles principi, tās bija tikumiskās vērtības, kas toreiz Amerikas Savienotās Valstis mudināja rīkoties tieši tā, nevis kādas merkantilas ģeopolitiskas vai politiskas intereses, kas, protams, toreiz viņiem varbūt būtu bijis izdevīgi - vienoties ar lielo, vareno Padomju Savienību, turklāt apstākļos, kad šķita, ka tā ir mūžīga un ka Baltijas valstis de facto vienmēr tā arī pastāvēs šīs impērijas sastāvā.

Taču Amerikas Savienotās Valstis toreiz rīkojās atbilstoši saviem morāles un ētikas principiem - tās neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Un mēs tām šodien esam par to pateicīgi. Latvijas brīvība šobrīd lielā mērā ir pateicoties arī tām.

Tāpat varu minēt Vācijas Federatīvo Republiku un Japānu, kur pēc amerikāņu militārās okupācijas šīm valstīm tika ļauts izstrādāt vai tika uzdāvinātas, vai palīdzēts radīt demokrātiskas konstitūcijas, un tā šīm valstīm tika sekmēta demokrātiskas attīstība. Šodien Vācija, it sevišķi tā daļa, kuru mēs pazīstam kā Rietumvāciju, un Japāna ir plaukstošas, attīstītas demokrātiskas valstis. Lūk, piemērs, kā rīkojās demokrātiska starptautiskā sabiedrība tad, kad ir novērstas diktatora briesmas, tad, kad ir sakauta totalitārā vara, un kādā veidā tiek pavērts ceļš demokrātiskai attīstībai.

Arī tām muļķībām, kas varbūt te šodien izskanēs, ka te ir runa par naftu, es gribētu aizbāzt muti ar pavisam vienkāršu faktu. Ja šobrīd kādu interesētu nafta pasaules tirgū, tad vieglākais veids, kā to panākt, būtu vienkārši ļaut Irākai šo naftu tirgot. Patlaban ekonomiskā blokāde, kas ir vērsta pret Irāku, un aizliegums tai pārdot savu naftu tiešā veidā traucē naftas pieplūdi pasaules tirgū un tādējādi ir pretējs merkantilām interesēm. Diemžēl par to naftu, ko šobrīd Irākai tiek ļauts pārdot programmas “Nafta pret pārtiku” ietvaros, iegūto naudu Irākas diktators nevis dod savas zemes cilvēkiem, bērniem, zālēm, medicīnas pakalpojumiem, bet viņš to izmanto savu piļu renovācijai un ieroču programmas attīstībai.

Tātad šodien, kaut vai vienkārši ļaujot turpināt Sadama Huseina režīmu, katru mēnesi bada dēļ un no slimībām mirst ap 5000 cilvēku tikai tāpēc, ka viņiem nav pieejama nauda, ko savā kabatā iebāž diktators. Tāpēc šobrīd runa ir par Latvijas nostāšanos miera, demokrātijas un starptautiskās kārtības pusē. Latvijas ārpolitikas panākumi nav automātiski garantēti tikai ar mūsu pasīvu klātbūtni kādā no starptautiskajām struktūrām. Mums kā lepnai, neatkarīgai un stiprai valstij ir jārīkojas arī pašiem atbilstoši saviem morāles un ētikas ideāliem.

Esmu pārliecināts, ka Latvija šodien to arī darīs.

Ģ.-V.Kristovskis (aizsardzības ministrs).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezident! Deputāti! Kolēģi! Klātesošie! Tikko mums bija iespēja noklausīties izsmeļošu un pārliecinošu Ministru prezidenta runu. Domāju, ka tā atklāja Sadama Huseina režīma dabu un būtību un tā ietekmi uz starptautisko drošību un kārtību. Domāju, ka runa arī pamato Latvijas valsts un valdības ieņemto pozīciju ANO rezolūciju izpildes nodrošināšanas sakarā. Un gribu teikt, ka šī runa ir arī atbilde sabiedrotajām valstīm, kuras mūs ir uzrunājušas, kuras ir aicinājušas paust mūsu oficiālo pozīciju, un tieši šī oficiālās pozīcijas paušana ir Saeimas atbildībā. Un tas nozīmē, ka šodien ir pienācis tas laiks, kad arī deputātiem būs jāsaka savs redzējums un jāpauž pārliecība, atbalsts vai vērtējums valdības izteiktajai pozīcijai un viedoklim.

