Māris Grēviņš

Literatūras un teātra kritiķis, teātra zinātnieks, redaktors Latvijas televīzijā.

M. Grēviņš nāk no Latvijas pirmās brīvvalsts laikā iecienītas dzimtas. Viņa tēvs - dzejnieks, dramaturgs un tulkotājs Valdis Grēviņš bija Eduarda Smiļģa tuvs draugs un domubiedrs, dižā režisora inscenējumiem viņš veidojis vairākus dramatizējumus. Plašu popularitāti ieguva S. Lāgerlēvas "Gesta Berlinga" skatuves variants ar leģendāro, tautā iegājušo "Kavalieru dziesmu". M Grēviņa māte bija dziedātāja un tulkotāja Anna Grēviņa, viņa vecākais brālis - pazīstams teātra kritiķis un teātra vēsturnieks - Valts Grēviņs. Māris Grēviņš beidzis LU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literāturas nodaļu, mācījies režiju, beidzis Maskavas Teātra mākslas institūta aspirantūru, iegūstot mākslas zinātņu kandidāta grādu. Drīz pēc LU beigšanas M. Grēviņš sāka strādāt TV, darbu televīzijā turpināja ar pārtraukumiem lidz 90. gadu sākumam. ZA Valodas un literatūras institūtā bija zināmiskais līdzstrādnieks un, turpinot redaktora darbu televīzijā, laikrakstos un mākslas izdevumos publicēja recenzijas par teātra izrādēm, analītiskas apceres par aktieru un režisoru meistarību, par dramaturģiju. Viņa publikācijas izcēlās ar mākslas parādību pamatīgu argumentāciju un oriģinālu stilu. Par Māri stāsta viņa dzīvesbiedre, teātra zinātniece Gundega Saulīte, BL un Laika autore un Laika literārā redaktore. Gundega atceras, ka Māris, iepazīstinot viņu ar saviem draugiem, sacījis: "Mēs abi esam no vienas pasakas." Ar to domāta līdzība Annas Brigaderes lugas "Princese Gundega un karalis Brusubārda" varoņiem. Kā tu ar Māri Grēviņu iepazinies? To gan es visu mūžu atcerēšos. Bija mana pirmā darba diena ZA Valodas un literātūras institūta Teātra sektorā, ko vadīja teātra zinātniece Lilija Dzene. lerados darbā 1971. gada augustā un pirmo reizi vaigā ieraudzīju Māri. Tā bija mūsu pirmā tikšanās. Māris nesen bija uzrakstījis grāmatu par Dailes teātri un gatavojās aizstāvēt maģistra grādu (padomju gados to sauca par zinātņu kandidāta grādu). Tolaik viņš bija labā radošā formā. Man - jaunai iesācējai - likās ļoti aizraujoši, ka manu kolēģu starpā ir tādi gudri sarunu un domu biedri, no kuriem varu uzzināt tik daudz vērtīga. 1973. gadā mēs apprecējāmies, un 1974. gadā piedzima Marta. Taču pirms tam mūsu attiecības izraisīja lielu publisku traci, jo Mārim pirms mūsu iepazīšanās bija cita ģimene, kurā auga dēls. Man bērni kādreiz jautāja, kāpēc mums nav kāzu fotogrāfiju. Toreiz mēs bijām pārguruši pēc visiem skandāliem un nevēlējāmies nekādu svinību. Pēc sareģistrēšanās šo faktu nosvinējām nelielā draugu sabiedrībā. Tas arī ir viss. Tātad sākumā tās bija skolnieces un skolotāja attiecības? Tā varētu teikt. Es Māri apbrīnoju. Viņš man iemācīja no vecām fotogrāfijām uzminēt teātra izrādes atmosfēru, pievērsa manu uzmanību tādām teātra iestudējumu niansēm, ko Latvijas augstskolās tolaik nemācīja. Maskavas Teātra mākslas institūtā Māris bija uzņemts doktorantūrā. Uz Maskavu mēs bieži braucām abi. Tie bija ļoti interesanti braucieni, jo Maskavā bija bagātīga mākslas un teātra dzīve. Māris bija gudrs pavadonis, man šie iespaidi pavēra daudz plašākus apvāršņus. Kad rakstīju pati, Māra viedoklis man bija ļoti svarīgs. Viņš pats rakstīja lēni