Sapņotāji (Innocents: The Dreamers) - Bernardo Bertoluči erotiska drāma

"Sapņotāji" (The Dreamers) ir Lielbritānijas, Itālijas un Francijas kopražojuma drāmas filma. Filmas pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, kur tā kļuva par vienu no kinofestivāla centrālajiem notikumiem. "Sapņotājos" ir ļoti daudz atklāti erotisku, pat šokējošu ainu: homoseksuāls akts, nevainības zaudēšana, incesta mēģinājums. Filma tāpēc tika vērtēta pretrunīgi, īpaši ASV. ASV filmas pilnā versija tika vērtēta ar NC-17.

Sižets

Filma stāsta par 1968. gada Parīzi, kur norisinās politiskie nemieri un ir seksuālās brīvības laiks.

Demonstrācijas laikā Metjū iepazīstas ar Teo un Izabellu — bagātu intelektuāļu bērniem, kuri sakās esam dvīņi.

Kaislīgie kino mīļotāji pierunā Metjū dzīvot kopā ar viņiem. Lepnajā dzīvoklī Teo un Izabella guļ kopā vienā gultā, kopā iet vannā un izspēlē dažādas epizodes no savām mīļākajām filmām. Metjū šeit sastopas ne tikai ar diskusijām par kino, bet arī ar Izabellas vēlmi iepazīt mīlestības pasauli. Brālis un māsa eksperimentē ar kārdinājumiem un jūtām, un drīz vien šokētais Metjū tiek iesaistīts dīvainajās izpriecās.

Filma ir krietni īsināta vēl pirms parādīšanās uz ekrāniem, jo tika uzskatīta par pārāk atklātu.

Sižetā ir brīv veidota pēc Gilberta Adaira romāna The Holy Innocents (1988) motīviem, kas savukārt balstīts uz Žana Kokto darbu Les Enfants terribles (1929); autors tolaik dzīvoja Parīzē 1960. gadu beigās.
Scenārija autors Adairs filmā īsi parādās kā Luvras apmeklētājs. Savam scenārijam viņš iedvesmu smēlis arī no saviem darbiem The Dreamers un Buenas Noches, Buenos Aires (abi izdoti 2003. gadā).
Stāsta fons ir notikumi ap Anrī Langluā atcelšanu no Francijas Kinotēkas direktora amata, ko 1968. gada februārī veica gollistu kultūras ministrs Andrē Malro. Daudzi kinorežisori, tostarp Jaunā viļņa pārstāvji kā Fransuā Trifo un Žans Luks Godārs, tieši Kinotēkas pēckara gadu desmitu seansos iepazina kino vēsturi. Arī Bertoluči bija apmeklējis Kinotēkas seansus savos Parīzes braucienos.
Tomēr 1968. gada maiju viņš pavadīja Romā, filmējot savu pilnmetrāžas filmu Partner. Langluā atcelšana no gollistu valdības izraisīja asas kinostudentu un slavenu režisoru protesta akcijas. Izcēlās pat vardarbīgas demonstrācijas. Protesti noveda pie Langluā atjaunošanas amatā, un studenti apzinājās, ka viņiem ir sociāla vara ielās.

Cīņa par Kinotēku iezīmēja sākumu citiem nemieriem, kas kulminēja maija vispārējā streikā.
Ainās, kas veltītas manifestācijām pie Kinotēkas, īsu uzstāšanos veic Žans Pjērs Leo, mijoties ar oriģināliem melnbaltiem kadriem no tā laika, kuros viņš redzams kopā ar citām kino personībām.
Aktieris Žans Pjērs Kalfons tajā pašā ainā īsi atveido pats sevi. Papildus šim dokumentālajam materiālam Bertoluči iekļāvis neskaitāmas atsauces uz kino klasiku, tostarp Godāra filmām À bout de souffle un Bande à part.

Trīs pusaudži paši atdarina skrējienu cauri Luvrai no Bande à part. Tiesību īpašnieki bija devuši atļauju izmantot vēlamajos Godāra filmu fragmentus, bet Bertoluči vēlējās arī personisku Godāra atļauju un vēlāk ar pateicību slavēja viņa dāsnumu.

Atsauces uz kino vēsturi redzamas arī aktieru atlasē:
Luī Garela tēvs ir Filips Garels, kurš kā režisors izcēlās tieši 1968. gadā, bet
Eva Grīna ir Marlenas Žobēras meita, kura spēlēja Godāra filmā Masculin féminin.

Trīs jaunieši dievina kino, it kā vienkārša filmas skatīšanās būtu revolucionārs akts; viņiem tā ir labākā no pasaulēm. Stāsts stāstīts no amerikāņa skatupunkta. Amerikāņu naivā nevainība sastopas ar eiropiešu intelektuālismu. «Kamēr amerikānim vienmēr uzvar saprāts, francūzis ir romantiķis līdz pēdējam». Vietne film-dienst kritizēja, ka Metjū tēls ir anahronisks, jo viņa reālisma izjūta un vardarbības noraidīšana drīzāk pieder 21. gadsimtam. Tomēr jaunie amerikāņi, kas tolaik uzturējās Parīzē, nevēlējās doties uz Vjetnamas karu un bija starp tiem, kas noraidīja vardarbību.
Filmas darbības telpa sašaurinās, sižetam attīstoties: trīs varoņu iziešanas sākotnēji koncentrējas uz Kinotēku, pēc tam viņi atkāpjas dzīvoklī, bet beigās – teltī dzīvokļa iekšpusē.
Tas atgādina paša Bertoluči filmu Last Tango in Paris (1972), kas lielākoties norisinājās slēgtā Parīzes dzīvokļa telpā. Bertoluči apstiprināja līdzību: Innocents koncentrējas uz indivīdu, kurš, saskaroties ar pieaugušā vecuma draudiem, patveras dzīvoklī kā mātes vēderā, tāpat kā otrā filmā. Tomēr viņš saskata atšķirību attēlotajā seksualitātē: Last Tango tā ir melanholiska un tumša, bet Innocents – patīkama un jutekliska.
Tikai bruģakmens izsit izolāciju un liek jauniešiem apzināties, ka ārpusē eksistē dzīve, kur kaut kas notiek. Galu galā Bertoluči caur trim jauniešiem attēlo pats sevi: kā Izabellu – aizrautīgu kino mīlētāju, kurš cenšas iestudēt katru dzīves detaļu; kā Teo – politikas un dzejas diskutētāju, kurš mākslinieciski distancējas no tēva, kurš arī bija dzejnieks. Izabelli, pragmatisko Metjū un Teo pat var uzskatīt par id, ego un superego.