Es nācu priekšā ka aizsardzības ministrs un tāpēc runāšu par diviem aspektiem: par vispārējo ārējo un iekšējo politisko gaisotni, par argumentiem un noteikti arī par saviem personīgajiem motīviem.

Taču otrs manas uzrunas uzdevums ir runāt par Latvijas militārajām spējām un drošības jautājumiem Irākas operācijas kontekstā. Jāsaka, ka būt aizsardzības ministram šādā situācijā nav viegli, tāpat kā valdības vadītājam un ārlietu ministram, jo šajās dienās mums ir ne tikai jāatbild uz žurnālistu jautājumiem, bet noteikti arī saviem tuviniekiem, paziņām, mums ir jābūt pārliecinātiem par to darbu, ko mēs darām. Un šis ir jautājums par mūsu pienākumiem un arī par mūsu atbildību. Atbildību laikā, kad tuvākajās stundās vai dienās sāksies militāra rakstura darbība kādā no pasaules zemēm. Un šie triecieni tiks vērsti pret militāriem objektiem. Es gribētu uzsvērt - militāriem objektiem! -, iepretim visam tam, ko, iespējams, arī šeit, šodien kādi centīsies sabiedrībai skaidrot, piesauks mazus bērnus un nevainīgus cilvēkus.

Šis ir izšķirošs laiks starptautiskajai drošībai, un es domāju, ka mums tas ir jāapzinās. Daudz ir runāts par eiroatlantisko drošības telpu. Jā, šis ir izšķirošs laiks arī eiroatlantiskajai drošības telpai. Šis ir izšķirošs laiks kolektīvās aizsardzības principu jēgai un saturam. Un gribu teikt, ka šis ir izšķirošs laiks arī Amerikas Savienoto Valstu un citu vadošu valstu savstarpējām attiecībām un ietekmei uz pasaules nākotnes procesiem. Šis ir izšķirošs laiks arī Irākas nākotnei.

Un gribu teikt, ka noteikti arī Latvijai, tās stabilitātei, drošībai un nākotnes izredzēm šis ir izšķirošs laiks. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam kļūdīties savā izvēlē, veidojot vai nu aktīvu, vai arī nogaidošu Latvijas pozīciju. Un tieši Irākas atbruņošanas sakarā mūsu rīcībai vai bezdarbībai ir un būs tālejošas sekas. Šis ir mūsu tālredzības un arī mūsu gribas laiks. Arī pārliecības un ticības laiks. Mūsu mērķis un vienīgā iespēja ir starptautiskā drošība. Tā pašreiz sasniedzama tikai ar aktīvu, nevis pasīvu nostāju.

Valdība, es atļaujos teikt, mēs, esam izvēlējušies vienīgo Latvijas ģeopolitiskajai situācijai atbilstošu rīcības un pasākumu modeli. Jā, mēs esam ilgi uz to gājuši, tas ir, uz kolektīvo drošību NATO sastāvā. Šodienas sarunas kontekstā tas skan nedaudz paradoksāli. Taču tieši mazās valstis un arī Latvija ar līdzīgu vēsturisko pieredzi, ar pieredzi par neatgūstamiem zaudējumiem, okupāciju un pret mums vērstajiem noziegumiem, ir ieinteresētas efektīvas, rīcībspējīgas kolektīvās eiroatlantiskās drošības sistēmas saglabāšanā.

