Jānis Kaļķis

 Pulkvedis. Tehniskās divīzijas apgādes, autotanku brigādes štāba priekšnieks.

Dzimis Kurmenes pagastā zemkopju Jura Kaļķa un Gotlības dz.. Kalnietes ģimenē.

1914. g, Beidzis Mangaļu tālbraucēju jūrskolu, tālbraucējs kapteinis

1915. gadā beidzis Irkutskas karaskolu.

1916. gadā laulājies ar Antoniju Rozīti.

Ģimenē bija trīs bērni- Latis, Vija, Valdis

Dienēja 130. Hersonas kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Rīgas frontes iecirknī.

Līdz 1918. gadam uzdienējis līdz štābkapteiņa pakāpei. Saņēmis Krievijas impērijas militāros apbalvojumus –

• Sv. Staņislava ordeņa 3. šķiru,
• Sv. Annas ordeņa 3.šķiru,
• Sv.Vladimira ordeņa 4. šķiru.

Pēc demobilizācijas no Krievijas armijas 1918. gadā nonācis vācu gūstā, no kā atgriezies gada beigās.

22.5.1919. gadā iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos.

Kā 9. Rēzeknes kājnieku pulka adjutants piedalījās Latvijas Neatkarības karā.

Pēc kara turpināja dienestu Latvijas armijas Tehniskajā divīzijā. Uzdienēja līdz pulkveža  leitnanta pakāpei.

1939.g. martā apbalvots ar Ar aizsargu «Nopelnu krustu» 

Pēc Latvijas okupācijas ieskaitīts 24. Teritoriālā strēlnieku korpusā.  Līdz ar vairāk kā 500 citu latviešu virsnieku 1941. gada jūnijā arestēts karaspēka vasaras nometnē Litenē un nosūtīts uz Noriļskas soda nometni, kur mira (nošauts?) 1942. gadā. 

Avots: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata XVI, 2015.g.

***

Dzimšanas vieta: 1890.g. Gulbene;

miris: 29.06.1942.g.

Krasnojarskas novads, Noriļlags

informācijas avots:

Aizvestie

Latvijas Valsts arhīvs 2007.gads.

Otrais papildinātais izdevums.

****

...No rīta atkal esam Babiņinā. Viņpus dzelzceļa ir liels šķūnis. Mūs aizved turp. Konvoja priekšnieks paskaidro, ka maizes viņam neesot, tāpat arī cilvēku, kas varētu mums atnest ūdeni. Liek nokārtot dabiskās vajadzības, piebilst, ka avārijas gadījumā varot izdarīties turpat Šķūnī. Vārdu sakot, šeit mums paredzēta atpūta pēc nakts gājiena. Gandrīz cilvēcīgas rūpes ...
Sākumā iet veicīgi, bet tad arī lielais šķūnis ir pilns, kaut ārā vēl krietns bars cilvēku. Visa tā padarīšana atgādina kāpostu skābēšanu. Tikai stampu vietā ir šauteņu laidnes. Klaudz kauli, skan kliedzieni un lamas, kamēr muca tomēr ir piestampāta. Vāks — durvis tiek aizsietas, sargi ārpusē ir akmeņi, un drīz parādīsies arī sula.
 

Stāvam stundu, stāvam divas, trīs. Par sēdēšanu vai tupēšanu nevar būt ne runas. Saule ceļas augstāk, kļūst nežēlīgi karsts un traki gribas dzert. Es esmu kalsns, jauns un trenēts, bet žēl skatīties uz mūsu vecajiem pulkvežiem. Pēc pusdienām esam kā pirtī, augums sviedriem pārplūdīs, izgarojumi ņem elpu ciet. Sirds gurst, gar acīm metas tumšs. Sur tur jau kāds laižas gar zemi, apkārtējie kurn — nav kur likt kājas, vietas paliek vēl mazāk.
 

Kāds ir palaidis muļķīgu pīli, ka mūs tālāk neved tāpēc, ka vācietis nogriezis ceļu. Atbrīvot mūs neviens, protams, netaisās, evakuēt nevar, un tāpēc šķūnī smacē nost. Virsniekiem ir kauns padoties panikai, taču esam nomocījušies par mēru, sākas tīri vai halucinācijas. Sargi ārpusē skraida un lamājas. Tuvākie rausta durvis, kliedzam un brēcam visi, no tūkstoš balsīm šķūņa jumts, šķiet, dreb. Sargs izšauj piecas reizes gaisā un tūliņ atkal pielādē šauteni. Vai nu sirdsapziņa ierunājas, vai cita iemesla dēļ, bet durvīs nešauj. Uz trauksmi atskrien sardzes priekšnieks, aiz viņa pārdesmit konvojnieku. Sadzirdēt neko nevar, priekšnieks ar zīmēm parāda, ka durvis attaisīs, bet, ja kāds iznāks ārpusē, — tiks nošauts.

Par parlamentārieti nozīmējam auto tanku pulka komandieri pulkvedi Kaļķi. Viņš ir Latvijas nacionālās armijas tankistu melnajā formā tērpies, spēcīgs, nosvērts vīrs ar kuplām ūsām. Pulkvedis paskaidro jau tā redzamo, ka mēs šķūnī vairs ilgāk izturēt nevaram, varbūt kāds tur dziļumā ar sirdstrieku jau ir nobeidzies. Konvoja priekšnieks pavēl no tuvējā dārza atnest dažus ķirsīšus. Ar kociņiem nožogo prāvu laukumu — aiz tā aizliegtā zona. (Ar šo terminu mēs turpmāk bieži tiksimies, tas nozīmē, ka uz nosacītās robežas pārkāpēju tiek šauts bez brīdinājuma.) Veļamies laukā kā no pirts, elpojam, žāvējamies, pūšamies. Paldies sardzes priekšniekam par to pašu, kaut gan viņš, nelietis, jau sen tā varēja izdarīt. Lieki atgādināt, ka mēs esam tikai zk — ja iesprosto šķūnī, sargiem mazāk darba.
 

Nedaudz atjēdzamies un atkal minam — ir vai nav karš. Mums pāri lido uzkrītoši daudz lidmašīnu, bet drošu ziņu nav. Nevienu mūsu tuvumā nelaiž un nav kam pajautāt.

Atmiņas, Roberts Gabris

***