Gvido Zvaigzne

kinooperators, viens no padomju impērijas sabrukuma dokumentētājiem un upuriem. Dzimis 1958.gada 1.maijā. Ievainots barikāžu laikā 1991. gada 20.janvārī, miris 5.februārī.

Valsts brīvība būtībā ir daudzu jo daudzu personu brīvību brīvība, kas nosaka, cik lielā mērā mēs katrs varam sajust un apjaust savu personisko brīvību. Latvijas valsts brīvības vērtība ir augsta – par to vienmēr maksāts ar asinīm. Arī Atmodas laikā.

Lai atcerētos Gvido Zvaigzni, es devos uz Roju pie viņa mātes Ilonas Zvaigznes (mana tēta krustmātes). Viņa saskārās nedz tikai ar to, kā ir dzīvot kara laikā, bet arī ar to, kā ir, ja dēls dodas karot.

Par 1991. gada janvāra notikumiem un par Gvido Zvaigzni es rakstu, izmantojot Ilonas Zvaigznes stāstīto.

Gvido Zvaigzne ir dzimis 1958. gada 1. maijā. Beidzis Rojas vidusskolu. Studējis Rīgas Tehniskajā universitātē, bet tad virsroku guvusi interese par kino mākslu, viņš pameta 2. kursu, un studijas viņš turpināja Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā Maskavā Operatoru fakultātes neklātienē. Jau studiju laikā Gvido sācis darbu Rīgas kinostudijā kā operatora asistents –gaismotājs. Tad viņš tika iesaukts obligātajā karadienestā PSRS armijā (tankistu brigādē). Pirmajā gadā viņš saslima ar locītavu reimatismu. No novembra līdz janvārim viņš bija slims, un viņu jūnijā demobilizēja.

Gvido atgriezās Kinostudijā, un sāka strādāt kā kinooperators. Viens no pirmajiem darbiem kino viņam bijis režisora Anša Epnera sportam veltītajā filmā “Labas gribas spēles” (kopā ar citiem operatoriem; 1987). Tālāk - sadarbība ar A. Apsīti pie filmām “Aleksandrs Čaks” (1988) un “Oranžais eņģelis” (1989). Ar režisori Rūtu Celmu kopā veidota filma “Kārlis Skalbe” (1990). Lielo politisko kolīziju laikā – astoņdesmito gadu beigās – operators Juris Podnieks aicināja Gvido Zvaigzni savā komandā. Arī šajā laikā, kad viņš ļoti daudz strādāja, viņš turpināja mācības neklātienē.

Pēc Lielbritānijas TV ceturtā kanāla pasūtījuma top filmu sērija “Mēs”, kas rāda padomju impērijas sabrukumu dažādos tās reģionos. Latvijas operatoru komanda - Juris Podnieks, Gvido Zvaigzne, Anrijs Krenbergs un Aleksandrs Demčenko - filmē visos “karstajos punktos” – Černobiļas AES avārijas skartajās vietās, Sumgaitā (Armēnijā, kur notika ļoti postoša zemestrīce ) un Kalnu Karabahā, kur bija militārs konflikts starp divām republikām, kā arī padomju karaspēka izvešanas epizodes no Vidusāzijas, pareizticīgo baznīcas atdzimšanas sākumu Krievijā u.c.

No plašā materiāla vēlāk tika izveidota koncentrētāka filma “Impērijas gals”. Viņš arī viens no operatoriem Jura Podnieka filmai “Krusta ceļš”.

Latvijai tik nozīmīgajā „Barikāžu laikā” Gvido ir 33 gadu. Kopā ar kolēģiem viņš steidzās būt notikumu aculiecinieks, lai rakstītu aktuālo vēsturi ar videokameru.

1991. gada 21. janvārī Bastejkalnā filmēšanas laikā nāvīgi tiek ievainots kolēģis operators Andris Slapiņš, OMON lode ķer arī Gvido Zvaigzni. Gvido slimnīcā kopā ar ārstiem cīnījās par savu dzīvību līdz 5. februārim, bet tad mirst... Tieši Kristus vecumā – trīsdesmit trīs gados. Bez tēva paliek divi mazi bērni, paliek viņa aizsāktie darbi - vēl neaizstāvēts augstskolas diplomdarbs, nerealizētas daudzu filmu ieceres.

