Aloizs Visvaldis Blonskis

Kad aiziet diži cilvēki, zeme un debesis aiztur elpu. Šodien debesis ir sastingušas...

Pēc grūtas slimības 29. janvārī Mūžības vārtus vēris atvaļinātais policijas ģenerālis Aloizs Visvaldis Blonskis. TZO virsnieks. Vīrs, tēvs, vectēvs, vecvectēvs. Draugs. Padomdevējs. Goda vīrs.

Dzimis pirms 79 gadiem – 1933. gada 10. martā Ludzas rajona Ciblas pagastā. Mācījies Preiļu rajona Kategrades pamatskolā, Aglonas ģimnāzijā, Minskas un Maskavas Augstākajā milicijas skolās. Pēc izglītības – jurists, pēc pārliecības un aicinājuma – izmeklētājs. Tiesībsargājošajai sistēmai atdevis gandrīz sešdesmit gadus. 

1950. gadā pārnācis uz Rīgu, 1953. gadā kā ierindas milicis ar svilpi uzsācis darba gaitas Rīgas rajona milicijā, 1954. gadā, kā pats smējās, „neprotot krievu valodu, aizbraucu mācīties uz milicijas skolu”, 1956. gadā – kļuva par Rīgas Centra rajona operatīvo pilnvaroto. 

„No tā brīža, kad sāku strādāt republikas iekšlietu aparātā, visu pierakstu speciālā grāmatā,” kādā intervijā reiz teica Blonskis. Taču pierakstus viņam gandrīz nevajadzēja – unikālā atmiņā ļāva visu atcerēties no galvas. Gan Jūrmalas milicijas nodaļas Kriminālizmeklēšanas daļas priekšnieka amatānostrādātos četrus gadus (1959.-1963.g.); gan pusotru gadus „centrālajā aparātā”, kā Kriminālmilicijas zonālajam pilnvarotajam kūrējot Latgales zonu – Rēzekni, Ludzu, Zilupi, Varakļānus un Viļānus; gan sešus gadus Ogres milicijas priekšnieka sūrajā maizē, cīnoties ar tālaika smagajām lietām vienā no specifiskākajām padomju Latvijas pilsētām. 

No 1969. līdz 1994. gadam Aloizs Blonskis bija Latvijas Kriminālizmeklēšanas priekšnieka vietnieks, policijas pulkvedis, vēlāk - LR Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks. Šis periods ietvēra gan 80. gadu reformas iekšlietu sistēmā, kad visos IeM vadošajos amatos tika iecelti ielikteņi no Krievijas, bet Latvijas profesionāļi aizbīdīti tālāk no vadības svirām. A. Blonskis tolaik (līdz 1989. gadam) strādāja Uzziņas nodaļā.

1991. gadā A. V. Blonskis bija IeM 7. nodaļas (Operatīvās pārvalde) priekšnieks un otrais KP priekšnieks. Barikāžu laikā un brīdī, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kopā ar citiem Operatīvās pārvaldes darbiniekiem, par spīti Maskavas kontrolei, vienoti aizstāvēja Latviju. „Mūsu – Operatīvās pārvaldes – darbinieki, izsekojot OMON, nokļuva apšaudē uz Vanšu tilta un izglābās, paslēpjoties zem mašīnas. Kolēģi bija saliedēti un barikāžu laika notikumi šo saliedētības sajūtu veidoja vēl izteiktāku. Domāju, ka Latvijā aizvien ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sirdīs ir patrioti un arī šodien ietu un darītu to pašu, ko barikāžu laikā.”

1994. gadā Valsts policijas priekšnieks A. Lieljuksis uzaicināja A. Blonski par LR Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieku, līdz 2000. gadam viņš bija arī LR Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta priekšnieka vietnieks. 

