Jānis Ozols

Politiķis, sociāldemokrāts, revolucionārs, pedagogs, ekonomists. 

Jānis Ozols-Zars (1878-1968) dzimis Platones pagastā, Zemgalē, kalēja ģimenē.  Miris Vilmingtonā, Delaveras štatā, ASV

Beidzis Jelgavas reālskolu un Rīgas politehniskā institūta tirdzniecības nodaļu.

Strādājis par skolotāju V. Olava komercskolā.

Ap 1900. gadu sekmīgi strādājis arī kā ekonomists un grāmatvedības konsultants, un viņa ienākumi sastādījuši ap 1200 rubļu gadā (vidējā strādnieka alga tajā laikā bija ap 180-200 rubļi gadā). Rīgas goda pilsonis.

Jānis Ozols-Zars bija viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas dibinātājiem un 1905. gada revolūcijas vadītājiem Latvijā.

Tika ievēlēts Krievijas 2. Valsts domē, pēc tās padzīšanas 1907. gadā emigrēja uz ASV, Ņujorku un dzimtenē vairs neatgriezās. J..Ozolam bija dēls un meita. Otrā laulībā sieva Klāra dz.Karpovica.

Beidzis Harvardas universitāti ar Dr. phil. grādu

Rakstnieks V. Eglītis 1908. gadā viņu raksturojis kā

"īstu nelegālās sociāldemokratijas vadoni. Ozola konspirātīvā gudrība glāba viņu visur un atnesa daudz labuma Latvijas sociāldemokratijai. Pat 1905. g. brīvības dienās viņa seja bija apsegta. Provokācija tikai tad sāka ieviesties partijā, kad Ozola vairs nebija Rīgā. Ozols turēja partijas aparātu savās rokās, un partijas iekšienē viņam piederēja noteicējs vārds."

***

ASV 30. jūnijā miris vienīgais vēl dzīvais LSDSP dibinātājs un vēsturiskās 1905. gada latviešu revolūcijas vadītājs.

Ozols dzimis 1878. g. 9. novembrī Zemgalē. Platones Zvirbuļos kā kalēja dēls.

Viņš beidza vispirms Jelgavas reālskolu un tad Rīgas politechniskā institūta tirdzniecības nodaļu.

Studiju gados un pēc institūta beigšanas Ozols strādāja par skolotāju Rīgā un Liepājā. Jau studenta gados Ozols pieslējās sociālistiskai kustībai.

1900 g. viņš Rīgā organizēja pirmos sociāldemokrātiskos strādnieku pulciņus, kas 1901. g. nodibināja Rīgas organizāciju, bet 1902. g. kopā ar dažām provinces grupām — Baltijas latviešu sociāldemokrātisko organizāciju.

Kad 1904. g. jūnijā tā slepenā kongresā Rīgā apvienojās ar Kurzemes grupu un nodibināja Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju, Ozols bija šī kongresa organizētājs un viņu ievēlēja pirmajā centrālajā komitejā. Nākošos trīs gados Ozolam piekrita izcila loma partijas vadībā. J. Ozols (partijas pseudonīmi — Zars, Klims, Feldmanls) bija partijas dvēsele, spējīgs organlzātors un ļoti veikls konsplrātors, kuru cara slepenpolicijai nekad neizdevās apcietināt.

Galvenam kārtām pateicoties viņa vadībai. LSDSP spēja īsā laikā radīt spēcīgu organizatorisku aparātu, kas varēja vadīt 1905. g. revolūcijas vētrās bangojošās latviešu tautas masas. Ozols bija tas. kas dramatiskā veidā 1905. g. 25. oktobrī iezvanīja revolūcijas izšķirošo cīņu: Aspazijas ~Sidraba šķidrauta" izrādes starpbrīdī uz skatuves uznāca Ozols maskā un partijas vārdā aicināja tautu doties atklātā cīņā pret carismu. Revolūcijas uzvaras laikā Ozols bija viens no slavenās Federatīvās komitejas vadītājiem, kas tolaik apvienoja visu tautību sociālistu organizācijas. Viņu ievēlēja lielajos kongresos pagastu delegātu centrālajā birojā un skolotāju birojā. Viņš bija arī dzelzsstrādnieku arodbiedrības sekretārs, latviešu lielākās arodorganizācijas vadītājs.

