Gustavs Celmiņš

Gustavs Celmiņš - politiķis, Ugunskrusta, vēlāk Pērkonkrusta priekšnieks, Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris.

Dzimis 1899. gada 1. aprīlī Rīgā. Apmeklējis Rīgas biržas komercskolu, kuru beidzis Maskavā.

1917. gadā uzsācis studijas uz Maskavu evakuētajā Rīgas Politehniskajā institūtā.

Pēc lielinieku apvērsuma atgriezās Latvijā.

1918. gada 19. novembrī pie Baltijas Tehniskās augstskolas kā Selonijas krustdēls kopā ar Nikolaju Grundmani izkāra Latvijas karogu.

1918. gada 10. decembrī brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Piedalījās Brīvības cīņās Kalpaka bataljona (sākotnēji Cēsu rota, vēlāk Atsevišķā (Studentu) rota) sastāvā. Sākotnēji kareivis, vēlāk paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku, bet 1919. gada 22. maijā paaugstināts par leitnantu.

1921. gadā saņēmis Lāčplēša Kara Ordeni.

No armijas atvaļināts 1924.gada oktobrī.

No 1925. līdz 1927. gadam strādāja Ārlietu ministrijā. Kā pēdējo ieņēma ārlietu ministra sekretāra vietu.

Bija 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona komandieris.

1929. gadā beidza Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļu. Pēc tam bija Finansu ministrijas referents, bet no 1930. gada ieņēma Valsts saimniecības departamenta vicedirektora amatu.

1932. gada 24. janvārī Latviešu Tautas Apvienības Ugunskrusts dibināšanas sapulcē ievēlēts par Ugunskrusta priekšnieku.

1932. gadā sakarā ar savu politisko darbību no amata atbrīvots.

Jau 1933. gada jūlijā notika kratīšanas Pērkonkrusta vasaras mītnē Majoros un G. Celmiņa dzīvoklī, bet 1. augustā iekšlietu ministrs ierosināja organizāciju slēgt. 15. decembra Saeimas sēdē, balsojot par sociāldemokrātu iesniegto lēmuma projektu, ar nospiedošu balsu pārsvaru tika pieņemts lēmums ierosināt Pērkonkrusta, kā Latvijas demokrātiskai republikai naidīgas organizācijas slēgšanu. Rīgas apgabaltiesas administratīvā nodaļa 19. decembrī apturēja Pērkonkrusta un Tēvijas Sarga darbību "Līdz lietas izspriešanai pēc būtības". 22. decembrī apcietināja laikraksta Pērkonkrusts atbildīgo redaktoru Alfrēdu Zēbaueru un konfiscēja nodrukāto laikraksta tirāžu.

Pēc Ugunskrusta slēgšanas 1933. gadā dibināja Latviešu Tautas Apvienību Pērkonkrustu, ievēlēts par Pērkonkrusta priekšnieku.

Publicējies minēto organizāciju izdevumos Ugunskrusts un Pērkonkrusts.

Galīgo lēmumu par Pērkonkrusta slēgšanu pieņēma Rīgas apgabaltiesa 1934. gada 30. janvārī.

Tika apcietināti 35 organizācijas vadības pārstāvji un izdarītas kratīšanas 300 pērkonkrustiešu dzīvokļos. Vienlaikus tika slēgta sporta biedrība Tēvijas Sargs.

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma turpināja Pērkonkrusta vadību pagrīdē.

1934. gada 13. jūnijā apcietināts. Pērkonkrustiešu sapulces laikā tika arestētas 97 personas ar Gustavu Celmiņu priekšgalā.

1935. gada 26. un 27. februārī notikušajā kara tiesas sēdē Pērkonkrusta vadītājiem - G.Celmiņam un vēl 12 personām piesprieda cietumsodus. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71.pantu — "par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās". Kara tiesa G.Celmiņu notiesāja uz 3 gadiem cietumā.

1937. gada 13. novembrī  pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, viņu izraidīja no Latvijas.

Pēc izraidīšanas G.Celmiņš uzturējās Itālijā un Šveicē. Cīrihē sakarā ar nevēlamiem priekšlasījumiem apcietināts un ar valdības (Bundesrat) lēmumu izraidīts no Šveices. Pēc tam kādu laiku uzturējās Rumānijā, no kurienes pārcēlās uz Somiju.

1938. gadā G. Celmiņa vadībā darbību uzsāk Latviešu cīņas organizācijas Pērkonkrusts ārzemju sakaru birojs. Latvijā Pērkonkrusta vadību uzņemas Ādolfs Šilde.

