Hermanis Buduls
- Geburt:
- 16.11.1882
- Tot:
- 10.11.1954
- Kategorien:
- , Arzt, Professor, Psychiater, Träger des Drei-Sterne-Ordens
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Wiesloch, Cemetery of the PZN (Psychiatric Centre of North Baden)
Hermanis Buduls dzimis 1882. gada 16. novembrī Jaunpiebalgas Jaunmigļos. Līdz skolas vecumam palīdzēja vecākiem mājas darbos.
1892. gada rudenī iestājās Pētera pagastskolā, pēc tam divas ziemas apmeklēja Jēkaba skolu, trīs gadus Vecpiebalgas draudzes skolu, vienu gadu Millera privāto reālģimnāziju un vienu gadu Trefnera privātģimnāziju Tērbatā.
Rīgas pilsētas valsts ģimnāziju beidza 1905. gada pavasarī un tā paša gada rudenī iestājās Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē.
Kad 1912. gadā studijas beidza, Hermanis Buduls bija jau uzrakstījis četras grāmatas: “Laulība un cilvēku dzīves mērķis”, “Cilvēka nervi, viņu uzbūve un normālās darbības”, “Poruku Jānis savas garīgās dzīves krēslainās dienās”, “Nervu veselības kopšana”. Divus gadus strādāja Rīgā, nervu un garīgo slimību klīnikā.
Kad 1914. gadā ieguva medicīnas doktora grādu, aizbrauca uz Berlīni papildināt zināšanas universitātes nervu slimību klīnikā. Kad sākās Pirmais pasaules karš, bija jāiestājas krievu armijā – strādāja nervu slimību nodaļā vispirms Pēterburgas Nikolaja slimnīcā, vēlāk Minskas kara slimnīcā, kas 1915. gadā tika pārcelta uz Smoļensku.
No turienes 1918. gadā atgriezās mājās, kur vairāk nekā gadu dzīvoja Zariņos un strādāju par ārstu.
Zariņos 1918. gada 9. decembrī Hermanis salaulājās ar dabas zinātņu kandidāti Martu Jursonu no Taurenes pagasta. Pirmais dēls – Leonids – dzima 1920. gada 24. maijā, otrs – Ervīns – 1923. gada 3. oktobrī.
No 1919. līdz 1942. gadam Hermanis Buduls bija Rīgas Sarkankalna slimnīcas direktors, no 1924. līdz 1944. gadam – arī psihiatrijas profesors Latvijas Universitātē.
Sešus gadus bija Medicīnas fakultātes dekāns.
Kopā ar ģimeni 1944. gada septembrī izceļoja uz Vāciju, kur vispirms Drēzdenē un tad bēgļu nometnēs strādāja par psihiatru un nervu ārstu.
Kopš 1949. gada jūlija dzīvoja un strādāja Vīslochas psihiatriskajā slimnīcā, netālu no Heidelbergas.
Tur arī 1954. gada 10. novembrī viņš mira. Apglabāts slimnīcas kapsētā. Marta Budule mira Vīslochā 1978. gada 8. maijā.
Gan Latvijā, gan trimdā Hermanis Buduls turpināja savas zināšanas apkopot un izplatīt. Viņš izdevis vairākas grāmatas un brošūras, publicējis zinātniskus rakstus Latvijas un Vācijas ārstu žurnālos, galvenokārt par değeneratīvām nervu slimībām un progresīvo paralīzi.
1924. un 1930. gadā latviešu valodā iznāca viņa mācības grāmatas — “Psihiatrija. I daļa” un “Psihiatrija. II daļa”. Uz Sarkankalna slimnīcas 75 gadu jubileju 1938. gadā Rīgas pilsētas valde izdeva viņa monogrāfiju “Rīgas pilsētas Sarkankalna slimnīcas vēsture”, kurā ir arī galvenie dati par pārējo Rīgas pilsētas slimnīcu tapšanu un Rīgas sanitārās iekārtas jaunumiem.
Savā pēdējā grāmatā “Cilvēks dzīves spogulī” Hermanis Buduls raksta, ka mums jācenšas dzīvot tā, lai, aizejot no dzīves, mēs būtu tai vairāk devuši, nekā no tās ņēmuši. Un tā arī viņš dzīvoja: jau no pirmās saņemtās algas centās atlīdzināt saviem vecākiem par pūlēm, viņu mazu audzinot. Savu vecāko brāli visu mūžu viņš atbalstīja par to, ka jaunībā Hermanim deva līdzekļus apmeklēt skolas.
***
Neapšaubāmi spilgtākā personība mūsu psihiatrijas vēsturē ir profesors Hermanis Buduls (1882-1954), kas kļuva par psihiatrijas kā zinātniskas disciplīnas un augstskolas mācībpriekšmeta pamatlicēju Latvijā.
Gan skolas, gan it īpaši studiju gados Tērbatā H. Buduls ar savu nopietnību, sistemātiskumu, neatkarību centienos un uzskatos, kurus veidoja kritiskus, bija kļuvis par autoritāti savu biedru vidū. Nostājoties pret studentu korporāciju ārišķīgo tukšumu, 1909. gadā, radis domubiedrus, viņš nodibināja studentu biedrību Atauga, kura nosacīti tiek uzskatīta par labi pazīstamās Pīpkalonijas turpinājumu. Tās ievirze bija – tautiskums, tolerance, biedriskums. Ik sestdienas vakaru studenti pulcējās kopā, lai noklausītos un apspriestu kādu referātu. Biedrus vienoja nopietna interese par zinātni, padziļinātu turpmākās specialitātes apguvi, sava pasaules uzskata veidošanu, bet kopība tika turpināta arī pēc studiju laika.
