Irma Dambekalna - Vītoliņa

* 1896. XII 02. Upesgrīvas pag.

                1925. Beigusi Latvijas Universitāti,

                1925/1929. Valsts bērnu nama ārste,

                1926/1940. Bērnu labklājības biedrības „Māte un bērns” veselības 

                                kopšanas punkta ārste,

                1940/1944. Valsts bērnu nama ārste,

                1941. Kapseļu 23.

                Avots:       LVVA P1023-2-18-71.

-----

Kad nāca atkal okupācija un 2. pasaules karš, bēgļu gaitās viņa nokļuva Zviedrijā. Tur bērnu ārstu bija daudz un viņai bija jāpārorientējas un jānoliek eksāmeni psihiatrijā. Viņa strādāja šajāspecialitātē līdz pensijas gadiem. Dzīves novakari viņa pavadīja Halmstadtē, kur arī uzsāka savu aizsaules ceļu 1986. g. 15. augustā.
Viņas jaunības laiks saistās ar LU un Latvijas valsts nodibināšanu. Viņas abas ar māsu Zentu pulcināja ap sevi studentes, kam interesēja literatūra, kas jau bija pusmūžā un bija studējušas gan Krievijā, gan Šveicē un dzīvē pieredzējušas gaišas un drūmas dienas. Viņas satikās un rosījās, runāja un uzklausīja, un sarunu temats bija nacionālisms, patriotisms, literatūra un māksla. 1922. g. 6. martā viņas reģistrēja apgabaltiesā pirmo studenšu savienību "Varavīksne".
Bet, gadiem ejot, studentu dzīve un uzskati mainījās. Jaunās studentes meklēja plašu akadēmisku sabiedrību. Savienībā sākās vērtību pārvērtēšana. Vīri un brāļi bija korporāciju locekļi. Irma ar māsu Zentu atkal bija pirmās, kas nebaidījās savus uzskatus mainīt, kad šī maiņa bija pamatota, un rosīgi darbojās, lai šī pārorganizēšanās notiktu. 1927. g. 25. novembrī šī pārmaiņa īstenojās. Bija skumji noskatīties, ka aktīvās savienības aizstāves, stipra rakstura personas, atstāja sapulces telpas. Bet palikušās četras dibinātājas — Irma Dambekalne-Vītoliņa, Zenta Dambekalne-Leitis, Austra Dāle un Angelika Gailīte — un 44 locekles uzsāka jaunu drudžainu darbu Varavīksnes veidošanai.

Savā mūžā viņa ir piedzīvojusi divas vētrainas trimdas, pieredzējusi Latvijas brīvību un uzplaukumu, un tad visa skaistā bojā eju. Visam drūpot, tā ir viņas tēva darināta laiva, kas jūrai pāri aizved viņu uz Zviedrijas krastu. Nu Baltijas jūras piekrastē viņas pelnu urna guldīta zemes klēpī Stokholmas smiltīs.
Varavīksnietes piemin viņu un viņas māsu Zentu, kas guldīta polārā vergu kapsētā. (Universitas, 01.10.1987)