Andrejs Kurcijs

No tā, ka es dzimis, nav pasaulei labums nekāds.

Es miršu, bet nemazināsies tās plašums un spožums.

Neviens it nekad nav pratis man pateikt,

Kam nācu es šurp un kam aiziešu beigās.

O. Haijāms, Kurcija atdzejojums

===================

* 1884. X 01. Asītes pag. [Kurcijs]

                Beidzis Liepājas reālskolu,

                1913. Beidzis Kazaņas Universitāti, iekšķīgās slimībās,

                1913. Pētrburgas ķīrurģiskās slimnīcas ārsts,

                1913/1915. ārsts Liepājā,

                1915/1918. Pēterpils kara medicīnas akadēmijas ārsts,

                1918/1920. Tautas Padomes bijušais loceklis,

                1919. Rīgas skolas nodaļas vadītājs,

                1920. Armijas sanitāras pārvaldes ārsts kapteinis,

                1920/1922. Satversmes sapulces loceklis,

                1923/1940. skolu ārsts,

                1941/1944. Rīgas III polīklinikas galvenājs ārsts,

                1938. Ģertrūdes 51-6,

                Saeimas bijušais deputāts.

                Avots:       LVVA P1023-2-13-148.;

                                “Latvijas medicīniskā personāla saraksts”, R., 1938.;

                                „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                                V. Eichenbauma arhīvs # 6585.

*****

Andrejs Kurcijs, īstajā vārdā Andrejs Kuršinskis, bija latviešu ārsts, dzejnieks, rakstnieks un politiķis. Latvijas Neatkarīgo sociālistu partijas biedrs, Tautas padomes loceklis (1918-1920), Satversmes sapulces deputāts (1921-1922), 3. Saeimas deputāts (1928-1931). Liepājas pilsētas domnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1884. gada 1. oktobrī Asītes pagastā "Apšu" saimnieka Pētera Kuršinska ģimenē. Mācījās Bunkas-Urdangas pagastskolā un Liepājas reālskolā (1899-1904). Studēja komerczinības Rīgas Politehniskajā institūtā (1904-1905). Piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos, tādēļ emigrēja uz Vāciju, kur studēja medicīnu un filozofiju Jēnas universitātē (1905-1911).

Pabeidza medicīnas studijas Kazaņas universitātē (1913) un sāka strādāt par ārstu Pēterburgas ķirurģiskajā slimnīcā (1913), bija ārsts Liepājā (1913-1915), publicējās literārajos izdevumos "Dzīve", Vārds", "Domas" u.c.

Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur bija Pēterpils kara medicīnas akadēmijas ārsts (1915-1918).

Pēc atgriešanās Latvijā bija Tautas Padomes loceklis (1918-1920), Rīgas skolu nodaļas vadītājs (1919), Latvijas armijas sanitārās pārvaldes ārsts kapteinis (1920).

1920. gadā viņu ievēlēja par Satversmes sapulces locekli, darbojās sociāldemokrātu frakcijā.

Papildinājās filozofijas un mākslas teorijas studijās Berlīnes universitātē (1922-1923).

Vēlāk bija skolu ārsts (1923-1940), līdztekus 3. Saeimas deputāts (1928-1931).

Sadarbojās ar Leonu Paegli, Linardu Laicenu un citiem kreisi noska­ņotajiem rakstniekiem.

Otrā pasaules kara laikā Rīgas III poliklīnikas galvenais ārsts (1941-1944).

Pēc kara beigām strādāja LZA Folkloras institūtā un lasīja lekcijas Latvijas Valsts universitātes studentiem literatūras teorijā un kritikā.

Atdzejoja Omāru Haijamu.

1949. gadā padomju okupācijas iestādes Kurciju viņa politisko uzskatu dēļ apcietināja un deportēja uz GULAG soda nometni Komi APSR (1951-1955).

Pēc Staļina nāves Kurciju atbrīvoja un viņš atgriezās Rīgā, kur mira 1959. gada 23. februārī.

Literārā darbība

Andrejs Kurcijs, viens no erudītākajiem tā laika kultūras apcerētājiem. 1923. gadā kļuva pazīstams ar grāmatu “Aktīvā māksla”, kurā proklamēja jauna mākslas laikmeta - aktīvisma - iestāšanos. Kurcijs strikti norobežojās no impresionisma, naturālisma un jebkāda veida akadēmisma izpausmēm, akcentēja mākslas sociālo lomu, vienlaikus gan uzsvērdams subjektīvi emocionālā momenta nepieciešamību.

Viņa darbi tulkoti krieviski, franciski, vāciski un lietuviski.

