Helga Gobzine

Dzimusi 1916. g. 15. septembrī Džūkstes pagastā. Mācījusies Latviešu aktieru arodbiedrības teātra skolā, ko beidz 1939. gadā, kad viņu tūlīt aicina Nacionālais teātris. Teātra direktors Jānis Grīns viņu novērtē kā Bertas Rūmnieces vislabāko aizstājēju. Tas ir pagodinājums, kas Helgu Gobzini ierindo goda vietā. Sekmīgi viņa ir tēlojusi dažādas lomas, nav atteikusies arī no grūtam, piemēram, ārprātīgo Ažu Blaumaņa "Pazudušajā dēlā" vai mazām, piemēram, Mārtiņa Zīverta "Divkaujā" tēlodama kalponi, tā pierādīdama, ka nav mazu un lielu lomu, bet it tikai mazi un lieli aktieri. Tālākā viņas darba vieta ir bēgļu laika Vācijā Mērbekas latviešu teātrī. Tur, par Šekspīra "Divpadsmitās nakts" izrādi rakstīdams, Pēteris Ermanis saka: "Pārsteidza Helga Gobzine. Viņa tēloja grāfienes Olivijas draisko kalponi Mariju tik brīvi un žilbinoši krāšņi, ka prieks par šo jauno skatuves zvaigzni. Labs sakāms arī par Gobzines baronesi Hortenzi Anšlava Eglīša lugā "Kazanovas mētelis". Blakus traģiskām lomām Helga Gobzine parāda spožu talantu arī komēdijās. Vēlāk viņu redzam Amerikā, Ņujorkas latviešu teātrī, arī Vašingtonas un Bostonas, kur viņa piedalās atsevišķās izrādēs. lestudēto lomu skaits aug. Lai minam tikai dažas spilgtākās: Horsta madāmu Blaumaņa "Ugunī", Indrānu māti, Mazbērzu māti "Trīnes grēkos", māti arī "Pazudušajā dēlā", Hildegardi Teodora Zeltiņa "Vilks Rīgā", Helēnu Gunāra Griezes "Bez siltām vakariņām" u.c. Bet aktrise Helga Gobzine pelna izcilu atzinību arī kā dzejoļu un prozas teicēja. Viņa nedeklamē, viņa nelasa, uzstājoties viņa tekstā dzīvo un aizrauj klausītājus ar savu dabīgo, vienkāršo, dziļi izjusto priekšnesumu. Tekstu iemācīšanās prasa laiku, bet Helga Gobzine to nekad netaupīja. Ja viņu aicināja piedalīties kādā sarīkojumā un nebija vairs laika sagatavoties, viņa atteicās, kaut citādi bija ļoti izpalīdzīga. Tādu viņu raksturo visi, kam vien bijusi laime Helgu Gobzini redzēt ne tikai uz skatuves kā aktrisi, bet arī dzīvē. Helga Gobzine savā dzīvē un mākslā vienmēr izstaroja siltumu un gaismu. Mācītājs Zariņš vadīja sēru dievkalpojumu. Kaut izvadīšana notika darbdienā 18. janvārī, bēru nams bija pavadītāju pilns līdz pēdējai vietai. Braukuši bija pat no tālienes darba biedri un draugi. No Ņujorkas un Vašingtonas teātra atvadu vārdus teica Kārlis Ķuzulis, no Bostonas — Elza Pūce. Krustmeita Anda Uršteina pateicās par lielo palīdzību, kādu vienmēr baudījusi, par laipnajiem un labajiem vārdiem, kādus dzirdējusi.

Avots: Laiks, 30.01.1988

Mirusi Ņujorkā.