Maksims Gorkijs

Aleksejs Peškovs (krievu: Алексей Пешков, dzimis 1868. gada 28. martā [v.s. 16. martā], miris 1936. gada 18. jūnijā), plašāk pazīstams kā Maksims Gorkijs (Максим Горький), bija krievu rakstnieks, sociālistiskā reālisma literatūras žanra dibinātājs un politiskais aktīvists. Viņš bija pirmais Padomju Savienības Rakstnieku savienības prezidents. Tulkojumā no krievu valodas rakstnieka pseidonīms Горький nozīmē "rūgts", kas pēc paša rakstnieka teiktā raksturo nabadzību un grūtos dzīves apstākļus, ko viņš piedzīvojis bērnībā.

Maksims Gorkijs bija krāsotāja dēls. Jaunības dienās ir bijis kuģa pavārs, maiznieks, dārznieks un norakstītājs pie advokāta. Viņam bija tieksme klaiņot. Gorkijs apbraukāja visu Krieviju, strādādams dažādus gadījuma darbus un satiekoties ar dažādu šķiru cilvēkiem. Šo dzīves pieredzi viņš aprakstīja savos pirmajos darbos. 1892. gadā iespieda pirmo Gorkija stāstu Макар Чудра. Pēc tam viņa darbus sāka publicēt avīzēs. 1906. gadā Gorkijs bija spiests emigrēt, jo bija iesaistījies 1905. gada revolūcijā. Līdz 1913. gadam viņš nodzīvoja Itālijai piederošajā Kapri salā, arī no 1921. līdz 1929. gadam dzīvoja ārzemēs. 1932. gadā rakstnieka dzimtā pilsēta Ņižņijnovgoroda tika nosaukta par Gorkiju. Pilsēta šo nosaukumu saglabāja līdz 1991. gadam. Gorkijs nomira 1936. gadā mīklainos apstākļos, atrodoties uz slimības gultas. Saistībā ar viņa nāvi ir izvirzītas dažādas konspirācijas teorijas.

Gorkija ievērojamākie darbi ir "Māte" (Мать, 1907), "Dziesma par Vētrasputnu" (Песня о Буревестнике, 1901), Городок Окуров (1908), Жизнь Матвея Кожемякина (1910), "Artamonovu uzņēmums" (Дело Артамоновых, 1927).