Ilona Zvaigzne saka: „Gvido vēl bija radošā ceļa sākumā, un viņa zvaigzne varētu uzmirdzēt vēl spožāk.” Tā saka arī ne viens vien cilvēks, kas pārzina latviešu kino. Un tomēr - ar zvaigžņu gaismas šautru Gvido Zvaigznes vārds tika iededzināts Latvijas vēsturē! Atceroties notikumu gaitu barikāžu laikā, Ilona stāstīja: Lai radītu ilūziju, ka ir notikumi, kas it kā apdraud valstī mieru, „bijušajās” Baltijas savienotajās republikās, kas 1990.gadā bija pasludinājušas savu neatkarību un pārejas periodu, lai izstātos no PSRS, sāka aktivizēties ne vien OMON, bet arī armija - pilsētās un pa ceļiem braukalēja tanki un bruņutransportieri.

Notikumi sāka risināties ar PSRS ultimātu Lietuvai par PSRS konstitūcijas atjaunošanu Lietuvas teritorijā, bet naktī no 12. uz 13. janvāri padomju armija vardarbīgi ieņēma Viļņā televīziju, atņemot dzīvību 14 un ievainojot vairāk nekā simt iedzīvotāju. 13.janvāri Viļņā atskanējušie šāvieni ar neapbruņotu cilvēku upuriem drīz atbalsojās arī Rīgā. Ilona uzskata, ka barikāžu laikā bija iecerēts, lai nedemokrātiski (t.i. sveša – PSRS karaspēka klātbūtnē) ievēlētā LPSR Augstākā Padome tiktu pārdzemdināta par likumīgu LR Saeimu. Dienā, kad tauta Vecrīgā sāka būvēt barikādes no metāla armatūrām un betona bluķiem, daudzi vīri gatavoja arī sitamos. Bija sajūta, ka tautas aktivitāšu process kļuvis nekontrolējams. Cilvēki brauca no daždažādām Latvijas malām, lai ar kailām rokām un pliko dzīvību aizstāvētu savas valsts neatkarību, tās valdību. Janvāra spelgoņa nevienu nebiedēja. Visā Rīgā dega ugunskuri – gaismai un siltumam. Doma baznīca bija pārvērtusies par sava veida ”kaujas nometni”, kur cilvēki pa laikam varēja iemalkot tasi tējas, atpūtināt locekļus. Darbojās arī medpunkti - Doma baznīcā un Zaķusalā. Latviešu tautā bija vērojama milzīgi liela vienprātība. Cilvēki pulcējās un dziedāja pie ugunskuriem, tuvāk dzīvojošie rīdzenieki nesa pārtiku tālāk braukušajiem lauku cilvēkiem. Juris Podnieks ar kameru uz pleca bija redzams Zaķusalā (viņš tolaik bija visur, kur pulcējās tauta, arī 13.janvārī Viļņā pie televīzijas torņa) .

Liktenīgajā 20. janvāra vakarā pie ēkas Raiņa bulvārī (tagadējā ASV vēstniecība) piebrauca omoniešu (OMON - PSRS Iekšlietu ministrijas specvienība) “bobiks”. No tā izkāpa kaujinieki pilnā ekipējumā. No Iekšlietu ministrijas, kas atrodas uz pretējā ielas stūra, uz automašīnu it kā esot raidīti šāvieni. Ministrijā bijusi pavēle, ka tikai pusei milicijas darbinieku jābūt uz vietas. Šajā janvāra vakarā Iekšlietu ministrijas telpās atradās apmēram 15 miliču, kas brīvprātīgi bija ieradušies no lauku rajoniem (viņu vidū Renārs Zaļais, Aļģis Simanavičus, Jānis Jasinskis u.c.). Viņi atradās ēkā, lai to apsargātu.

