Elza Grundmane

Gandrīz vai unikāls gadījums bija ar leģendāro čekisti, latvieti Elzu Grundmani (1891-1931), par kuru tika rakstīts, ka viņas sirds un roka nekad nav drebējušas cīņā "ar revolūcijas ienaidniekiem".

To papilnam izjuta Ukrainas un Ziemeļkaukāza iedzīvotāji, kur šī ļoti ievērojamā čekiste brutāli ieviesa padomju varu. Viņa bija ne tikai pirmā sieviete, kura apbalvota ar Goda čekista nozīmi, bet, šķiet, vienīgā visas čekas vēsturē, kura no 1929. gada līdz 1931.gadam bija GPU centrālā aparāta nodaļas vadītāja Maskavā; laikam to nespēja atkārtot neviena sieviete vispār čekas vēsturē (noteikti ne pat ebreju tautības apakšpulkvede Elizabete Zarubina-Gorskaja kādus desmit gadus vēlāk). 

Aivars Stranga, Diena, 2009.

Ir citi avoti, kas vēsta ka šī plinšu sieva vienkārši aiz sevis ir atstājusi līķu kalnus, un viņu nespēja iežēlināt nedz mazi raudoši bērni, nedz bezpalīdzīgi veci cilvēki. Pati bija gan bez vīra, gan bez bērniem (bez grūtībām kvalificētos jebkurā feministu pulciņā), tāpēc ģimeniska sentimenta šai būtnei nebija. Viņa ar savu vājo izglītību saprata sev galveno - kādu nošaujot, izpaliek vajadzība kaut ko skaidrot vai pārliecināt. Viņas arguments bija lode tam, kurš neietilpa viņas ļoti primitīvajā izpratnē par cilvēku, par ģimeni, par dzīvību. Nošauts cilvēks vairs nebija problēma.

Vāji izglītotajai čekistu varzai, kuras sastāvā viņa varēja izpausties, rakstītprasme bija tik zemā līmenī, ka neviens nekad arī neprasīja kādas rakstiskas atskaites par nopostītajām sādžam, nodedzinātajām mājām un tur noslepkavotajiem iedzīvotājiem.

Vēlākos gados t.s. "troikas" procesu birokratizēja, veidojot atskaites sistēmas, noformējot aktus pan par atšautajiem, plānu izpildi šajā jomā un jaunu atšaujamo atļauju saņemšanu. Boļševiku valstī pie varas esošie tādējādi būvēja nākamām paaudzēm laimīgu valsti. Paradoksāli, ka nežēlīgo noziegumu vilni sākotnēji atbalstīja arī vienkāršie un pasīvie notikumu vērotāji un mietpilsoņi, kuri bija pārliecināti, ka viņus pašus šāds liktenis nekad neskārs.

Pētot arhivus, izrādījās, ka šī nav vienīga tautiete, kura vēsturē ir ierakstījusi lapas ar asinīm. Piemēram, noziedziniece Austra Tievais-Šepšeļēviča un Paulīne Mettere.

Tiesa, Grundmanei bija pārliecība, ka tas ir svarīgs darbs, ko viņa veic sabiedrības interesēs, jo darīja to valsts vārdā. Boļševisma recidīvs ir tik smags, ka pat mūsdienās var atrast virkni cilvēku, kuri dzīvo mums blakus un kuri ar tīksmi apspriež, kā tos, kuri viņiem kādu iemeslu dēļ vienkārši nepatīk, varētu ar tīksmi  represēt, pazemot vai pat fiziski iznīcināt.

nekropole.info