Jānis Šteinhauers

Jānis Šteinhauers, arī Johans Šteinhauers bija Rīgas latviešu amatnieks, muižnieks, pirmais latviešu rūpnieks, zemes īpašnieks, Rīgas Brāļu draudzes vadītājs un cīnītājs pret latviešu tiesību diskrimināciju krievu okupētajā un vācu birģeru pārvaldītajā Rīgā 18. gadsimtā. Izmantojot nesaskaņas ar Vidzemes jaunajiem okupantiem- krieviem un Rīgā joprojām valdošajiem vācu birģeriem, Šteinhaueru dzimtai izdevās sasniegt latviešiem neraksturīgu turību "nepārejot vāciešos vai krievos", bet tieši pretēji- stiprinot latviešu tradīcijas un pašapziņu.

Viņš bija viens no 18. gadsimta turīgākajiem cilvēkiem ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā.

Dzimis Rīgā kroņa mastu šķirotāja Matīsa Šteinhauera un viņa sievas Margaretas, dzimušas Žuģes (Schugge) ģimenē. 

Dzīves pirmos 30 gadus pavadījis strādājot un apgūstot prasmes tēva - Matīsa Šteinhauera uzņēmumos. 

1736-1740. g. Jānis uzsāka plašu koku tirdzniecību, apgādāja ar kokmateriāliem Kurzemes hercoga Ernesta Johana Bīrona rezidences celtniecību Rundālē, gan piegādājot kokmateriālus Krievijai, Pēterburgai, apiedams Rīgas rātes noteikumus, kas aizliedza dzimtļaužu pēcnācējiem nodarboties ar tirdzniecību.

1743. g. pēc tēva nāves, no kura bija apguvis amatu, viņš kļuva par kroņa mastu šķirotāju.

No tēva viņš pārņēma arī Rīgas brāļu draudzes vadību, pēc kuras aizliegšanas viņš turpināja organizēt nelegālas saiešanas savā mājā.

1754. g. saasinoties Šteinhauera pretrunām ar Rīgas vācu birģeru vēlmēm kontrolēt tirdzniecību Rīgā, izmantoja savu pazīšanos Krievijas galmā un Krievijas troņmantnieks Pēteris iecēla Šteinhaueru par Šlēsvigas-Holšteinas komerckomisāru. Šteinhauers nekavējoties sāka izvērst tirdzniecību, neievērodams Rīgas rātes un Lielās ģildes nosacījumus, jo viņu aizsargāja Krievijas ģenerālgubernatora izdoti likumi.

1754. gadā kā Rīgas draudzes vadītājs Jānis Šteinhauers nopirka 4000 akru zemes  Ziemeļamerikā un nodibināja Vahovijas Brāļu draudzi (tagad Vinstona - Salema Ziemeļkarolīnas štatā).

1756. gadā no melngalvju vecākā K. Bartelsa par 2000 albertsdālderiem Jānis Šteinhauers (pēc citiem avotiem viņa dēls Daniels)  iegādājās Hermeliņa muižu (abās pusēs tagadējam Katrīnas dambim),  kas 1563. gadā ar Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojumu bija atdalīta no Rīgas pilsētas ganībām un kurai bija piešķirtas bruņinieku muižas tiesības un brīvības, t.sk.  tirgoties un darīt alu.

Šeit viņš uzcēla vējdzirnavas un ierīkoja kokzāģētavu. Kad Rīgas rāte aizliedza viņam Hermeliņa muižā tirgoties ar kokmateriāliem, Šteinhauers iesniedza tiesā prasību atlīdzināt viņam nodarītos zaudējumus 80 000 dālderu apjomā. 

Pakāpeniski Šteinhauers iegādājās arī citus īpašumus Pārdaugavā.

1759. gadā no tirgotāja Benkendorfa Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas  (tagad Zasulauks), kas kļuva arī par viņa mājām. 

Jānis Šteinhauers atjaunoja Lielā Ziemeļu kara gados pārtraukto tradīciju svinēt Zāļu vakaru pirms Jāņa dienas. Sev piederošā Zasulauka krogū viņš kopā ar sievu Barbaru atjaunoja Zāļu vakara svinēšanu, kas drīz vien kļuva par tradīciju. Latviešu "ūdensģildes" Zāļu dienas ideju uzņēma ar sajūsmu. Par izbraukumu galamērķi parasti izvēlējās Šteinhaueram piederošo Zasulauka muižas krogu (tagadējās Daugavgrīvas un Kuldīgas ielas stūrī). 

Vēlāk Jāņu svinēšana pakāpeniski pārgāja uz Šteinhauera mājām – Zasulauka muižu (tagadējā Botāniskā dārza teritorijā). Viņa sievai, Barbarai Šteinhauerei tieši Jāņos bija dzimšanas diena, tāpēc viesi sanāca ar puķu un zāļu klēpjiem. Ar sevišķu spēku senā tradīcija atdzima pēc tam, kad Šteinhauers pirms savas vārdadienas izsludināja muižā zāļu un puķu tirgu.