un mokoši, jo viņam bija ļoti spēcīga paškritika. Toties viņa recenzijas un apraksti izcēlās ar pamatīgu un dziļu analīzi. Biju patīkami pārsteigta, ka Māris tomēr uzklausīja manu - iesācējas viedokli. Arī redaktora darbs televīzijas mākslas redakcijā Mārim bija auglīgs. Viņš panāca, ka jau sākot ar 70. gadiem TV teātra uzvedumos tika izmantota vērtīga literatūra. Tie bija drosmīgi mūsdienu latviešu un citu zemju rakstnieku darbi. Māris prata televīzijas priekšniecību pārliecināt par šādas literatūras izvēli. Dažs uzvedums padomju funkcionārus darīja tramīgus, un tie tika aizliegti. Piemēram, režisores Virdžīnijas Lejiņas iestudēto igauņu rakstnieka Mati Unta "Pastardienu" nolika "tālākos plauktos" un uz ekrāniem tā parādījās tikai atmodas laikā. Darbs  bija izdevies mākslinieciski pārliecinošs. Māra darbošanās laiks paliks atmiņā ar daudziem nozīmīgiem uzvedumiem. Tāda bija režisora Ģirta Nagaiņa iestudētā Paula Putniņa drosmīgā luga par 1905. gadu Latvijā - "Aicinājums uz pērienu", Ibsena "Meža pīle", arī Ostrovska "Bez vainas vainīgie". Astoņdesmito gadu beigās Māris izmantoja iespēju televīzijas teātrim izvēlēties trimdas rakstnieku darbus. Parādījās Mārtiņa Zīverta lugas, dzīvā atmiņā vēl režisores Gunas Balodes iestudētā "Rīga dimd", arī Gunāra Janovska "Heidelbergas naktis" viņas režijā. Labi tika vērtēta Alfrēda Dziļuma darbu kompozīcija "Es vēlos mājās pamākt*', arī Ulda Šiliņa "Vēstules no dzimtenes", Jāņa Jaunsudrabiņa "Vēja ziedi" - abas Dainas Dumpes režijā. Kuras no Māra uzrakstītam grāmatām tu vērtē visaugstāk? Dailes teātris bija Māra lielā mīlestība. Viņa sastādītais krājums "Eduards Sniiļģis laika biedru atmiņās, dokumentos, vēstules, atziņas", arī grāmata par ievērojamo kinorežisoru, bijušo dailenieku Leonīdu Leimani. Tomēr visaugstāk jāvērtē viņa pētījums par Dailes teātri. Ar Daili Māris un viņa dzimta bija vēsturiski saistīti, arī ar gluži radnieciskām saitēm. Smiļģis bija Māra brāļa Valta krusttēvs. Mārim izdevās skaisti apliecināt savu lielo mīlestību pret Daili. Uz jaunā teātra nama atklāšanu viņš kopā ar Liniņu izveidoja grandiozu izrādi "Visu savu mūžu," kurā jaunās skatuves plašumos atdzīvojās teātra vēstures mirkļi. Šis iestudējums bija iecerēts vienam vakaram, taču to ar publikas pārpildītu zāli atkārtoja 100 reižu. Arī tu pietuvojies Dailes teātrim? Arnoldam Liniņam un teātrim tas bija radoši veiksmīgs laiks - Šekspīra Ričards Ill , lbsena Brands, Bruknera Elizabete, Anglijas karaliene. Arī manā dzīvē šis laiks ienāca ar nozīmīgiem notikumiem. Kad Dailē tapa Blaumaņa "Īsa pamācība mīlēšanā", es gaidīju Mairu. Kādu nedēļu pirms dēla Toma nākšanas pasaulē es uzrakstīju atzinīgu recenziju par Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi". Kad manu rakstu publicēja, Toms jau bija klāt. Vēlāk mani uzaicināja par literārās daļas vadītāju, un es piekritu. Kā veidojās attiecības ar vīramāti? Par Māra mammas Annas Grēviņas šerpo raksturu es pirms apprecēšanās biju dzirdējusi daudzas leģendas, un sākumā biju ne pa jokam notrūkusies. Taču, mums iepazīstoties tuvāk, ieraudzīju vecu, nevarīgu, vientulības māktu cilvēku. Māra tēvs nomira jau 1968. gadā. Vienīgais, ko Grēviņkundze mums uzstājīgi piekodināja, - lai viņai būtu mazmeitiņa un lai Māris aizstāvētu doktora