1997. gada 2. decembrī Aloizs Visvaldis Blonskis kļuva par policijas ģenerāli, bet 2000. gadā – pēc gandrīz pusgadsimta, kas atdots iekšlietu sistēmai, - apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Tajā pašā gadā (2000.g.) ceļu pie lasītājiem sāka ģenerāļa A. Blonska atmiņu grāmata „No ierindnieka līdz ģenerālim”, kurā viņš stāsta par savu dienestu no dienas, kad uzvilcis formastērpu, līdz ģenerāļa uzplečiem.

Darba biedru un sabiedrības mudināts, A. Blonskis apkopojis savas atmiņas un skatījumu gan uz senu, gan svaigāku pagātni.

„Esmu strādājis gan par posteņa milici, gan dažādos amatos kriminālpolicijā, gan vēlāk, jau akadēmiju pabeidzis, ieņēmis vadošus amatus milicijā un vēlāk policijā. Pa šiem gadiem esmu pieredzējis ļoti daudz briesmīgu kriminālnoziegumu. (..) Visvairāk ar savu grāmatu gribētu jauniešiem, mūsu jaunajai kriminālpolicistu maiņai, atgādināt šo pagātni. Darīt viņiem zināmu, kā mēs savulaik strādājām, kā mainījusies Latvijas kriminālā pasaule, kādas bijušas kļūdas un kādi panākumi. Bet tie, kuru ikdiena nav saistīta ar policiju, cerams, izlasījuši grāmatu, uzzinās par mūsu darbu vairāk nekā līdz šim. Savukārt, izprotot to, spēs arī labāk saprast un novērtēt.”

Ja to saka cilvēks, kurš pats simbolizē veselu laikmetu Latvijas kriminālizmeklēšanas vēsturē, ir vērts ieklausīties!

Ģenerālim visu mūžu ir bijis savs cilvēciskais un profesionālais viedoklis gan par krievu armijas atstāto mantojumu –noziedzīgi viegli iegūstamajiem ieročiem, gan varas spēlītēm ar policistiem, vilinot viņus politikā, bet nenodrošinot adekvātu atalgojumu, gan Latvijas valdības izsludināto moratoriju nāvessodam brīdī, kad valstī notika viens nežēlīgi cinisks noziegums pēc otra.

Ģenerālis vairākkārt skarbi izteicies par 90. gadu beigu un šībrīža krīzi Latvijas policijā un tās iemesliem, tāpat par portfeļu un pozīciju cīņām Iekšlietu ministrijā, kas

„nav viegla ministrija, un tas nav viegls amats. (..) Tajā jāstrādā speciālistam, kurš pārzina visu sistēmu – ne tikai policiju, bet arī robežsardzi, ugunsdzēsības dienestu, (..) var uzvilkt zābakus un lietusmēteli un doties pats visu pārbaudīt...”

Savu unikālo zināšanu, pieredzes, tolerances, tālredzības un dziļās cilvēcības dēļ Aloizs Blonskis izpelnījies titulu – „latviešu Megrē”, kas sirmajam policistam pielipis uz mūžu kā viņa profesionālo spēju, godprātības, sirds gudrības un dziļās erudīcijas apliecinājums. Tik darbīgs cilvēks mieru nerod – arī pēc aiziešanas pensijā atvaļinātais ģenerālis ir profesionāli un sabiedriski aktīvs – iekšlietu ministru padomnieks, bijis Rīgas Domes deputāts, Sabiedriskās kārtības un drošības, Satiksmes un transporta komiteju dalībnieks, Starptautiskās šķīrējtiesas prezidija priekšsēdētājs. 

Pirms vairākiem gadiem Blonskis kādā sarunā teica:

“Prese mani mīl, vienmēr aicina izteikties par aktuāliem kārtības un drošības jautājumiem.”

Kā nemīlēsi un necienīsi, ja Blonskis vienmēr bijis atsaucīgs un pretimnākošs?! Pat, strādājot pie izcili smagiem sarežģītiem noziegumiem, kad neko nedrīkstēja stāstīt presei, viņš nekad nav izgājis “uz asumiem” un arvien atradis pareizos vārdus. 