Mūsu pozīcija ir ne tikai vēršanās pret diktatoru Sadamu Huseinu kā cilvēku un kā vadītāju ar diktatoriskām tieksmēm, bet ir arī vēlme un iestāšanās par Eiropas drošības, vienotības un rīcībspējas saglabāšanu.

Un nevar neredzēt to, ka tieši Amerikas Savienotajām Valstīm ir bijusi, ir un arī turpmāk būs milzīga loma tieši Eiropas vienotības tiešā vai arī netiešā sekmēšanā. Tāpēc Latvijai un tās sabiedrībai tālredzīgi jāparedz notikumu gaita - ne tikai Irākas atbruņošanas pasākumu laikā, bet arī pēc to pabeigšanas un karadarbības aktīvās fāzes pāriešanas Irākas demokratizācijas posmā. Runa ir par pēckara situāciju, par tālāko partnerību un par tālākajām izredzēm.

Ja mēs nostāsimies pasīvā pozīcijā, Latvija nebūs ieguvēja nedz attiecībā uz savu drošību, nedz arī attiecībā uz nākotnes izredzēm. Pasivitātes dēļ Latvija netiks vairs cienīta to valstu vidū, kuras jau šodien ar iecietību un arī pasīvi noraugās uz to, kā viena lielvalsts, kas mums ir kaimiņos, nekaunīgā veidā piemēro pret mums ekonomiskas dabas spiedienu vai arī nebeidz diskreditēt Latviju, to starptautiski apsūdzot neesošos cilvēktiesību jautājumos. Pasivitātes dēļ mēs varam zaudēt to sabiedroto, kas konsekventi iestājas par Latvijas neatkarību un kas veicināja tās atgūšanu, tas ir, varam zaudēt Amerikas Savienoto Valstu atbalstu - Latvijas drošības un attīstības garantu.

Cienījamie Saeimas deputāti! Ministru prezident! Kolēģi! Lēmuma projektam kopā ar manu pavadrakstu ir pievienots paskaidrojuma raksts par šā lēmuma militārajiem aspektiem, par Latvijas militārajām spējām gadījumā, ja Saeima izšķirsies par atbalstu Latvijas līdzdalībai Irākas atbruņošanas starptautiskajos pasākumos.

Es jums minēšu dažus no veiktajiem pasākumiem, ar ko Aizsardzības ministrijai, Nacionālo bruņoto spēku vadībai jau agrāk ir bijis jāsaskaras, lai mēs būtu gatavi izšķirošā brīdī paust savu pozīciju atbildīgi un pamatoti. Pašreiz Amerikas Savienoto Valstu Bruņoto spēku centrālajā pavēlniecībā atrodas mūsu sakaru virsnieks, kura uzdevums ir nodrošināt sekmīgu un pārdomātu plānošanas procesu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības vai vienību dalībai Irākas atbruņošanas operācijas īstenošanā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības netiks iesaistītas Irākas atbruņošanas operācijas kaujas darbības fāzē. Liela iespējamība ir, ka Latvijas dalība varētu notikt miera nodrošināšanas un sabiedroto spēku atbalsta pasākumos. Latvija ir izvērtējusi savas pašreizējās izredzes un militārās spējas un Irākas atbruņošanas operācijai piedāvā arī atsevišķas vienības.

Šodienas lēmums dos iespēju ASV Bruņoto spēku centrālajai pavēlniecībai, kas vada un koordinē pašreizējo un arī turpmāko operāciju sagatavošanu, rēķināties ar Latvijas iespējamo pienesumu. Un šeit es gribētu uzsvērt, ka mēs runājam par jau sasniegtajām spējām sapieru darbu, atmīnēšanas darbu veikšanai; mēs runājam par militārajiem mediķiem medicīniskā atbalsta sniegšanai koalīcijas spēku karavīriem un civiliedzīvotājiem; mēs runājam par militārajiem policistiem vai par atsevišķu uzdevumu vienības vadu kārtības uzturēšanai un arī par vienību, kura var sniegt atbalstu lidostas vai bāzu funkciju nodrošināšanai un kartības uzturēšanai. Kā redzam, mūsu piedāvājums nesaistās ar tiešu darbību militārajā frontē. Gribu teikt, ka, ja militārā darbība sāksies tuvākajās stundās vai dienās, tad, protams, mums ir jāsaprot, ka mēs nevaram iesaistīties šajās operācijās, jo vienkārši tās ir plānotas bez mūsu līdzdalības.

