Eduards Bērziņš

Eduards Bērziņš  bija latviešu izcelsmes padomju militārais un saimnieciskais darbinieks. Pirmais Kolimas Daļstroj tresta priekšnieks Magadanā, kam pakļāvās arī reģionālās Gulaga nometnes.

Eduards Bērziņš dzimis 1894. gada 7. februārī Vecpiebalgā (pēc citām ziņām- Rīgā, lai gan visdrīzāk uz Rīgu pārcēlies vēlāk).

Beidzis Cēsu pilsētas skolu.

Mācījies Freiburgas mākslas skolā.

No 1912. līdz 1914. gadam, studējis Berlīnes mākslas akadēmijā.

Vācijā aprecējies ar latviešu mākslinieci  Elzu Mittenbergu (1895-pēc 1965). Sieva mira un pirms nāves esot likusi savam vīram zvērēt, ka nekad vairs neapņems citu sievu. Bērziņš šo solījumu ievēroja. Esot dažādos amatos, viņš vienmēr ņēma lidz un rūpējās par meitām.

1914. gadā, īsi pirms 1.p.k. sākuma atgriežas Rīgā.

1915. gadā mobilizēts armijā. Ieskaitīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. Par nopelniem kaujās apbalvots ar Sv. Jura krustu. 

1918. gadā iestājas boļševiku partijā un tiek nosūtīts uz Maskavu. Tur kļuvis par padomju valdības apsardzes priekšnieku, palīdzējis novērst kreiso eseru dumpi un atklājis angļu aģenta Brūsa Lokarta nodomu iznīcināt vairākus boļševiku partijas līderus. Personīgi pazinis Ļeņinu, kurš sazvērestībai paredzēto angļu naudu licis sadalīt starp latviešu strēlniekiem.

Šajā laikā, pamatā Rietumeiropā, ticis dēvēts par Dzelzs boļševiku.

Krievijas pilsoņu kara laikā piedalījies kaujās sarkanās armijas sastāvā Rietumu, Dienvidrietumu un austrumu frontē. Latviešu strēlnieku divīzijas, 1. vieglās artilērijas diviziona komandieris.

Strādājis padomju drošības iestādēs. Bijis F. Džeržinska sekretariāta vadītājs līdz tā nāvei.

1930. gadu sākumā vadījis Višeras celulozes un papīra kombināta celtniecību Ziemeļurālos. Bērziņa vadībā kombināta celtniecība pabeigta triecientempā - 15 mēnešos.

1931. gada 13. novembrī tiek dibināts Tālo austrumu apgūšanas trests Daļstroj, kas kļūst par PSRS lēģeru sistēmas aizmetni. Par šī tresta pirmo vadītāju tiek iecelts Eduards Bērziņš.

1932.gada 19.janvārī Maskavā tiek izdota slepena pavēle, kas paredz “Daļstroj” vajadzībām nākamajā gadā izveidot 40 tūkstošus lielu ieslodzīto kontingentu.

1932.g. 1. aprīlī nodibināja Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometni ar centru Magadanā. Arī šīs nometnes priekšnieks bija pakļauts tieši Bērziņam. Lai viņš varētu operatīvi pārvietoties pa pakļauto teritoriju, Bērziņam piešķirts kuģis “Zvezda”, lidmašīna un starptautiskas klases dzelzceļa vagons. Ikdienā pārvietojies ar Rolls Royce automašīnu.

Nometnēm, kas ierīkotas tuvu un tālu apkārt Bērziņa dibinātajai Magadānai, nav nekādu žogu, notiesātie, īpaši politieslodzītie var brīvi pārvietoties, viņiem maksā algu, kas ir lielāka nekā Maskavas ierēdņiem. Tie, kas pārpilda darba normas, tiek atbrīvoti pirms laika, citiem, kas vēlās, ļauj no dzimtajām vietām aicināt pie sevi ģimenes, nometņu veikalos preču izvēle ir lielāka nekā brīvā līguma darbinieku veikalos. Ziemā zeltračiem jāstrādā tikai četras stundas. Talantīgākos no ieslodzītajiem viņš ieceļ vadošajos amatos „Daļstrojā”, tā oficiāli dēvē Bērziņa impēriju, kur viņš ir gan galvenais čekists, gan Kolimas armijas garnizona komandieris, gan robežsardzes karaspēka un flotes pavēlnieks. Padomju vara Kolimā nepastāv- ir tikai Bērziņš un viņa griba. Maskavai viņam jāatskaitās tikai par iegūtajām zelta tonnām. Notiesātie no visas Padomju valsts sapņo nokļūt pie Bērziņa. Tā radās leģendas par neticami humāno lēģeru priekšnieku. Vien no pirmajiem, kas apdziedāja Eduardu Bērziņu bija ieslodzītais krievu disidents, rakstnieks Varlams Šalamovs. Par šo unikālo personību turpina brīnīties gan Krievijas, gan citu pasaules valstu vēsturnieki un literāti. Latvijā par viņu zina maz, galvenokārt- kā nevaroni un ļaunuma nesēju. 

1935. gadā, par ieguldījumu Kolimas reģiona attīstībā, Bērziņam piešķirts Ļeņina ordenis.

Bērziņa ekstravagantais dzīvesveids un labie kontakti ar citiem latviešiem, piemēram Jāni Rudzutaku radīja skaudību citu ierēdņu vidū.

Par pamatu apcietinājumam kļuva :

Заявление заместителя наркома лесной промышленности Л.И. Когана на имя заместителя наркома внутренних дел В.М. Курского о «подозрительной деятельности» Э.П. Берзина. 11 июня 1937 г.

1937. gada nogalē Eduards Bērziņš tiek izsaukts uz Maskavu, kur 19. decembrī tiek arestēts dzelzceļa stacijā netālu no Maskavas. Līdzīgi kā Lielā terora citos procesos, Bērziņam tiek inkriminēta trockistu organizācijas vadība Kolimas novadā un spiegošana Japānas un Lielbritānijas labā.

Tiek atzīts par vainīgu un nošauts Komunarkas masu kapos 1938. gada 1. augustā. VDK ilgstoši slēpa patiesos viņa nāves iemeslus un par miršanas dienu uzdeva 1940. gada 3. septembri.

1988. gadā Eduardam Bērziņam Magadanas centrā ir uzstādīts piemineklis.

***

Dzimis 1893. gadā, Лифляндская губ., Венденский уезд; латыш; среднее;

директор треста "Дальстрой" НКВД СССР, дивинтендант.

Dzīvoja: Москва, 3-й Тружеников пер., д. 17.

Arestēts: 1937. gada 19. decembrī.

Notiesāts: ВКВС СССР 1938. gada 1. augustā.

Inkriminēts: шпионаже, участии в к.-р. организациях и подготовке терактов.

Nošauts: 1938. gada 1. augustā.

Apglabāts: место захоронения - Московская обл., Коммунарка.

Reabilitēts: 1956. gada 4. jūlijā. ВКВС СССР

Avots: Москва, расстрельные списки - Коммунарка