Eduards Kalniņš

LKOK nr.2/52

Ģenerālis

Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks, pulkvedis. Ordenis piešķirts 1927. gadā.

Dzimis 1876. g. 31. dec. Plāteres pagastā lauksaimnieka ģimenē. Beidzis pagastskolu un Rīgas pilsētas Katrīnas skolu. 

1894. g. iestājies pirotehniskajā artilērijas skolā Pēterburgā.

1898. g. ieguvis virsfeierverkera pak.

1900. g. piekomandēts Kauņas cietokšņa artilērijai. Mihaila kara artilērijas skolā izturējis eksāmenu podporučika pak. iegūšanai. Pēc tam dienējis Novogeorgijevskas cietoksnī.

1904. g. pārvietots uz Tālajiem Austrumiem, Kvantunas cietoksnī. Piedalījies krievu-japāņu karā, atradies Portarturas cietoksnī. Tur piedalījies daudzās kaujās, ticis ievainots, kontuzēts.

Kritis japāņu gūstā.

Apbalvots ar:

• ar Staņislava III šķiras,
• Annas III, IV šķiras,
• Jura IV šķiras ordeņiem.

No gūsta atgriezies 1906. g., pārcelts uz Sveaborgas cietoksni Somijā.

Turpmākajā dienestā apbalvots ar

• Staņislava ordeņa II šķiras un vairākām medaļām. 

1. pasaules kara laikā dienējis cietoksnī dažādos amatos.

apbalvots ar:

• Annas II šķiras,
• Vladimira IV šķiras ordeņiem, sasniedzis apakšpalkavnieka pakāpē 

1919. g. 17. janvārī kā Latvijas pilnvarotais kara pārstāvis Somijā Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi.

1919. g.  2. februarī  iecelts par Ziemeļlatvijas brigādes artilērijas vienības priekšnieku.

Piedalījies kaujās pret landesvēru pie Cēsīm un Juglas.

1919. g. 15. jūlijā. iecelts par Armijas artilērijas daļas priekšnieku un Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka v. i. paaugstināts par pulkvedi, skaitot no 1919. g. 18. jūliju

Mūsu jaunajai armijai jau 8. oktobrī bija jāiztur smags pārbaudījums —stāties pretī Bermonta-Avalova labi apbruņotiem un ģen. fon der Golca atbalstītiem spēkiem, kas no Olaines uzsāka uzbrukumu Rīgas virzienā. So smago pārbaudi mūsu jaunā nacionālā armija godam izturēja, uzbrukums salūza pie Rīgas Daugavas tiltiem, bet valdība atrada par vajadzīgu 1919. g. 16. oktobrī mainīt armijas virspavēlnieku. Plkv. Ed. Kalniņš, solidarizējoties ar ģenerāli D. Sīmonsonu, lūdza viņu no armijas štāba priekšnieka amatā atbrīvot.

Lūgums tika ievērots, un plkv. Ed. Kalniņu ar 1919. g. 18, oktobri iecēla par Artilērijas pārvaldes priekšnieku un vēlāk, šai pārvaldei pārveidojoties par Bruņošanās pārvaldi, par Artilērijas inspektoru, paaugstinot ģenerāļa dienesta pakāpē.

Šai amatā viņš palika līdz 1935. g. janvārim, kad atvaļinājās.

Dienesta laikā Latvijas armijā ģen. Ed. Kalniņš divas reizes tika komandēts uz Franciju augstākos militāros kursos un, kā Artilērijas pārvaldes Priekšnieks, viņš noslēdza pirmos līgumus ar Anglijas valdību par Latvijas armijas apbruņošonu.

Ārpus sava dienesta pienākumiem, viņš ņēma dzīvu dalību sabiedriskā dzīvē un politikā; 1926. un 1928. gadā viņš bija kara ministrs.

Ar savu smalkjūtību, sirsnību un atjautību viņš bija ļoti iecienīts galvas pilsētas latviešu sabiedrībā, un kā vairāku svešvalodu pratējs, stalts un iznesīgs viņš bija ari ļoti ieredzēts Rīgas diplomātiskā korpusa aprindās.

Viņa krūtis greznoja daudzi augsti ordeņi:

• Lāčplēša 3. un 2. šķira,
• Triju zvaigžņu 2. šķ.,
• Somijas baltās rozes 1. šķ.,
• Francijas goda leģiona 2. šķ.,
• Polijas,
• Lietuvas un
• Igaunijas augsti ordeņi v. c.

Komunistu un vācu okupācijas laiku ģenerālis pavadīja savās lauku mājās Codes pagasta Plūdoņos.

Latvijas Centrālās Padomes 1944.g. 17.marta memoranda parakstītājs.

1944. g. novembrī, tuvojoties frontei, viņš devās trimdā uz Zviedriju, kur nodzīvoja līdz 1954. g., kad emigrēja uz
ASV.

Dzīvojis Kalifornijā, Losandželosā, kur miris 1964. g. 28. jūnijā.