• Saules bēdas (1910)
• Bez prieka un dailes (1915)
• Mana grāmata (1919)
• Vita nuova (1921)
• Pasaules klajumā (1921)
• Dvēseles kabarejs (1921)
• Dziesmas melnbaltai Madonnai (1922)
• Aktīvā māksla (mākslas teorija, 1923)
• Teātris (1925)
• Cīņa ar Nezināmo (1924)
• Utopija (1925)
• 3x3 mēnesnīcas (1925)
• Un barbare à Paris (1925)
• Ēzelis, mūks, Eiropa (1927)
• Cilvēciskie lopi (1929)
• Klusums (1930)
• Mana dzimtene (1932)
• Par mākslu I (1932)
• Dzīvība (1933)
• Cūkgans: kādas bērnības stāsts (1936)
• Dzīvības vārtos (romāns, 1956)
• Atmoda: kādas jaunības (1957)
• Dzeja (1958)
• Vienkāršā dzīve (prozas izlase, 1959)
• Kopoti raksti 5. sējumos (1977-1982)

1959.gada 7.marta "Laiks" raksta: "Pēc Rīgas radiofona ziņām kaut kad februāra otrā pusē 74 gadu vecumā miris rakstnieks, ārsts un sava laika politiskais darbinieks Andrejs Kurcijs-Kuršinskis. Ar to ir beidzies kāda inteliģenta cilvēka sūrām neveiksmēm bagāts mūža gājums. Kā Rīgas politehnikas tirdzniecības zinātņu students Kurcijs piedalījās 1905. gada revolūcijā, gan ne pārāk aktīvi, tomēr pietiekamā mērā, lai, sākoties reakcijai, vajadzētu doties trimdā uz Vāciju. Tur tiek atsāktas studijas Jēnas universitātē, bet šoreiz medicīnā un filozofijā. Pirmā pasaules kara laikā medicīnas studijas turpina arī Kazaņā, bet pēc tam seko ārsta prakse Pēterpilī. Piektā gada revolūcijas dalībnieks nu ir arī rosīgs sabiedrisks darbinieks un aktīvi aizstāv ideju par Latvijas autonomiju. Kurcijs norobežojas no Oktobra revolūcijas un jau 1918. gadā kā pārliecināts patriots atgriežas Latvijā. Viņa gandarījums par 18. novembrī proklamēto Latvijas valsti ir tik liels, ka rakstnieka meita saņem Latvijas vārdu. Satversmes sapulcē Kurcijs sēž sociāldemokrātu frakcijas solos. Taču jau ap 20. gadu vidu K. no sociāldemokrātiem sāk attālināties lai tuvotos komunistiem. 1928. gadā viņu apcietina par valsts drošībai draudīgām runām, tomēr trešajā Saeimā vinš ieiet kā "neatkarīgais sociālists". Sociāldemokratiskā nacionālista vietā nu radies ar internacionālisma dogmām saindējies fantasts, ko vajā dažādas pasaules lāpīšanas idejas. Mierīgi turpinot ārsta praksi, autoritārā režīma gados Kurcijs, protams, kā rakstnieks klusēja un bija spiests klusēt, bet viņam nebija iebildumu par to, ka 1936. gadā Maskavā izdeva viņa dzejoļu izlasi. 1940. gadā pēc Padomju iebrukuma Latvijā Kurcijs domāja, ka viņa laiks ir pienācis — ne vien literārajā darbībā, bet arī Maskavai pakļautajā leļļu valdībā. Vilšanās sekoja uz pēdām: Kurcijs jaunajai varai nebija vajadzīgs — pat literātūrā bija jāturpina klusēšana. Viņš varēja strādāt tikai kā ārsts, gan tādā poliklīnikā, kas domāta sarkanajiem dižvīriem. Sākoties Vācijas un Padomijas karam, 1941. g. Kurcijs "evakuējās" un bija nokļuvis Dienvidkrievijā un līdz mielēm izbaudījis Staļina valstības elli. Sagaidījis vācu spēku izraušanos līdz Kaukāzam, viņš ar prieku izmantoja iespējas atgriezties Rīgā, kur stāstīja par citu aizbēgušo latviešu grūtajām gaitām Pad. Savienībā. Pārnākšana „ienadnieka pusē" bija smags noziegums, tomēr, sākoties Austrumu frontes sabrukumam, Kurcijs izšķīrās par palikšanu Rīgā. Laikam taču viņš loloja cerības, ka padomju varas atjaunošanās tomēr sagādās rosīga darba iespējas. Arī šoreiz sekoja tikai vilšanās. Pagāja gads pēc gada, no Latvijas PSR rakstnieku savienības nāca laukā šķilti un perēti diletanti, bet Kurcijam vajadzēja klusēt. Cik zināms, arī materiālie apstākļi pēckara gados viņam bijuši ļoti smagi. Tikai "atkušņa laikā", kad sākās „priekšpadomju mantojuma apgūšana", padomju cenzūra atļāva publicēt dažus Kurcija agrāk sarakstītos darbus — dzejoļu izlasi, romānu Dzīvības vārtos (par 1905. g. revolūciju) un bērnības atmiņu grāmatu Cūkgans. Neatkarīgās Latvijas gados kvantitatīvi Kurcijs ir publicējis diezgan daudz: Radušās pāri par 10 dzejoļu un stāstu grāmatas, arī vairāki raksti par dzejas teorijas jautājumiem aizstāvot tā saucamo konstruktīvismu. Taču Kurcija devumam nav un nav izdevies iegūt noteiktāku vietu latviešu literātūrā. Kaut cik augstāk paceļas vienīgi dzejoļu krājums Dziesmas melnbaltai madonnai un bērnības atmiņas Cūkgans. Citādi Kurcija talantu ir nomācis politiskais radikālisms, kas jaucies kopā ar anarhistisku individuālismu. "