Juris Ziemelis
- Geburt:
- 17.05.1941
- Tot:
- 28.12.1988
- Kategorien:
- Dissidenten, Figur des öffentlichen Lebens, Opfer der Repression (Völkermord) des sowjetischen Regimes
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Cimetière de la Forêt (Riga)
1939. gada 23. augusta noziegumu līdz šim pūlējās attaisnot ideologi, vēsturnieki, rakstnieki no „patiesības ministrijas”, pierādot, ka karš ir miers, nezināšana ir spēks, verdzība ir brīvība. Viņi pierādīs, ja vajadzēs, ka Kangars bija pats uzticamākais, nepatiesi apvainotais internacionālists, kurš kopā ar krustnešu „ierobežoto kontingentu” cīnījās pret buržuāziski feodālo nacionālistu Lāčplēsi.
Runa pie Brīvības pieminekļa 1988.g. 23. augustā.
***
Juris Ziemelis dzimis 1941. gada 17. maijā Bārbeles pagasta Ķauķu mājās Mārtiņa un Annas Ziemeļu ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Bārbeles pamatskolā, bet mācības tika pārtrauktas 1949. gada 25. martā.
Tālāk citēju Jura tēva ierakstus 1949. gada piezīmju kalendārā:
«Piektdiena, 25. marts. Mūs arestēja un aizveda no mājām.
Svētdiena, 27. marts. Plkst. 10.30 izbraucām no Vecmuižas.
Svētdiena, 10. aprilis. Apmēram 2 no rīta iebraucām Cementovkā (Omskas apg.). Devām parakstu, ka mums ir zināms, ka par bēgšanu draud 20 gadu katorgas darbos.
Pirmdiena, 18. aprīlis. Man jāstājas darbā un Jurim jāiet skolā.»
Ziemeļu ģimene Latvijā atgriezās 1957. gada 11. janvāri.
Juris mācības turpināja Bauskā ar krievu mācību valodu. Taču šķietamo brīvību viņš baudīja īsu laiku, jo tika apcietināts par neatļautu ieroča glabāšanu. Divi gadi bija jāpavada Cēsu nepilngadīgo kolonijā, pēc pilngadības sasniegšanas — nometnē Mordovijā. Šajā laika tika nolemts ziedot dzīvi Latvijas brīvības atgūšanai. Diezin vai toreiz puisis apjauta, cik smags, pazemojumiem un ciešanām pildīts būs šis ceļš.
1960. gadā atkal ieslodzījums par izvairīšanos no dienesta svešas valsts armijā, par nodomu aktīvi pretoties okupācijas varai. Īpašu naidu izraisīja J. Ziemeļa atbilde čekistiem, ka viņš sevi uzskata par Latvijas pilsoni.
Tā iepriekš piespriestie 10 gadi pārvērtās par 15 gadiem ieslodzījumā—Vladimiras, Mordovijas, Permas cietumā un politieslodzīto nometnēs.
No cietuma J. Ziemelis rakstīja tuviniekiem Latvijā: «Nekad man nebūt šīs varas piekritējam — tas ir prāta slēdziens. Pret līdz galam! Lai kāds tas gals arī nebūtu.» Nekādas amnestijas uz viņu neattiecās.
1975. gada rudenī viņš atgriezās Latvijā, dzīvoja un strādāja Bārbelē, atrodoties regulārā Valsts Drošības komitejas uzraudzībā. Bija arī īslaicīgi apcietinājumi. Tika uzturēti sakari ar bijušajiem politieslodzītajiem. Ar radiem un draugiem bija atsaucīgs, draudzīgs un izpalīdzīgs.
Viņš bija viens no pirmajiem, kurš parakstīja «45 baltiešu memorandu».
1987. gada pavasarī J. Ziemelis aktīvi iekļāvās Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupā «Hclsinki-86», vēlāk grupas Rīgas nodaļā. Viņš kļuva par vienu no neformālajiem līderiem. Aktīvi darbojās LTF dibināšanas komitejā. Juris Ziemelis bija apveltits ar asu prātu un oratora dotībām. Viņu uzklausīja, ar viņu strīdējās. Ar mērķtiecīgu darbu, pārliecinoši argumentētām runām viņš palīdzēja tautai saprast nelaimju cēloņus un sekas, saredzēt ceļu, kas ejams, lai atgūtu savas tiesības.
