Mārtiņš Rūdolfs Bēnuss

Mārtiņš Rūdolfs Bēnuss - Latvijas advokāts un politiķis. Bijis Latvijas tieslietu ministrs (1920—1921).

Rūdolfs Bēnuss piedzima 1881. gada 12. decembrī Tukumā. Pabeidza Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti. Strādājis tieslietu iestādēs. 1910. gada 10. maijā kļuva par zvērināta advokāta G. Kempeļa palīgu Rīgā. Darbojies arī bēgļu palīdzības organizācijās. 1917. gadā bijis Rīgas pilsētas valdes loceklis. Bijis Latvijas Radikāldemokrātu partijas biedrs. Bija Tautas padomes loceklis no tās dibināšanas 1918. gada 17. novembrī. Pirmajā Latvijas Pagaidu valdībā Bēnuss tika iecelts par iekšlietu ministra Miķeļa Valtera biedru.

Pēc iekšlietu ministra biedra vietas likvidēšanas valdībā Bēnuss 1919. gada janvārī devās vispirms uz Liepāju, bet pēc tam — uz Kopenhāgenas pilsētu Dānijā. Vasarā, kad lielinieki tika izdzīti no Jelgavas, Bēnuss atgriezās Latvijā, kā arī Tautas padomē kā Latvijas Darba partijas biedrs. 1920. gadā ievēlēts par Latvijas Satversmes sapulces biedru, bija Satversmes izstrādāšanas, Juridiskajās un Amnestijas komisiju dalībnieks.

1920. gada 12. jūnijā Rūdolfs Bēnuss kļuva par tieslietu ministru Ulmaņa 1. Ministru kabinetā — pirmajā Latvijas Republikas valdībā, kuru apstiprināja ievēlēts parlaments. 6. un 7. novembrī viņa vadībā notika tieslietu resora amatpersonu pirmā apspriede. Sanāksmē tika apspriesti svarīgi civiltiesību jautājumi. Tika nolemts atcelt pagasttiesu institūtu. Garas diskusijas bija par mazākumtautību valodu pielaišanu tiesās. Apspriedes dalībnieki atzina, ka advokāti, kas nepietiekami pārvalda valsts valodu, var uzstāties krievu, bet vācu valodā — tikai ar tiesas atļauju.

Bēnuss palielināja Tieslietu ministrijas darbinieku skaitu līdz 55 cilvēkiem, kā arī ievērojami paplašināja juriskonsultāciju. 30. jūlijā izveidoja komisiju bijušā Krievijas Sodu likuma pārstrādāšanai. Komisija savu darbu beidza 1921. gada 21. martā, nosūtot savus secinājumus tiesu iestādēm un citiem ieinteresētiem resoriem. 1920. gada beigās ministrs nodibināja komisiju profesora Vladimira Bukovska vadībā jauna Civillikuma izstrādei. Tieslietu ministra amatā bija līdz 1921. gada 18. jūnijā, kad tika nomainīta valdība.

Pēc aiziešanas no amata aizgājis no politikas un atgriezies darbā advokatūrā. No 1933. gada jūlija bija zvērināts advokāts Ventspilī. Par naudas piesavināšanos notiesāts un sodīts ar cietumsodu. 1934. gada 11. aprīlī izslēgts no zvērinātu advokātu skaita. Strādājis pašvaldībā.

Miris 1940. gada 27. janvārī Daugavpilī.

Apbedīts Rīgas Lielajos kapos.