Taču tajā pašā laikā mums ir jāapzinās, ka Saeimas šodienas lēmums parādīs mūsu gribu un mūsu atbildību, un mūsu spēju nenodrebēt, bet stingri stāvēt tajās situācijās, kad militārs spēks diemžēl ir vienīgais un pēdējais risinājums.

Gribu teikt, ka Latvijas vienību līdzdalība tātad joprojām nav skaidra, taču mums tas ir jāpasaka, lai ar mums varētu rēķināties. Un tuvākais iespējamais laiks ir divi mēneši, varbūt vēl ilgāks laiks. Tas ir atkarīgs no tā, kāda no mūsu vienībām varētu tikt izmantota nākamajās tālākajās darbībās Irākā.

Gribu vērst jūsu uzmanību uz vēl vienu būtisku faktu, ka mūsu līdzdalība ir paredzēta vai ir plānojama tikai esošā aizsardzības budžeta ietvaros, tāpēc arī nav ne mazākā pamata runāt par saprāta robežas trūkumu mūsu līdzdalībā.

Starptautiskajās operācijās piedalīsies Latvijas Nacionālo bruņoto spēku profesionāli sagatavoti karavīri saskaņā ar brīvprātības principu.

Mūsu uzdevums un pienākums, un arī atbildība ir nosūtīt Irākas atbruņošanas starptautiskajai operācijai tikai tādas vienības, kuras ir sagatavotas, kuras ir savietojamas ar partnera militārajām vienībām un dienestiem un kuras ir ekipētas atbilstoši tai iespējamajai apdraudētības un riska pakāpei, kāda ir iespējamā Irākas konflikta zonā.

Cienījamie kolēģi Saeimas deputāti! Ministru prezident! Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Es domāju, ka mēs esam uzklausījuši daudzus un dažādus vērtējumus par to, kādas ir mūsu militārās spējas un kāpēc būtu jāpiedalās. Gribu vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz to, ka nevietā ir tās izsmējīgās piezīmes, kuras par Latvijas karavīriem, to ekipējumu un bruņojumu izsaka neinformēti, nezinoši vai Latvijas intereses noliedzoši cilvēki.

Vēlos uzsvērt vēlreiz, ka Latvijas valdība, Latvijas politiķi un Latvijas karavīri ir izvēles priekšā. Mums ir jāapņemas izvēlēties pašreiz iet taisnāko un tālredzīgo ceļu pasaules un tautu, valstu attiecību procesos vai arī noliegt to.

S.Kalniete (ārlietu ministre).

Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi deputāti!

1998.gada 19.februārī Saeimā notika sēde, un darba kārtībā arī toreiz bija viens jautājums: jautājums par Latvijas iesaistīšanos Irākas atbruņošanā. Ir pagājuši pieci gadi un viens mēnesis, un mēs šodien atkal par to runājam. Toreiz izdevās izvairīties no bruņotas iejaukšanās, jo pēdējā brīdī, redzot starptautiskās sabiedrības absolūto vienotību, Irākas diktators piekrita ANO ieroču inspektoru ielaišanai savā valstī. Taču tas netraucēja pēc neilga laika ANO ieroču inspektorus izraidīt, un kopš tā laika līdz pat pagājušā gada decembrim nebija nekāda priekšstata, kādas programmas un cik lielā apjomā Irāka attīsta, kādi tās rīcībā ir masu iznīcināšanas līdzekļi un kādā veidā tie masu iznīcināšanas līdzekļi izplatās teroristu grupējumu virzienā. Ja pirms 12 gadiem, ja pirms 5 gadiem starptautiskā sabiedrība būtu apņēmīgi rīkojusies, tad šodien mums nebūtu atkal pie šā jautājuma jāatgriežas.