1906. g. reakcijas posmā, kad sociālistisko spēku kopošanai LSDSP nolēma apvienoties ar Krievijas SDSP, Ozols bija viens no trim partijas delegātiem, kas aprīlī ieradās Stokholmā un vecajā tautas namā Krievijas partijas kongresā noslēdza organizatorisko vienošanos.

Šinī kongresā viņš arī sniedza aptverošu vērtējumu par Latvijas revolūciju, kas bija tālu aizsteigusies priekšā visai Krievijai.

1907. gadā J. Ozolu Rīgas vēlētāji ievēlēja par deputātu Krievijas otrajā Valsts domē. Tā bija spoža Latvijas sociāldemokrātijas uzvara un liels personīgs sasniegums 28 gadus vecajam politiķim. Demokratiskals laikraksts .Mūsu Laiki" 9. martā rakstīja, ka „šo lielisko uzvaru apsveiks Baltijā visi. kam rūp tautas nåkotne".

Pirms aizbraukšanas uz Pēterburgu Ozols ~Metropoles" viesnīcā tika svinīgi izvadīts un teica runu, kurā cita starpā sacīja:

.Zīmīgi lr tas, ka tikai divas pilsētas sūta uz valsts domi kā deputātu—sociāldemokrātu. Šīs nomaļās pilsētas atrodas apgabalos, kas vissmagāk piemeklēti no reakcijas. Un šīs pilsētas ir Rīga un Ttfllsa."

Valsts domē Ozolu ievēlēja 64 deputātu lielās sociāldemokrātu frakcijas prezidijā kona ar gruzīnu I. Cereteli.

1907. gada aprīlī viņš iesniedza savu pazīstamo interpelāciju par spīdzināšanām Rīgas centrālcietumā un slepenpolicijā, kas Izsauca plašas debates un pievērsa vispāréju uzmanību apstākļiem Latvijā. Kad cars padzina domi un lika apcietināt sociāldemokrātu deputātus, Ozols paslēpās, ieradās Rīgā un sniedza plašā meža sapulcē pārskatu par savu darbību un tad devās emigrācijā uz Ameriku.

Līdz ar aizbraukšanu izbeidzās viņa vēsturiski nozīmīgais darbs Latvijas politikā.

ASV Ozols apmetās Bostonā, kur studēja Harvardas universitātē tautsaimniecību un 1914. g. ieguva Dr. phil. grādu.

1909. —1913. g. viņā rediģēja ASV sociāldemokrātu koporganizācijas laikr. .Strādnieks", kur ieturēja maziniecisku virzienu, kas izsauca asu polemiku ar toreizējiem latviešu lieliniekiem Amerikā.

Kara laikā Ozols pārcēlās uz Vašingtonu, un strādāja vispirms kongresa bibliotēkā, bet vēlāk federālā saimniecības komisijā.

Pēc 1917. g. revolūcijas Ozols kādus gadus padevās illūzijām par "revolūcionāro Krieviju" un 1920. g. atteicās pieņemt LSDSP aicinājumu atgriezties un darboties neatkarīgajā Latvijā.

Viņš kļuva par vienu no padomju tirdzniecības organizācijas Amtorg vadītājiem Ņujorkā (1925-1946) un kārtoja lielus Krievijas tirdznieciskus darījumus ar ASV.

Taču Staļina terrors Izsauca Ozola krasu pagriezienu un viņš pēckara gados kļuva par asu pretkomūnistu.

Viņš atkal uzņēma sakarus ar LSDSP un aktīvi lidzstrādāja ..Brīvībā". Bez tam Ozols darbojās arī kā konsultants ACENā un, dzīvodams Ņujorkā, bieži tikās ar ASV latviešu sociāldemokrātiem.

Gadu nastai augot, vecais brīvības cīnītājs bija spiests pārcelties uz atpūtas mītni Vilmingtonas pilsētas tuvumā, mazajā Delavaras stāta, kur turpat 90 gadu vecs atstāja dzīvo rindas.

B. K., "Brīvība" 1968.g.