Valdis Grēviņš

Tad nebij ausmas, nebij rieta,

Tad gaismu neredzēja acs.

Tā aizdūca kā tūkstoš spietu

Tas trakais kavalieru gads.

Valdi Grēviņu pētnieki pieskaita jaunromantisma vilnim, kas 20.—30.gados latviešu dzejā bija itin kupls. Jānis Ziemeļnieks, Austra Skujiņa (starp citu, tiek uzskatīts, ka tieši Grēviņš salauza viņai sirdi tā, ka dzejniecei bija jālec Daugavā) un Jānis Grots laikam būs zināmākie.

Grēviņa teksti ir daudz komponēti — labskanība, formas plastiskums un vienkāršība mudina tos dēvēt par dziesmām, vienalga, vai mūzika kādam dzejolim ir sen zināma vai arī dzimst lasītājam, grāmatu lasot.

Grēviņš ir tekstu autors gan Līvu dziesmām Dzelzsgriezējs un Karogi, gan arī Raimonda Paula grāvējam Virši zied no filmas Likteņdzirnas, gan daudzām citām dziesmām.

Līdztekus tulkojumiem, darbam teātrī un citām rūpēm dzeja dažādu iemeslu dēļ ir bijusi neregulāra, bet svarīga Grēviņa mūža sastāvdaļa. Divas grāmatas iznāca neatkarīgās Latvijas laikā.

Kā Inta Čaklā atgādina grāmatas par dzejnieku pēcvārdā, Grēviņa "skumjo dziesmu sacerēšana" tikusi uztverta kā pretvalstiska darbība

— gan Ulmaņa laikā (1935.gadā iekšlietu viceministrs Alfrēds Bērziņš par dzejnieku teicis: “Tādi mums nav vajadzīgi”),

-gan padomju laikā, kad 1946.gadā Grēviņa grāmatu "Lapas lido, lapas skan" Valdis Lukss noraida "kā padomju cilvēkam nepiemērotu", un Vilis Lācis to atzīst par "tikpat drūmu un gaudulīgu kā Annas Ahmatovas darbus" . Tas ir laiks, kad Ahmatova pārdzīvo lielāko nežēlastības periodu.

"Padomju cilvēkam nepieņemamās grūtsirdības" rezultātā arī Grēviņš tiek "pārmācīts ar sociālistisko darbu"— no 1951. līdz 1955.gadam viņu arestēja un deportēja uz Irkutsku.

Par "ātro"- jau pēc 4 gadiem,- atbrīvošanu viņš var pateikties Staļina nāvei. 

1968. gadā,  pēc izsūtījuma Grēviņam iznāca tikai viena grāmata — izlase ar jauniem dzejoļiem ""Dzied vēji", kuru gan pats autors vairs nesagaidīja.

Avots: Dailes teātris, Kultura.delfi.lv

Biogrāfija

Dzimis saimnieka ģimenē, mācījies Abgunstes pagastskolā (1905-1906). 1913.gadā beidzis Jelgavas reālskolu.

No 1914. līdz 1918. gadam studējis Maskavas komercinstitūtā, 1. pasaules kara dēļ studijas nav beidzis. Latvijas okupācijas laikā Grēviņu arestēja un deportēja uz Irkutsku. Pēc Staļina nāves atgriezās dzimtenē. Pēc izsūtījuma Grēviņam iznāca tikai viena grāmata (1968. gadā) — dzejas izlase "Dzied vēji".

Pirmā publikācija — stāsts "Cilvēka sapņi". Grēviņa dzejoļi apkopoti krājumos "Pirmā dzeju grāmata" (1923), "Otrā dzeju grāmata" (1933), "Lapas lido, lapas skan" (1946), "Dzied vēji" (1968). Dzejā stilistiski izstrādāta pārdomu un intīmo pārdzīvojumu lirika ar jaunromantiķiem raksturīgu traģisku izjūtu, skumju rezignāciju par aizgājušo mirkļu skaistumu un neatgriezenību. 

Grēviņš ir tekstu autors "Līvu" dziesmām "Dzelzsgriezējs"( it kā veltījums Jānim Rudzutakam) un "Karogi", kā arī Raimonda Paula dziesmai "Virši zied" no filmas "Likteņdzirnas".

Bija precējies ar dzejnieci un tulkotāju Annu Grēviņu, pārim bija divi dēli: Māris un Valts.

Mazdēls - Toms Grēviņš.