disertāciju. Mazmeitu mana vīramāte sagaidīja drīz. Arī doktora grāds Mārim tika piešķirts, tikai gan pēc viņa paša aiziešanas. Aizvien esmu apbrīnojusi Māra plašo redzesloku. Liela nozīme droši vien bija tam, ka viņš lidz desmit gadu vecumam bija paguvis uzsūkt Latvijas pirmās brīvvalsts gaisotni. Bija ļoti izjūtams, ka viņš nāk no citas, garīgi bagātas pasaules, ko mūsu paaudze zināja vienīgi pēc nostāstiem. Liela nozīme bija arī viņa ģimenes kultūras bagāžai. Grēviņi vasarās bija dzīvojuši Tērvetes pusē un tur visi mājinieki kopā izdevuši savu avīzi "Baņu valzivs". Avīzē bija darbojušies abi vectētiņi - Kārlis Deķens. Jānis Grēviņš. Māris esot bijis šefredaktors, turklāt desmit gadu vecumā rakstījis kriminālromānu turpinājumos. Viņš šajā dzimtas izdevumā publicējis arī operas recenzijas. Kad 1951. gadā, par iemeslu minot aizliegtas literatūras glabāšanu, arestēja un notiesāja Valdi Grēviņu, Māra mamma daļu šīs ģimenes avīzes numuru sadedzinājusi, jo tajās bija publicēti satīriski apcerējumi par 1941. gadu. Māris stāstīja, ka otrā dienā pēc tēva aresta viņam universitātē vajadzējis kārtot pārbaudījumu partijas vēsturē. Lektors bijis tik iejūtīgs, ka, zinot šo ģimenes nelaimi, neko nejautādams, ielicis Mārim trijnieku, nevis izraidījis pa durvīm, kā tajos laikos nereti šādās reizēs noticis. Kamēr tēvs izcieta sodu Irkutskas apgabalā, Mārim ar viņu izveidojās ļoti sirsnīga sarakste. Valdis Grēviņš lepojās ar jaunākā dēla izvēli, atzinīgi vērtēja viņa recenzijas Literatūrā un Mākslā. Viņš priecājās par Māra mērķtiecību. Toties vecāko dēlu Valtu tēva notiesāšana salauza. Es augstu vērtēju Māra humora izjūtu, viņa asprātība un pašironija ir palīdzējusi tikt pāri dažādiem nopietniem sarežģījumiem. Diemžēl viņš aizrāvās ar alkoholu, sabendēja veselību un mums visiem sabeidza nervus, turklāt viņam bija ļoti sarežģīts raksturs. Viņa atkarība saasinājās tieši atmodas laikā. Varbūt tāpēc, ka Māris neprata mākslas kritērijus pakļaut tirgus ekonomikas likumiem. Arī televīzijā bija sākusies tāda kā "izmežģīta" kritēriju nobīde. Māris mājās neko nestāstīja, viņš nemēdza izkratīt sirdi. Tikai bieži atkārtoja, ka viņa personiskām nepatikšanām neesot nekādas nozīmes, jo ir noticis galvenais - mēs atkal dzīvojam brīvā valstī. Viņam droši vien derdzās uzspiestā sacensība ar tādiem, kuri nebija līdzvērtīgā "svara kategorijā"? Māri aizvien mulsināja doma, ka viņam būtu kāds lieki jāpārliecina par to, ko viņš prot un zina. Tomēr pat vissmagākos brīžos mums bija pilnīga saskaņa bērnu audzināšanas jautājumos, jo bērnus viņš bezgalīgi mīlēja. Mēs viņus no mazotnes ņēmām līdz uz muzejiem, koncertiem, izrādēm. Radi un dažs paziņa par to aizvien pukojās. Bet kā gan citādi? Tā bērni kopš agras bērnības daudz ko uzzināja. Marta astoņu gadu vecumā jau neskaitāmas reizes Dailē bija redzējusi "Jāzepu un viņa brāļus". Interese par filoloģiju un literatūras zinātni viņai nobrieda šķietami nemanot. Tagad Marta ir Latvijas literatūras centra direktore un raksta doktora darbu par dzejas teoriju. Varbūt nozīme ir iedzimtībai, jo abi tavu bērnu vectētiņi - Bruno Saulītis un Valdis Grēviņš bija dzejnieki? Droši vien. Tomēr gribas domāt, ka izšķirīga nozīme bijusi gaisotnei mūsu ģimenē. Nesen pārlasīju Toma pirmās klases domrakstu par brīva