Ministru prezidents un aizsardzības ministrs jau ļoti plaši analizēja esošo situāciju un tos morālos motīvus, kas mums uzliek pienākumu pieņemt lēmumu, iesaistoties šajā koalīcijā, ko veido mūsu partneri - Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija. Par savu atbalstu koalīcijas veidošanā ir paziņojušas vairāk nekā 30 valstis, starp tām arī abas mūsu kaimiņvalstis - Igaunija un Lietuva. Šīs valstis ir, piemēram, Austrālija, Čehija, Dānija, Dienvidkoreja, Islande, Itālija, Japāna, Nīderlande, Polija, Spānija. Es šo sarakstu vēl varētu turpināt.

Kā tad ir risinājušies pēdējie notikumi? Es tos atsvaidzināšu jūsu atmiņā.

16.martā Azoru salās sanāca četru valstu - ASV, Portugāles, Spānijas un Lielbritānijas vadītāji.

17.martā ANO Drošības padome nespēja vienoties par jaunas rezolūcijas pieņemšanu, jo dažas no pastāvīgajām Drošības padomes dalībvalstīm paziņoja par iespējamu veto pielietošanu - tās bija Francija un Krievija. Es gribētu teikt, ka šī ir pirmā reize, kad Francija vai kāda cita sabiedrotā valsts paziņo par gatavību izmantot veto tiesības pret savu sabiedroto. Tas ir nebijis gadījums.

Un tādēļ tika pieņemts lēmums - atteikties no neveiksmīgajiem un neauglīgajiem mēģinājumiem apvienot vienā balsī starptautisko sabiedrību un rīkoties kopā ar tām valstīm, kas ir gatavas apņēmīgi atrisināt šo ieilgušo sastrēgumu starptautiskajās attiecībās.

ASV prezidents Bušs 17.martā pulksten 3.15 (pēc Latvijas laika) izvirzīja ultimātu Sadamam Huseinam un viņa dēliem: 48 stundu laikā atstāt Irāku. Šā ultimāta termiņš beidzas nākamajā naktī pulksten 3.15.

18.martā Sadams Huseins ultimātu noraidīja. Tātad nekādas cerības, ka atbruņošanās varētu notikt mierīgā ceļā, vairs nepastāv.

Kā jūs zināt, Bagdādi ir atstājušas vēstniecības, Bagdādi ir atstājuši arī starptautisko organizāciju pārstāvji, pārstāvības.

Pāris vārdu par ANO rezolūcijām un par koalīcijas partneru tiesībām rīkoties saskaņā ar starptautisko likumdošanu. Es atsaukšu jums atmiņā notikumus, kas bija 1990.gadā, kad mēs vēl atradāmies Padomju Savienības sastāvā. Toreiz tika pieņemta rezolūcija nr.660, kas, es citēju, “pilnvaroja valstis lietot visus nepieciešamos līdzekļus, lai apstiprinātu un īstenotu rezolūciju un visas attiecīgās sekojošās rezolūcijas un atjaunotu starptautisko mieru un drošību reģionā”. Uz šā dokumenta pamata starptautiskā koalīcija varēja atbrīvot Kuveitas teritoriju. “Visi nepieciešamie līdzekļi” - ar to parasti saprot arī militāra spēka lietošanu. Šī rezolūcija ir vēl arvien spēkā, jo pamiers Irākā tika noslēgts tikai tad, kad ANO Drošības padome pieņēma nākamo rezolūciju. Irāka to apņēmās pildīt. Un šajā rezolūcijā Irāka apņemas pilnībā atbruņoties un iznīcināt visus tās rīcībā esošos masu iznīcināšanas līdzekļus. Šī rezolūcija arī ir spēkā vēl arvien, arī šodien. Kopš 1990.gada ir pieņemtas pavisam 17 rezolūcijas par Irākas jautājumu. Un pēdējā no tām - rezolūcija nr.1441 - atkal aicina Irāku labprātīgi, pilnīgi un tūlītēji sadarboties ar ANO ieroču inspektoriem un atbruņoties.

