Žans Marats

Šveicē dzimis franču zinātnieks un terapeits, karjeru veidojis Lielbritānijā, bet labāk zināms kā Lielās franču revolūcijas aktīvists.

Marats dzimis 1743 gada 24 maijā Budrē, Prūsijas karaļa Fridriha II īpašumā.

Sākotnēji ģimenes uzvārds ir Mara, kuru viņa tēvs Žans Batists 1755. gadā pielāgo franču manierei, kļūstot par Maratu.

Žans Pols Marats ir otrais bērns septiņu bērnu ģimenē.

1777.gadā Marats ar ietekmīgu aristokrātu palīdzību sāk veidot spīdošu karjeru, kļūstot par grāfa D’Artuā (nākamā Kārļa X) gvardes ārstu ar labu algu.

Viņš papildus kļūst arī par galma ārstu un ārstējot augstmaņus, saņem tiem laikiem milzīgus honorārus, kas nodrošina viņam pārtikušu dzīvi.

Marats kļūst par Nacionālā konventa deputātu un ieguva slavu ar savu prasību pēc “asinīm un galvām”.

1789-1793.g. fran'cu revolūcijas laikā Marats ir viens no sankilotu vadoņiem un izdod revolucionāro avīzi “Tautas draugs”. Tā asi vēršas pret monarhiju

1793.gadā Maratu nogalina Šarlote Kordē, kura apsolījusi atnest sarakstu ar iznīcināmajiem kontrrevolucionāriem.

Marata ideāls ir Russo. Marata izteiktās tēzes darbā “Krimināllikuma plāns”:

•   “visas valstis ir izveidotas ar vardarbības, slepkavību un laupīšanas palīdzību, un sākotnēji varai nav nekādu citu argumentu kā tikai spēks.”
•   “Tas kurš zog, lai izdzīvotu, kamēr viņam nav iespēju rīkoties savādāk, realizē tikai savas tiesības dzīvot.”
•   Gandrīz visur valdība pati piespiež trūcīgos veikt noziegumu, atņemot viņiem eksistences līdzekļus.”