Ulmaņa režīma četru pastāvēšanas gadu laikā pavisam tika apcietināti aptuveni 800 pērkonkrustieši, bet aptuveni 2000 pērkonkrustieši tika atlaisti no darba.

No 1940. gada janvāra līdz maijam virsleitinanta pakāpē atradās tā sauktā somu ārzemju leģiona sastāvā, piedalījās PSRS-Somijas Ziemas karā. Pēc Somijas kara beigām vērsās Vācijas sūtniecībā Helsinkos ar lūgumu izceļot uz Vāciju.

1940. gada augustā ar vācu kuģi “Strassburg” izbrauca uz Vāciju,- tas viņam ļāva izvairīties no PSRS komunistu režīma represijām.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā pērkonkrustieši bija vieni no pirmajiem represiju upuriem. Pērkonkrustiešu aresti sākās jau 1940. gada 5. jūlijā. 1940. gada likums par politieslodzīto amnestiju neattiecās uz pērkonkrustiešiem, un tie no viņiem, kuri atradās ieslodzījuma vietās tiešā ceļā tika deportēti uz PSRS.

1941. gada jūnijā vācu karaspēka sastāvā viņš atgriezās Latvijā. Strādājis Iekšlietu Ģenerāldirekcijā.

Savukārt, pērkonkrustieši Latvijā aktīvi iesaistījās pašaizsardzības grupās. Pēc vācu ienākšanas Rīgā Pērkonkrusts kā vienīgā latviešu politiskā organizācija atjaunoja legālu darbību. Īsā laikā kā pērkonkrustieši reģistrējās 10-15 000 cilvēku. Daudzi no viņiem ieņema amatus vācu okupācijas varas izveidotajās iestādēs, policijā un SD (Sicherheits Dienst — Drošības dienests). Arī okupācijas iestāžu atļauto latviešu preses izdevumu, it īpaši provincē, vadībā nonāca pērkonkrustieši. 1941. gada 25. jūlijā G. Celmiņš Austrumu okupēto apgabalu ministram Rozenbergam piedāvāja dibināt divas latviešu pērkonkrustiešu divīzijas.

Taču jau 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde Pērkonkrustu slēdza. Daudzi pērkonkristieši iesaistījās pretošanās kustībā.

Lai gan Pērkonkrusta retorika un izplatītā propaganda bija antisemītiska, nav pierādījumu, ka organizācija, vai tās biedri būtu piedalījušies ebreju iznīcināšanā, tai skaitā Arāja piederība Pērkoņkrustam līdz 1934.g. nav pierādīta.

No 1941. gada oktobra Latviešu karavīru aprūpes pārvaldes priekšnieks, no 1942. gada Latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenās komitejas priekšnieks.

1943. gada rudenī atbrīvots no iepriekšējā amata un pildījis tulka pienākumus latviešu pašpārvaldē. Lai gan viņš strādāja vācu administrācijā, izmantodams savu dienesta stāvokli, saistībā ar kuru viņš bieži devās izbraukumos pa visu Latvijas teritoriju, Celmiņš vadīja Pērkonkrusta pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu Vēstījums [1943.] un Latvju raksti Brīvā Latvija [1943.-1944.] izdošanu. Vairuma rakstu autors bija pats G.Celmiņš.

Apcietināts 1944. gada 14. martā. Vācu okupācijas varas iestādes viņu nosūtīja uz Flosenbirgas koncentrācijas nometni. Pēc tam pārsūtīts uz Dahavas koncentrācijas nometni, bet vēlāk bijis Insbrukas, Nīderdorfas un Alt-Bbraksenzē priviliģēto politieslodzīto nometnēs.

1945. gada 5. maijā G.Celmiņu atbrīvoja amerikāņu V armijas karavīri.

Pēc atbrīvošanas Celmiņš dzīvoja Itālijā. Dzīvodams Romā, viņš rotatora tehnikā izdeva laikrakstu "Brīvā Latvija".

1947. gadā izdeva atmiņu grāmatu "Eiropas krustceļos", kurā aptverts laika posms no 1943.gada rudens līdz 1946.gada pavasarim. 

1949. gadā izceļoja uz ASV. 

No 1950. līdz 1952. gadam instruktors Ņujorkas štata Sirakūzu universitātes Bruņoto spēku skolā;

no 1954.-1956. — rūpnieks Meksikā;

1956.-1958. - Triniti koledžas bibliotekārs Teksasā.

No 1959.gada Sanantonio Sv.Marijas universitātes Krievu studiju centra profesors;

kopš 1951.gada arī Svešvalodu departamenta vadītājs ASV Kara Gaisa spēku bāzēs, lektors televīzijā — referēja par PSRS un komunismu.

Miris 1968. gada 10. aprīlī Sanantonio, Teksasā.