Es atceros ANO ieroču inspektoru 2.ziņojumu, kurā Hanss Blikss teica: “Ja Irāka patiesi vēlētos ar mums sadarboties, tad konstatēt to, vai Irākas rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči, tas būtu tikai nedēļas jautājums.” Pēc viņa vārdiem, nepārprotami ir skaidrs, ka Irākas atklātība nebūt nav palīdzējusi inspektoru darbam. Ja arī soli pa solim ir izdevies arvien jaunus un jaunus ieroču veidus atrast, tad galvenokārt tāpēc, ka pie Irākas robežām koncentrējas 250 000 vīru liels karaspēks, kas galvenokārt sastāv no ASV un Lielbritānijas karavīru.

Tas lēmums, kas Saeimas deputātiem šodien ir jāpieņem un ko vakar pieņēma Latvijas valdība, ir saistīts ar Latvijas ārpolitikas ilglaicīgām interesēm. Tas ir saskaņā ar tām ārlietu un nacionālās drošības koncepcijām un tiem Latvijas ārpolitikas pamatvirzieniem, kurus Saeima ir savulaik apstiprinājusi.

Es vēlētos īsi pakavēties pie mūsu lēmuma iespaida uz dažām citām ārpolitikas jomām, kas ir ļoti nozīmīgas Latvijai. Tātad vispirms - Eiropas Savienība. Latvijas integrācija Eiropas Savienībā. Man bieži tiek uzdots jautājums: “Kādēļ Latvija nevarētu pievienoties Eiropas pozīcijai? Kādēļ mēs tik nepārprotami atbalstām Amerikas Savienotās Valstis?” Un vienmēr es esmu atbildējusi, ka Latvija neatbalsta Amerikas Savienotās Valstis vai Eiropas Savienību, Latvija atbalsta to, lai Irāka tiktu atbruņota, un šajā jautājumā vienotas ir visas Eiropas valstis, kā arī pārējās demokrātiskās valstis.

Jūs atceraties, ka janvāra beigās presē parādījās astoņu Eiropas valstu vadītāju vēstule. Vēlāk, 5.februārī, deklarāciju pieņēma Viļņas desmitnieks, un tikai 17.februārī beidzot pēc ilgām diskusijām Eiropas Savienība izstrādāja savu vienotu pozīciju Irākas krīzes jautājumā. Līdz tam katrai Eiropas Savienības dalībvalstij bija sava un atšķirīga pozīcija. Šī 17.februāra pozīcija gan pēc sava burta, gan pēc gara vārds vārdā atbilst tam, ko Viļņas desmitnieka valstis kopīgi vienojās paust jau 5.februārī.

Kas tad ir Latvijas nostājas pamatā? Tātad vispirms tā ir mūsu vēlēšanās novērst draudus starptautiskajam mieram un drošībai, stiprināt ANO autoritāti un starptautisko tiesisko kārtību un ļoti būtiski veicināt Eiropas un ASV vienotību. Tas ir viens no Latvijas centienu un rūpju jautājumiem, jo, redzot tās diskusijas, kas izvērtās Transatlantiskās organizācijas ietvaros par Turcijas lūgumu - sākt tās aizsardzības plānošanu, un to laiku, kas sabiedrotajiem bija nepieciešams, lai pieņemtu vienotu lēmumu, mēs vēl jo vairāk pārliecinājāmies, cik ārkārtīgi liela nozīme ir Amerikas Savienoto Valstu klātbūtnei šeit, Eiropas kontinentā. Un arī turpmāk viena no mūsu būtiskākajām interesēm ir tā, lai šī klātbūtne šeit kā drošības garants vienmēr saglabātos.