Iespējams, tāpēc visiem radies nesatricināms priekšstats – Blonskis zina un var visu! – un pie ģenerāļa uz pieņemšanu savulaik braukuši ļaudis no visas Latvijas, lūdzot padomus arī tādos jautājumos, kas galīgi neattiecas ne uz kārtību, ne drošību, ne policiju, vai, tieši pretēji, - sūdzoties par visu un visiem. Un viņš ir pratis katram palīdzēt. 

“Cilvēki nāk, viņi grib, lai es darbojos, un tas manī uztur enerģiju. Sliktāk jūtos tad, kad guļu un neko nedaru. Bet – kad no gultas laukā un zem aukstas dušas, viss nogurums un sāpes pāriet, un varu skriet līdz vēlam vakaram.” 

Aloizs Blonskis bija ļoti cilvēcīgs un cilvēcisks. No tiem, kuri, ja tevi pieņem, tad uz mūžu. No tiem, kuru klātbūtnē neviļus gribas izslieties staltāk, pacelt zodu augstāk, bet skatienu palaist tālāk. Līdz apvārsnim...

Punktīgs un precīzs. Viņa diena arvien sākās sešos, un viņš ne reizi nav nokavējis nevienu tikšanos. 

Atbildīgs par visiem – lieliem un maziem savas ģimenes locekļiem, māju, dabu un kustoņiem. 

Mīlošs - ar dzīvesbiedri Liliju saņēmuši zelta provi un kopā izsoļojuši cauri dzīves grūtībām.

Vīrs, tēvs, vectēvs, vecvectēvs. Uzticams draugs un padomdevējs. 

Saudzīgs, kārtīgs, pedantisks – „katrai lietai un cilvēkam sava vieta”.

Simpātisks –

ģenerāli vairākkārt titulējušas par vienu no pievilcīgākajiem Latvijas vīriešiem. 

Domātājs – vislabāk viņam domājas pie upīte, ar makšķeri rokā vai zāli pļaujot. 

Darītājs – paša rokām prot gan naglu sienā, gan gurķus burkā, gan kāpostus mucā, gan upeņu vīnu darināt...

Latviski, pat zemnieciski pamatīgs – i kārtīgu vārdu pateiks, i biezu maizes riecienu ar speķi apēdīs. 

Vienkāršs – viņam patīk “īsta manta” – patiesas, neviltotas jūtas, sirsnīgi cilvēki un labi joki.

Ir grūti rakstīt par cilvēku, kuru, šķiet, pazīsti visu mūžu, lai gan faktiski – nepilnus divus gadu desmitus. Daudzi viņu pazīst ilgāk – vēl desmitiem un desmitiem gadu... Tuvākie plecu pie pleca nostrādājuši visu darba un nodzīvojuši visu Dieva nolikto mūžu. Mums, žurnālistiem, ģenerālis Aloizs Blonskis bija, ir un būs paraugs, piemērs tam, kādam jābūt valsts vīram, amatpersonai, gluži vienkārši – Cilvēkam. Viņš nekad nav liedzis palīdzību, komentāru vai konsultāciju. Man bija tas gods un lepnums sirmo ģenerāli zināt nedaudz tuvāk...

Ģenerālim Blonskim patika krustvārdu mīklas, piņķerīgi uzdevumi un kriminālromāni, viņš ar prieku kļuva par Detektīvu kluba goda patronu un kā piedzīvojumā ļāva sevi iedzīvināt jaunā detektīvu sērijā. Un tieši tāpēc – mēs neatvadāmies...

Dziļa cieņa, mīlestība un līdzjūtība ģenerāļa dzīvesbiedrei, ģimenei, tuviniekiem un draugiem!

Dace Judina, publiciste, žurnāliste 

Foto : Dace Judina, Varis Eversons