1987. gada 14. jūnijā J. Ziemelis aktīvi piedalījās akcijā Bastejkalnā, 1988. gada 16. jūlijā, būdams jau nedziedināmi slims, bija aktīvs Nacionālā karoga svētkos Mežaparkā, 23. augustā uzrunāja sapulcējušos, pie Brīvības pieminekļa. Savu pēdējo runu Juris Ziemelis teica pie Brivības pieminekļa 1988. gada 18. novembrī. Cik bija to, kas viņu uzklausīja pirmsatmodas periodā?
Tāpat kā viņa cīņu, domu biedru un draugu Gunāru Astru, ari Juri Ziemeli no šis dzīves aizveda ātri progresējoša slimība.
1989. gada 3. janvāri mācītāji Rubenis un Brālis un vairāki tūkstoši cilvēku pavadīja viņu aizsaulē.
Jura Ziemeļa kapu draugi aizbēra ar rokām.
Tā visa ir nesena vakardiena, bet, šķiet, jau piemirsta. Bet varbūt tik nesena vakardiena vēl nav vēsture? Un te nu vietā atgādināt grupas «Helsinki-86» Rīgas nodaļas pārstāves Antas Bergmanes teikto Bārbelē šī gada 25. martā —«Pāragri būt laimīgiem. Pāragri domāt, ka viss ir padarīts. Viss ir pāragri.»
17. maijā—Jura Ziemeļa 55. dzimšanas dienā — Bārbelē kopā bija radi, draugi, cīņu un domu biedri. Pagasta bibliotēkā apkopoti un apskatāmi materiāli par Juri Ziemeli. Mēs ceram, ka viņa vārds tiks saglabāts Latvijas vēsturē, saistot to ar grupas «Helsinki-86» vārdu.
http://jurisziemelis.wordpress.com/2008/11/24/virus-kuru-kapus-aizber-ar-rokam-neaizmirst/
Juris Ziemelis tika apglabāts Rīgas II Meža kapos (izvadīts no I Meža kapu kapličas)
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Ieva Vāne | Schwester | ||
2 | Andris Vāns | Schwager | ||
3 | Jānis Straume | Gleichgesinnte | ||
4 | Voldemārs Zariņš | Gleichgesinnte | ||
5 | Armands Akmentiņš | Gleichgesinnte | ||
6 | Mārtiņš Bariss | Gleichgesinnte | ||
7 | Heinis Lāma | Gleichgesinnte | ||
8 | Edmunds Cirvelis | Gleichgesinnte | ||
9 | Raimonds Bitenieks | Gleichgesinnte | ||
10 | Ārijs Tomsons | Gleichgesinnte | ||
11 | Eduards Berklavs | Gleichgesinnte | ||
12 | Konstantīns Pupurs | Gleichgesinnte | ||
13 | Gunars Astra | Gleichgesinnte |
10.07.1986 | Tiek dibināta Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa Helsinki-86
23.08.1987 | Helsinki-86 organizēta ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa
14.06.1988 | Pirmo reizi Atmodas sākumā publiski Rīgas centrā tiek pacelts Latvijas Republikas karogs
06.02.1989 | LTF lietošanā tiek piešķirta ēka Vecrīgā
1989.gada 6.februārī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu LTF (Latvijas Tautas Fronte) lietošanā tiek piešķirta ēka Vecpilsētas ielā 13/15. Vēl viens piemērs, kā izpildvara netieši sāka dot atbalstu sabiedrības pilsoniskai aktivitātei ceļā uz neatkarības atjaunošanu.
25.08.2008 | Konstantīns Pupurs: emigrācija bija drausmīga kļūda
…Uz aploksnes, kam uzdrukāts apgalvojums, ka tai ir kolekcijas vērtība, atrodas uzraksts: “Patriotu grupa Helsinki – 86 bija pirmā, kas krievu okupācijas tumsā pirms divdesmit gadiem ieskandināja latviešu tautas Atmodu. Vai sabiedrība viņus aizmirsusi?”