Bieži es esmu atbildējusi arī uz jautājumu, kas notiks ar Apvienoto Nāciju Organizāciju pēc tam, kad Irākas krīze būs beigusies. Neapšaubāmi, ANO loma nemazināsies. Gluži otrādi! Apvienoto Nāciju Organizācijas pārziņā būs Irākas atveseļošana, demokrātiskas iekārtas izveide Irākā un Irākas opozīcijas iesaistīšana valsts pārvaldē - tātad tie paši procesi, kas pašlaik norit arī Afganistānā.

Un šajā sakarā es gribētu nocitēt vienu rindkopu no četru līderu deklarācijas, kas tika pieņemta Azoru sammitā. Tajā tiek runāts par to, kāda būtu Apvienoto Nāciju Organizācijas loma turpmākajā posmā. Tātad citēju: “Mēs plānojam strādāt ciešā sadarbībā ar starptautiskajām institūcijām, to skaitā ar Apvienotajām Nācijām, ar mūsu sabiedrotajiem un partneriem, un ar divpusējiem donoriem. Ja šis konflikts notiks [tātad runa ir vēl svētdien, trīs dienas pirms mūsu šodienas debatēm - S.K.], mēs plānojam pieņemt steidzamības kārtā Apvienoto Nāciju Drošības padomē rezolūcijas, kas apstiprinātu Irākas teritoriālo vienotību, kas nodrošinātu ātru humānās palīdzības piegādi, kā arī nostiprinātu piemērotu pēckonflikta administrāciju Irākā. Mēs arī piedāvāsim, lai Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāram tiktu dotas pilnvaras steidzamības kārtā nodrošināt visas nepieciešamās humānās vajadzības Irākas tautai un lai turpinātos nepārtraukta darbība programmai “Pārtika pret naftu”.”

Divpadsmit gadu garumā starptautiskā sabiedrība ir mēģinājusi panākt, lai Irāka pildītu Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijas. Šie pūliņi ir izrādījušies neveiksmīgi. Diplomātiskie līdzekļi šodien ir izsmelti, un es gribu vēlreiz uzsvērt, ka par to ir atbildīgs tikai un pilnīgi Sadams Huseins un viņa režīms.

Kā topošai NATO dalībvalstij Latvijai ir ļoti svarīgi, lai neviena diktatūra pasaulē nevarētu atļauties ignorēt Apvienoto Nāciju Drošības padomes lēmumus, lai turpinātu nostiprināties tā sadarbības saite, kas pastāv starp Eiropu un Ziemeļameriku. Latvija, esmu pārliecināta, darīs visu, kas ir nepieciešams, lai mēs būtu līdzvērtīgi partneri mūsu sabiedrotajiem šajā grūtajā brīdī.

Es vēlreiz vēlos atgriezties, cienījamie deputāti, pie tā lēmuma, kas tika pieņemts 1998.gada 19.februārī. Toreiz Saeima par to nobalsoja šādi: 65 - par, 5 - pret, atturējās - 2. Un es nosaukšu to deputātu uzvārdus, kuri toreiz balsoja “par” un kuri ir arī 8.Saeimas deputāti: Indulis Emsis, Aleksandrs Kiršteins, Māris Grīnblats, Jānis Straume, Anna Seile, Pēteris Tabūns, Dzintars Ābiķis, Jānis Lagzdiņš, Ēriks Zunda, Dainis Turlais, Andrejs Naglis un Paulis Kļaviņš. Jums ir jāpieņem atbildīgs, valstiski nozīmīgs lēmums, kam būs ilglaicīgas sekas Latvijas drošībai, Latvijas ārpolitikai.