Vēsturē saglabājušās ziņas, ka jau 1756. gadā Zāļu tirgus dienā – 22. jūnijā – zvejnieki, enkurnieki un pārcēlāji skaisti izrotātās laivās pārcēluši savu latviešu "muižnieku" pāri Daugavai uz Zasulauka krogu un pēc tam devušies tālāk svētku gājienā uz Zasulauka muižu, kur turpinājuši jautras svinības.

Ziņas par dumpīgā latvieša muižā notiekošajiem krāšņajiem svētkiem ātri aplidoja Rīgu un tās apkārtni, un tajos sāka piedalīties daudzi rīdzinieki bez tautības un kārtu izšķirības. Vēlāk Zāļu vakara svinēšanu pārcēla uz Hermeliņa muižu un – beidzot – uz Daugavas krastu pie pils.

1765.g.  Zasumuižā Jānis ierīkoja pirmo papīrfabriku, kļūdams par vienu no bagātākajiem Rīgas iedzīvotājiem. 

18. gadsimta beigās dzimtas atvase Daniels Šteinhauers Zasulauka muižiņu ar holandiešu papīrdzirnavām, ūdens dzirnavām un eļļas spiestuvi nolēma pārdot. To nopirka kāds

ierēdnis – muitas sekretārs Janaus.

1777.g. savās zelta kāzās viņš dāvāja brīvību visiem savu muižu dzimtļaudīm.

Jānis Šteinhauers bija precējies ar Barbaru Baroni, viņam bija 12 bērni, ģimene piederēja pie Sv.Jāņa draudzes

***

Vēl pēc 50 gadiem, ap 1790. gadu, ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas.

18. gadsimta 20. gados Zāļu diena rīdzinieku apziņā jau bija izvērtusies par tik ievērojamiem svētkiem, ka rāte pēc ilgas tielēšanās beidzot atļāva pārcelt Zāļu tirgu uz pilsētai piederošo Daugavmalu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā. Tur Zāļu vakarā saplūda zemnieki pat no 30 jūdžu attāluma.

***

Vecāki

Matīss Šteinhauers (miris 1737.), pēc nepārbaudītām ziņām, ir dzimis dzimtļaužu ģimenē Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā.

Ap 1690. gadu kopā ar savu brāli Jāni ieradies Zviedru Vidzemes galvaspilsētā Rīgā, kur zviedru valdības uzdevumā nodarbojies ar kuģu pārvadājumiem Baltijas jūrā. Lielā Ziemeļu kara laikā sācis nodarboties ar mastu šķirošanu Krievijas flotes vajadzībām.

1718. gada 15.oktobrī Rīgas gubernators kņazs Goļicins nosūtīja Matīsu Šteinhaueru kopā ar citu latviešu mastu šķirotāju Vilhelmu Briņķi (Brinku) uz jaunceļamo Krievijas galvaspilsētu Pēterburgu, kur viņi vadīja kokmateriālu šķirošanu jaunbūvēm.

Pēc atgriešanās no Pēterburgas viņš kļuva par kroņa mastu šķirotāju un šī amata vecāko.

Pēc 1729. gada pieslējās brāļu draudžu kustībai, kuras saiešanas notikušas viņa muižā. 

Jānis Šteinhauers, Matīsa brālis, kļuva par Rīgas sāls nesēju amata vecāko.

***

Bērni:

• Daniēls Gotlībs Šteinhauers (1748—1811) - mācījās tirdzniecību Holandē un turpināja darbu sava tēva Jāņa Šteinhauera kokzāģētavā. Viņu 1784. gadā uzņēma Rīgas namnieku kārtā.
• Matīss Šteinhauers (Matthis Steinhauer II),
• Jānis Šteinhauers (Rev. Johann Steinhauer III) - Morāvijas brāļu draudzes mācītājs un skolotājs Anglijā;
• Barbara "Babbe", precējusies Vīra (Barbara Wier) - apprecējās ar ārstu Joahimu Vīru (Joachim Wier) un pārcēlās uz dzīvi Krievijā;
• Margarita Eleonora, precējusies Meseršmita (Margarethe [Eleonora] Messerschmidt),
• Anna Šteinhauere,
• Elizabete Šteinhauere,
• Johanna Katrīna, precējusies Šmita (Johanna Catherina Schmiedt),
• Grēte Šteinhauere,
• Johanna Magdalēna, precējusies Rīgelmane (Johanna Magdalena Riegelmann) - apprecējās ar Henersdorfas pils pārvaldnieku Saksijā;
• Marta Marija, precējusies Šrolla (Martha Maria Schroll),
• Kristiāna, precējusies Villija (Christiane Willy).

Vairums Jāņa Šteinhaeura pēcnācēju vēlāk pārvācojās vai pārcēlās uz dzīvi brāļu draudžu kolonijās Morāvijā, Anglijā un Ziemeļamerikā.

Īpašumi 

• Hermeliņa muiža (Hermelingshof) ar kokzāģētavu.
• Zasumuiža (Sassenhof) ar papīra manufaktūru, ko darbināja vējš un ūdens.
• Dzirnavu muiža (Möllershof vai Mühlenhof).
• Voleru muiža (Wohlershof) jeb Voleri.
• Kalnamuiža (Aahaken vai Bergshof) ar Bolderājas ostu koku eksportam
• Spilves pļavas
• 16 kvadrātkilometru ASV Pensilvānijas štatā