Saksijas Morics

Saksijas Morics, arī Sakšu Morics (vācu: Moritz Graf von Sachsen; dzimis 1696. gada 28. oktobrī, miris 1750. gada 20. novembrī) bija Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II ārlaulības dēls (par dēlu tēvs viņu atzina 1711.gadā), kas uz īsu brīdi no 1726. gada 28,jūnija līdz 1728. gada 17. augustam (ievēlēšana anulēta jau 1726. gada oktobrī) bija ievēlēts par Kurzemes hercogu, izsakot cerību, ka viņš aprecēs atraitni Annu Joanovnu. Krievijas galms bija kategoriski pret šādām laulībām, prognozējot, ka tādējādi pazudīs Krievijas ietekme Kurzemes hercogistē.

Vēlāk kļuva par Francijas ģenerālmaršalu. 

1710.gadā piedalījās cīņās Rīgas aplenkšanā.

Biogrāfija

Saksijas Morics ir dzimis 1696. gada 28. oktobrī Goslārā. Viņš bija Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II un viņa favorītes Marijas Auroras no Kēnigsmarkas ārlaulības bērns. Viņš bija pirmais no astoņiem atzītajiem Augusta II ārlaulības bērniem, lai arī dažādos avotos minēts līdz pat 354 Augusta II ārlaulības bērniem.

1698. gadā viņa māte nosūtīja viņu pie tēva, kurš tiko bija ievēlēts par Polijas karali, uz Varšavu. Taču nestabilās politiskās situācijas valstī dēļ, viņš lielāko daļu laika bija spiests uzturēties ārpus Polijas. Tas padarīja viņu diezgan patstāvīgu un tiek uzskatīts, ka tam vēlāk ir bijis pozitīvs iespaids uz viņa militāro karjeru.

12 gadu vecumā viņš iestājās Eižena no Savojas dienestā, kur piedalījās Turnē un Monsas aplenkumos, kā arī Malplakē kaujā. Bija domas viņu nosūtīt uz jezuītu koledžu Briselē, taču pret to iebilda viņa māte.

Lielā Ziemeļu kara laikā viņš dienēja Pētera I dienestā un cīnījās pret zviedriem. 1711. gadā Augusts II oficiāli atzina Moricu par savu dēlu un piešķīra viņam grāfa titulu. Pēc kara beigām 1726. gadā Kurzemes landtāgs pēc hercogienes atraitnes Annas Ioanovnas uzstājīgas vēlēšanās sakšu grāfu Moricu ievēlēja par hercogu, kaut arī Dancigā uzturējās hercogistes reģents Ferdinands Ketlers. Morics solījās precēt hercoga atraitni, tomēr tas nebija Krievijas interesēs. No Rīgas Jelgavā ieradās ģenerālis Pēteris Lasī ar karavīriem un Morics bija spiests bēgt no pilsētas un nocietināties Usmas ezera salā, kas mūsdienās tiek saukta par Moricsalu. Pēc salas aplenkuma Morica karavīri padevās, un viņš atstāja Kurzemi.

Morics devās uz Franciju, kur 1736. gadā kļuva par ģenerālleitnantu, Austrijas troņa mantošanas karā 1741. gadā ieņēma Prāgu.

1744. gadā vadīja franču karagājienu uz Flandriju, 1745. gadā uzvarēja angļus pie Briseles un 1746. gadā tika iecelts par Francijas maršalu, 1747. gadā par franču iekarotās Nīderlandes pavēlnieku.

Morics bija dēkainis un arī vēsturē tiek pieminētas viņa neskaitāmās mīļākās. Viena no viņa mīļākajām kļuva par ievērojamās rakstnieces Žoržas Sandas vecmāmiņu.