Tas bija Latvijas valdības lēmums. Nevienam negaidot ēkā un ministra kabinetā ieskrēja omonieši - bruņoti vīri gāzmaskās, pavēlēdami:”Gulties!” Un sākās šāvieni, viens pēc otra tika ievainoti ministrijas apsargi. Tas arī bija tas brīdis, kad Gvido Zvaigzne un Juris Podnieks, kā arī pārējie Podnieka studijas ļaudis, saņēma ziņu, ka Bastejkalna apkārtnē šauj. Puiši steidzīgi ķēra kameras un jakas, un tā nu sagadījās, ka Andris Slapiņš bija paķēris kameru, ar kuru Juris bija redzēts filmējam iepriekšējā dienā. Kā tika ievainoti un mira J.Podnieka studijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, jau daudz rakstīts un lasīts. Juris bija pārliecināts, ka kolēģis un draugs Andris Slapiņš gājis bojā tādēļ, ka filmējis ar viņa kameru, ka patiesībā lode nebija nejauša un ka tā bijusi domāta Podniekam…

Kas pateiks, vai tiešām mēdz būt tik ļoti liktenīgas „nejaušas sagadīšanās” - vienā reizē tiek nošauti divi operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, bet trešais – Juris Podnieks – pēc neilga laika arī iet bojā mīklainos apstākļos ?

Ilona saka, ka visai briesmīgi bija klausīties ka Gvido miris, jo ārsti toreiz visi bija kaujas gatavībā. Rīgas 1. slimnīcas ārstiem un māsām Doma baznīcā bija savs dežūru punkts. Pat ja nakts melnumā sēdēja pie barikāžu ugunskura vai sildījās dzerot karstu tēju, jebkurā brīdī apzinājās – ja palīdzība būs nepieciešama, jāstrādā nekavējoties ....

Šīs slimnīcas ārsti dežūrēja operāciju zālē, jo ievainotos veda tieši uz 1.slimnīcu. Anestezioloģe Izolde Zāle strādāja tajā naktī, kad sašāva Gvido Zvaigzni. Juris Podnieks filmēja operāciju zālē un ir redzami vēsturiski kadri, kur strādā Izolde Zāle. Viņa par to laiku stāsta: –Es esmu korporācijā „Varavīksne”, pašā notikumu sākumā notika arī mūsu korporāciju pulcēšanās, pēc tam bija mediķu dežūras Doma baznīcā. Man bija jābūt tur - pat ne kā ārstam, bet kā latvietei. Doma baznīcā Gvido Zvaigzne vēl bija pie skaidras apziņas, runāja. Teica, ka viņam sāp, vaicāja, kā viss būs tālāk…

Lode ar rotējošo centru bija sapostījusi gan roku, gan nieres, gan zarnas… Lode bija iestrēgusi netālu no mugurkaula, to izņēma reanimācijas nodaļā. Es gan nezinu, kur tā lode palika, pie izmeklētājiem varbūt?”

Gvido Zvaigzne mira pēc 3 nedēļām. Katru gadu 20. janvārī viņa dzimtajā Rojā piemin 1991.gada janvāra traģiskos notikumus un arī Gvido Zvaigzni. Barikāžu fonda prezidents Renārs Zaļais pastāstīja, ka pēc nāves 1996.gada 21.janvārī – pirmajā gadā, kad Barikāžu fonds sāka – piemiņas zīmju piešķiršanu, Gvido Zvaigznem ir piešķirta 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ar numuru trīs.

Gvido Zvaigznes 50.dzimšanas dienā – 2008.gada 1.maijā – Rojas novada domes priekšsēdētāja vietniece Eva Kārkliņa atklāja Gvido Zvaigznes piemiņas akmeni, kas izveidots pateicoties sabiedrības atbalstam. Tas novietots parkā pie Rojas vidusskolas, kurā mācījās Gvido Zvaigzne, kas barikāžu dienās zaudējis dārgāko — savu dzīvību.

ATTĒLI: 1.

• Gvido Zvaigznes piemiņas akmens Rīgā, Bastejkalnā, kur viņu filmēšanas laikā pārsteidza lodes trāpījums
• 2. Rojas novada domes aprūpē esošais piemineklis ar uzrakstu „Rojas vidusskolas absolventa, 1991.gadā barikāžu laikā mūžībā aizsauktā kinooperatora Gvido Zvaigznes (1958 – 1991) piemiņai.”

Āgenskalna Valsts ģimnāzija Sagatavoja 12. klases skolniece Anda Zvaigzne

Darba vadītājs: skolotāja Dace Simsone

Avots: www.gramata21.lv