Ilgvars Grieziņš

Ilgvars Grieziņš. Ilgvaru 21. janvārī, pārvietojot smago tehniku pie Augstākās padomes ēkas, pustumsā nejauši saspiež ar dzelzsbetona bloku.

Daudzi, kas nav pamanījuši plāksni Trokšņu ielā Vecrīgā, nemaz nezina, ka janvāra dienās bojā gāja arī Ilgvars Grieziņš. Tas notika traģiski un muļķīgi, taču Ilgvars turp devās entuziasma pilns: aizstāvēt barikādes un palīdzēt ar visu, ko spēj. Barikāžu muzejā zināja teikt tikai to, ka tuvinieku Ilgvaram neesot, bet viņš nākot kaut kur no Valmieras puses.

IEVAI izdevās atrast Ilgvara māsu Benitu Antoniju, kura dzīvo Valmieras rajona Kocēnos. «Ilgvaru Dievs bija ļoti apdāvinājis,» nopūšas māsa.

Tas bija 21. janvāris, nākamā diena pēc lielās asinspirts. Ilgvars devās uz Augstāko padomi pieteikties par brīvprātīgo tulku – tika meklēti cilvēki, kuri prot angļu valodu, lai ziņas par notikumiem nodotu tālāk ārvalstu medijiem. Tobrīd labu angļu valodas pratēju necik daudz nebija. Tuvinieki nezina – tajā brīdī Ilgvars jau bija paspējis pieteikties vai tikai gāja turp. Viņu nejauši nogalēja savējie – ar barikāžu dzelzsbetona bloku piespieda pie tagadējās Saeimas ēkas. Nospieda. Bija tumšs, jau ap astoņiem vakarā, un traktoristi nepamanīja, ka tur iet cilvēks.

Benita tobrīd ārstējās Stradiņa slimnīcā, brālis viņu pats bija aizvedis un iekārtojis. Nākamajā dienā viņu gribēja laist mājās, un brālis solīja atbraukt pakaļ. Pat Benitas ielas drēbes bija pie Ilgvara. Izrakstīšanās dienas rītā viņa vispirms dzirdēja baumas, ka barikādēs kādai slimniecei gājis bojā brālis. Sirds notrīsēja, taču par Ilgvaru viņa vēl bija droša, jo lielie trakumi jau bija pāri. Taču, kad pa gaiteni nāca Benitas vīrs un otrs brālis, viņai sažņaudzās sirds: «Kur Ilgvars?» – «Apsēdies! Ar Ilgvaru notikusi nelaime.»

«Ilgvars bija tāds brīvmākslinieks,» stāsta Benita. «Dievs viņu bija apveltījis ar visādiem talantiem. Skaisti dziedāja, spēlēja visus mūzikas instrumentus: klavieres, ģitāru, akordeonu. Visu bija apguvis pašmācības ceļā. Ilgvaram bija arī ļoti skaists kaligrāfisks rokraksts. Mākslas akadēmijā viņš nebija mācījies, tikai gāja kā brīvklausītājs uz nodarbībām un skaisti gleznoja. Pēc nāves viņa dzīvoklī atradām daudz gleznu, galvenokārt portretus. Ilgvara vectēvs arī bija gleznotājs.» Kad barikāžu dienās citi vēsturiskos kadrus fotografēja, Ilgvars tos zīmēja. Taču viņa zīmējumu bloks pazudis. Ilgvars kādu laiku bija strādājis Tukuma kultūras namā par noformētāju, pēc tam pārcēlās uz Rīgu pie draudzenes mūziķes un sāka strādāt kādā medicīniskās aparatūras firmā.

Angļu valodu Ilgvars bija iemācījies pats – Austrālijā dzīvoja mammas brālis, kas, dzelzs priekškaram paveroties, aicināja ciemos. Ilgvaram un viņa mammai izdevās izcīnīt vīzu un atļauju braukt, taču viņš negribēja braukt bez valodas, tāpēc divus gadus cītīgi visādos veidos kala angļu valodu un rakstīja onkulim vēstules angļu valodā. Biļetes jau bija nopirktas. Uz martu. «Mamma nomira novembrī, bet Ilgvars janvārī. Un neviens nekur neaizbrauca,» nosaka māsa.

Benita teic, ka Ilgvaram ar mammu bijusi īpaša saikne, mamma arī nomirusi tieši Ilgvara dzimšanas dienas rītā, 7. novembrī. Runājuši par Austrālijas braucienu, un tad mamma pusvārdā apklususi – insults. Tagad viņa guļ Kocēnu kapos: vienā pusē dēls Ilgvars, otrā dēls Armands, kas arī vēl jauns nomira ar sirdi. Ilgvaram tobrīd bija 53 gadi. Benita spriež, ka Ilgvars varēja nodzīvot vēl ilgi, jo skrupulozi rūpējās par savu veselību.

Ilgvara otra māsa Skaidrīte dzīvo Liepājā. Viņam bija arī dēls. Iespējams, dēlam nav ne jausmas, kas noticis ar tēvu. Kad vecāki šķīrās, mazajam Aldim bija pāris gadiņu, bet pēc tam māte Ilgvaram ar dēlu tikties aizliedza un pārcēlās dzīvot citur. Kopš tā laika dēls tēvu vairs neesot redzējis. Bērēs dēls nebija, un Ilgvara ģimene ar viņiem kontaktus sen zaudējusi.

http://www.ieva.lv/blog/not-published/tags:nelaime/