laika pavadīšanu. Viņš rakstījis: "Mēs ar vecākiem bieži ejam uz muzejiem." Taču bija arī tāds teksts: "Mana mamma brīvā laikā mazgā veļu, bet tētis dzer konjaku..." Ko tur piebilst? Toms jau pirmsskolas vecumā bija daudz lasījis Šekspīru, arī "Hamletu". Viņam bija liela interese par operu, sevišķi par traģiskiem tematiem. Viņam pašam ļoti patika dziedāt. Viens no Toma "krona numuriem" bija solo četru gadu vecumā populārās folkloristes Silvijas Silavas ansamblī - "Zvirbul's brauca kaņepēs - čiri, čiri, čirrr'". Nedaudz vēlāk virzījām viņu uz Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu kori, tomēr drīz atklājām, ka dēls pēc rakstura ir solists, nevis korists. Arī klavierstundas viņu nesajūsmināja. Drīz vien Tomu no šīs skolas izņēmām. Pēc tam viņš dziedāja Mediņa mūzikas skolas korī, kopā ar zēniem apbraukāja pasauli. Kad nesen notika kora veterānu saiets, Toms arī šajā jubilejas reizē uzstājās kopā ar citiem tālaika puišeļiem. Diriģents Romāns Vanags, atcerēdamies kopīgās gaitas, ar humoru izsaucās: "Vai, kāds tu biji šausmonis!" Toms tiešam zēnībā bija straujš un nevaldāms, no Māra viņš ir mantojis spilgti izteiktu individuālista raksturu. Vai Toms vienu brīdi nedomāju kļūt par aktieri? Nacionālajā teātrī viņš kopā ar lielajiem meistariem tēloja Billiju Tompsona lugā "Pie Zelta ezera". Sevišķi jauka partnerība viņam veidojās ar Alfrēdu Jaunušanu. Divu sezonu laikā, kamēr luga bija repertuārā, Toms izauga no divām biksēm, paguva nosvinēt savu trīspadsmito dzimšanas dienu. Tomēr priecājos, ka par aktieri viņš nekļuva. Tagad Toms, liekas, ir atradis savu īsto vietu, nu jau otro sezonu strādā par Radio SWH mūzikas raidījumu vadītāju. Viņš veido interesantas programmas, dažreiz aizstāj pieredzējušos kolēģus. Arī Māris, manuprāt, priecātos par mūsu bērnu izvēli. Vai taviem bērniem nekad nav gadījušās krīzes situācijas? Vai nu bez tām! Aizvien esmu centusies nezaudēt bērnu draudzību. Mani iepriecina, ja bērnu draugi kļūst arī par maniem draugiem. Vai kopīgās gaitās ar Māri tev bija vairāk ieguvumu vai zaudējumu? Atceroties divdesmit kopā nodzīvotos gadus, jāatzīst, ka labā tomēr ir bijis vairāk. Tieši viņam varu pateikties, ka esmu tik daudz sapratusi, uzzinājusi un sastapusi daudz, interesantu cilvēku. Atmodas laikā Latvijā no trimdas ieradās fantastiski cilvēki, Māra vecāku tuvi draugi un paziņas. Ar viņiem iepazīstoties, varēja apjaust, ko mēs esam zaudējuši, vairāk nekā piecdesmit gadus dzīvojot nošķirtībā. Mūsu mājās viesojās arī Ilmārs Bastjānis. Māris viņu intervēja laikrakstam Atmoda. Mani gluži vai apbūra Ilmāra smalkais humors, netradicionālais skatījums uz dažādām parādībām, viņa garīgais šarms. Dzīve tev piespēlējusi uzdevumu rūpēties par dzimtas garīgo mantojumu. Esmu sakārtojusi Grēviņu ģimenes arhīvu. Daudzus materiālus atdevu Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejam, ar Grēviņu grāmatām papildināta Kultūras akadēmijas bibliotēka, Misiņa bibliotēka. Nacionālā teātra bibliotēka. Vēstures muzejam esmu atdevusi pilnu komplektu Latvijas pirmās brīvvalsts Saeimas sēžu protokolu, jo Māra mates tēvs Kārlis Deķens bija triju Saeimu deputāts un Rīgas domes runasvīrs. Tagad jādomā, kā rudenī atgādināt sabiedrībai Valda Grēviņa 110 gadu atceri.

Avots: "Laiks", 12.03.2005