Ādolfs Eihmanis

Oto Ādolfs Eihmanis bija SS oberšturmbanfīrers (apakšpulkvedis). Viņš tiek dēvēts par vienu no holokausta "galvenajiem arhitektiem". Bijis Vācijas Valsts drošības pārvaldes (RSHA) IV-B-4 nodaļas vadītājs. Šī nodaļa atbildēja par ebreju deportēšanu uz iznīcināšanas vietām.

Dzimis uzņēmēju ģimenē Zolingenē, Vācijā. Bērnību un jaunību pavadīja Lincā.

1933. gadā atgriezās Vācijā. Trīsdesmito gadu sākumā, pēc ģimenes drauga Ernsta Kaltenbrunnera ieteikuma, iestājās NSDAP un SS.

Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā sāka strādāt Dahavas koncentrācijas nometnes administrācijā.

1934. gadā pārgāja darbā uz SD. Pēc anšlusa darbojās Austrijas teritorijā.

1939. gadā, nodibinoties RSHA, atgriezās Berlīnē.

1942. gada janvārī piedalījās Vanzē konferencē.

No 1944. līdz 1945. gadam darbojās Ungārijā, kur vadīja ebreju deportāciju no valsts.

Pēc Otrā pasaules kara ASV varas iestādes Eihmani sagūstīja, tomēr viņš netika identificēts.

1946. gadā izbēga no ASV gūsta un kādu laiku slēpās kādā ciematā Lineburgas tīrelī.

1950. gadā ar Sarkanā Krusta pasi caur Itāliju aizbēga uz Argentīnu, kur ar viltotiem dokumentiem dzīvoja līdz pat 1960. gadam, kad Mossad aģenti viņu sagūstīja un izveda uz Izraēlu. Izraēlā Ādolfu Eihmani tiesāja par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.

1962. gadā viņam piesprieda nāves sodu pakarot, un šis pagaidām ir vienīgais civilais nāvessods Izraēlas vēsturē.

Eihmaņa prāvas ietekmē Hanna Ārente uzrakstīja pazīstamo eseju "Eihmanis Jeruzalemē" (Eichmann in Jerusalem), kurā izvirzīja tēzi par ļaunuma banalitāti.