Akadēmiskā biedrība Atauga savu pēctecību saglabāja līdz pat 20. gs. beigām. No mediķiem, kas tajā dažādos laikposmos darbojušies, pazīstamāki ir profesori Aleksandrs Bieziņš (1897-1975), Nikolajs Cauna (dz. 1914), Egons Dārziņš (1894-1966), Nikolajs Jerums (1904-1991), Jānis Alfreds Kaktiņš (1892-1955), Jānis Miķelsons (1888-1952), Jānis Šulcs (1885-1979), Nikolajs Raimunds Vētra (1897-1955), Jānis Vilde (1900-1971), docenti un privātdocenti Pēteris Ābele (1893-1986), Jānis Arvīds Āboliņš (1906-1994), Kārlis Apinis (1895-1967), Ernests Brencis (1912-1988), Jūlijs Galejs (1884-1951), Kārlis Lencbergs (1903-1979), Jēkabs Nīmanis (1892-1979), Jānis Skuja (1886-1983), kā arī Ernests Apse-Apsītis (1898-1980), Vinca Barkāns (1889-1947), Kārlis Dolietis (1900-1986), Valdis Gavars (1896-1941), Arnolds Laksbergs (1901-1983), Jānis Pone (1899-1987), Hermanis Saltups (1901-1968), Augusts Silarājs (1887-1966), Kārlis Tiesnieks (1893-1953) u.c.
Pēc studiju noslēguma, nokļūstot profesora V. Čiža klīnikā, H. Buduls iekļāvās viņa izveidotā zinātniskā skolā, ko raksturoja interese par daiļrades psihopatoloģiju un kas izpaudās pētījumos par pazīstamiem krievu rakstniekiem (Aleksandrs Puškins, Nikolajs Gogolis, Ivans Turgeņevs, Fjodors Dostojevskis, Ļevs Tolstojs u.c.) no psihiatra pozīcijas. Vēl tālāk palūkojoties, V. Čižu bija ietekmējis itāļu kriminālpsihologs Čezāre Lombrozo (1835-1909), kas noziedzībai un deģenerācijai meklēja bioloģisku pamatojumu. Šī ietekme, piemēram, netieši izpaudās cita V. Čiža skolnieka, vēlāk LU neiroloģijas profesora Edvarta Kalniņa (1869-1949) agrīnos pētījumos. Bet Č. Lombrozo pieder arī ļoti populārais un bieži citētais darbs Ģenialitāte un ārprāts, kas atstājis spēcīgu idejisku ietekmi uz pēctecību.
Un tā, sava skolotāja iedvesmots un pievēršoties latviešu rakstniecībai, H. Buduls 1911. gadā publicēja grāmatu Poruku Jānis savas garīgās dzīves krēslainās dienās. Tas notika drīz pēc dzejnieka nāves, turklāt H. Buduls labi pārzināja slimības gaitu, jo bija viņa ārstējošais ārsts Tērbatas universitātes Psihiatrijas klīnikā. Literatūras kritiķi grāmatu vērtēja kā pietiekami nopietnu, zinātnes atziņās balstītu pētījumu, taču plašāka sabiedrībā bija vērojams nemiers ar to, ka izpaliek gaidītais nogludinājums un uzskaistinājums.
Daudz plašāka ažotiāža sacēlās pēc grāmatas otrā, paplašinātā izdevuma ar nedaudz mainītu virsrakstu – Poruka dvēseles noskaņas krēslainās dienās – 1925. gadā, kas būtībā nenorima līdz pēdējam karam un atskaņas ir manāmas pat mūsu dienās. Dzejnieka jaunākais brālis Jēkabs Poruks (1883-1945) 1931. gadā publicēja grāmatu, kurā noliedza H. Budula medicīniskās atziņas, uzskatīja, ka dzejnieks bijis vesels, bet vaina jāmeklē dzīvesbiedres ļaunprātībā, apkārtējo cilvēku nenovīdībā, laikmeta apstākļu sakritībā u.tml. Vēl vairāk, kad rakstnieks Jānis Lapiņš (1885-1941) 1935. gadā publicēja biogrāfisku romānu par Jāni Poruku, lieta nonāca pat līdz tiesai, jo 1939. gadā Jēkabs Poruks to pieprasīja izņemt no apgrozības. Tiesā H. Buduls tika pieaicināts par ekspertu, bet notiesājošs spriedums, protams, izpalika.
Rīga. Fotogrāfs: Ādolfs Miķelis Zvirbulis ( A. Swirbuls ). 13,2x8,2 cm.
Ursache: lu.lv, acadlib.lv
Titel | Von | Zu | Bilder | Sprachen | |
---|---|---|---|---|---|
Universitas Tartuensis, Tartu Universitāte | 00.00.1632 | lv |
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Leonīds Buduls | Sohn | ||
2 | Ervīns Buduls | Sohn | ||
3 | Marta Budule | Ehefrau | ||
4 | Jānis Vilde | Arbeitskollege |
Keine Termine gesetzt