Vensku Edvarts

Dzimis Lielsesavā kroņa Sodu (Lielsesavas) pag. (Dobeles apr.), kur viņa tēvs turēja nomā divi mājas: Kirkuču Venskus un Kirkuču Kraukstes. Venski, no kā dzejnieks pieņēmis savu pseidonīmu, guļ pie Svētes upītes, uz kuras uzceltas lielkunga Jēkaba laikā Kirkuču zāģu dzirnavas, kas vēlāk nodegušas. No tām atlicis vēl dambis. No staltā Kirkuču meža redzami tagad tikai vēl daži koki. Venskiem apkārt plašs koku dārzs, tālāk izplešas auglīgas druvas. Tā ir parastā Lielupes līdzenuma aina. Še turpmākais dzejnieks dabūja ir savai izglītībai materiālu atbalstu, ir savai dzejai pirmos, paliekamos iespaidus.

Mācījies Kroņa Sodu pagastskolā, Jelgavas Annas baznīcas skolā un reālskolā no 1870. gada līdz 1872. gadam, Jelgavas ģimnāzijā 1873. gadā, Kuldīgas ģimnāzijā no 1874. gada līdz 1878. gadam.

Abitūrijas eksāmenus nolicis Rīgas pilsētas ģimnāzijā 1878. gadā.

Studējis Pēterburgas universitātē tieslietas no 1879. gada līdz 1884. gadam.

No 1885. gada bijis laikraksta "Heimat" otrais redaktors un redakcijas loceklis žurnālā "Rota" ( līdz 1886. gadam), darbojies Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā, kur referēja par latviešu daiļliteratūru (1886.,1887. un 1895. gadā).

No 1887. gada līdz 1888. gadam un no 1892. gada līdz 1897. gadam bijis laikraksta "Baltijas Vēstnesis" redakcijas loceklis.

1888. gadā strādājis Valkas apriņķī par policijas priekšnieka jaunāko palīgu Smiltenē.

Pēc konflikta ar kādu ierēdni, viņu apsūdzēja kukuļņemšanā un 1892. gadā apcietināja.

Pēc galvojuma atbrīvots, pārgāja uz Rīgu, kur darbojās baltvācu laikrakstā  "D ûna Zeitung"  par latviešu lietu referentu, rakstīja žurnālā "Austrums" par tautsaimniecības juridiskiem jautājumiem.

1897. gadā izdarījis pašnāvību .

==

Par  avīžnieku  darbodamies, Vensku Edvards cieši stāvēja uz nacionāliem pamatiem. Viņa laikā bija latviešu nacionālismam jāatsit  uzbrukumi  no  krievu  puses. Šai cīņā bija jāiet uzmanīgāki nekā cīņā ar vāciešiem. Bija rūpīgi jāšķir krievu valdība no krievu avīžniekiem, jo tikai pret pēdējiem varēja atklāti uzstāties.

Vensku Edvards vērsās (1886. g.) pret „Rižskij Vestnik”, kas latviešu tautībai nosprieda nāves sodu. Bet (saka Vensku Edvards) valdība latviešus līdz šim sargājusi un saudzējusi, un sargās, saudzēs tos kā savus uzticamus pavalstniekus arī turplikām. Kāpēc latviešiem tagad jāiet bojā, «kur viņiem zem varenā Krievijas ērgļa sargātāja spārniem ataususi jauna gaisma, uzlekusi spožā baltā laimes saule»?

Bet tas katra latvieša tikumisks pienākums - palikt pie savas tautas un par viņu gādāt.

Kas aiz materiāliem labumiem atkrīt no savas tautas un pāriet citā, tam būs ap sirdi kā noziedzniekam, kas nonāvējis savu pirmo sievu un apņēmis citu, kura viņu skubinājusi pirmo nonāvēt, - «tiklīdz viņš gribēs pieglausties jaunajai, parādīsies viņa gara acīm nelaiķes bālā seja, atgādinādama viņa noziegumu, un viņš ar īgnumu atstums otro sievu, kas viņu darījusi par noziedznieku, kas viņam ar glaimiem laupījusi labo sirds apziņu un godu. Savu tautību noliegt un pāriet citā var tik tikumības ziņā pagrimis cilvēks.»

Tautas uzplaukšanu traucē arī pašu tautiešu netikumi: patība, godkārība, lepnība, skaudība, atriebība u. c. Tie ir tie mazie cinīši, kas gāž lielu vezumu. Ir vīri, kas, gribēdami spēlēt lielu lomu, ceļ citiem neslavu, kas citus uzteic tikai tik ilgi, kamēr tie kalpo viņu godkārībai un patībai. Vensku Edvards apkaro netikumus ar zobgalībām.

Viņam ir satīra "Muļķu cīniņš". Še runā par Cilvēku, kurš ieceļ par savu mantinieku to, kas visā Muļķavā vislielākais muļķis.. Muļķavnieki nu sacenšas. Ierodas mērnieks Bezrūpis, kas par visu to nu tik dzird. Viņš norāj tos, kas cenšas iegūt cilvēka mantību. Kaunēties jums vajadzētu, jūs naudas kalpi! Es ēdu sāli ar maizi vai stāvu neēdis, bet es uzturu savu prāta gaismu, sargāju savu godu. Testamenta izpildītājs ieceļ Bezrūpi par Cilvēka mantinieku, sacīdams: «Kas šai laikā, kur Latviešu Avīzēm un Latvietim tik daudz lasītāju, kur Bušs vicina vienā rokā slotu un otrā rakstāmu spalvu, kur atrasts, ka Vidzemes draudzes skolās pasniedz pārāk augstas mācības, - kas šai laikā, es saku, no goda un gaismas runā, tas ir tiešām pelnījis būt par Cilvēka mantinieku.»

To Vensku Edvards raksta 1882. gadā.

Darbi:

• Vensku Edvarts. Pārskatīšanās .Stāsts. Baltijas vēstnesis, 1872, 26.01.-09.02.
• Vensku Edvarts. Dziesmu pavasaris. [Dzejoļu krājums].- 1882.,1893.
• Vensku Edvarts. Jaunas dzejas.[Dzejoļu krājums veltīts J. Lautenbaham].-1893.
• Vensku Edvarts. Par šo un to.[Rakstu krājums]. Tieslietu kalendārs 1894.
• Vensku Edvarts. Ķirkuču dzirnavas.[Stāsts]. Īstajā tautas kalendārā, 1894.
• Vensku Edvarts. Pastarītes.[Dzejoļu krājums].-1897.
• Vensku Edvarts. Rakst.- 1929.

Tulkojis: I.Turgeņevs. Stepju karalis Līrs.[Ar nosaukumu : Nekrietnie bērni.] Balss,1880, grāmata-1881.

Atdzejojis: H.Heines, F.Šillera un citu autoru darbus.

Avots : Kuldīgas bibliotēka, Teodors Zeiferts, Latviešu rakstniecības vēsture

**