Bertoluči motivācija filmai

Viens no iemesliem, kas mudināja Bertoluči uzņemt šo filmu, bija mūsdienu zināšanu trūkums par to, kas patiesi motivēja tā laika paaudzi. Mūsdienās reti kurš zina, ka tieši kinomīļi aizsāka 1968. gada maija sacelšanos Parīzē.
Dalībnieki cerēja mainīt pasauli un zināja, ka vienā vai otrā veidā piedalīsies šajās izmaiņās: «Es nekad neesmu piedzīvojis tik spožu, maģisku, aizraujošu vēsturisku brīdi!» Un: «1960. gadi man bija labākais dzīves periods». Viņš nevēlas neko pārspīlēt, bet mudināt skatītājus aizdomāties par to, kā kustība mainīja sabiedrību. Autoritatīvu audzināšanas formu atkāpšanās, demokrātijas un sieviešu varas stiprināšanās, kā arī seksualitātes liberalizācija ir sasniegumi, kas viņaprāt jāpieskaita sešdesmit astotnieku kustībai. Viņš globalizācijas pretiniekus uzskata par 1968. gada kustības mantiniekiem.

Kinematogrāfiskās atsauces

Filmā ir liels skaits citātu, atsauču un norāžu uz daudziem citiem kinodarbiem. Arī'šī ir svarīga nianse - Bertoluči nemitīgi atgādina skatītājam, cik svarīga ir vēsturiska sabiedrības dažādu paaudžu atmiņa. Un atšķirībā no amerikāņa, kurām tā trūkst, eiropas intelektuāļi iestājas pret mēģinājumu ierobežot to. Dažas ir tiešākas un tieši citētas vai rādītas, bet daudzas citas – mazas detaļas, piemēram, plakāti uz sienām, kadri, joki u. tml. Šis saraksts ir indikatīvs, bet ne izsmeļošs.

• 1963: Shock Corridor (Samuels Fullers) – filma, ko Metjū skatās Kinotēkā filmas sākumā.
• 1960: À bout de souffle (Žans Luks Godārs) – pirmajā vakarā, kad Izabella un viņas brālis satiek Metjū, meitene atdarina Patrīciju Franšīni, saucot «New York Herald Tribune».
• 1954: Johnny Guitar (Nikolass Rejs) – minēta dialogā par Nikolasa Reja filmām.
• 1955: Rebel Without a Cause (Nikolass Rejs) – minēta dialogā par Nikolasa Reja filmām.
• 1933: Queen Christina (Rubens Mamuljans) – Izabella atveido ainu, kur karaliene Kristīna «iegaumē istabu», Metjū guļamistabā.
• 1935: Top Hat (Marks Sandrihs) – Izabella izaicina Metjū uzminēt filmu, kurā stepa dejas aina modina apakšējā stāva kaimiņu.
• 1931: City Lights (Čārlijs Čaplins) – Teo citē dialogā ar Metjū.
• 1964: Bande à part (Žans Luks Godārs) – Izabella, Teo un Metjū skrien cauri Luvrai (iedvesmojoties no it kā amerikāņa Džimija Džonsona rekorda), cenšoties pārspēt 9 minūšu 45 sekunžu rekordu, un viņiem izdodas.
• 1932: Freaks (Tods Braunings) – pēc skrējiena Luvrā Izabella un Teo saka Metjū: «Viņš ir no mums!».
• 1932: Blonde Venus (Jozefs fon Šternbergs) – Izabella atspēlē Marlēnes Dītrihas ainu.
• 1932: Scarface (Hovards Hokss) – Teo atspēlē Pola Munī nāves ainu un lūdz Izabellu uzminēt filmu.
• 1945: Les Dames du Bois de Boulogne (Roberts Bresons) – vannā Izabella citē filmas frāzi: «Mīlestības nav, ir tikai mīlestības pierādījumi».
• 1956: The Girl Can't Help It (Frenks Tašlins) – filma, ko Izabella un Metjū skatās kinoteātrī randiņā.
• 1966: Persona (Ingmārs Bergmans) – filmas attēls redzams uz galda.
• 1967: La Chinoise (Žans Luks Godārs) – filmas plakāts redzams varoņu mājās.
• 1965: Pierrot le Fou (Žans Luks Godārs) – minēta filmas mūzika.
• 1950: Sunset Boulevard (Billijs Vailders).
• 1967: Mouchette (Roberts Bresons) – Izabella mēģina izdarīt pašnāvību ar gāzi, aizver acis un iedomājas filmas ainu.
• 1928: The Cameraman (Edvards Sedžviks un Busters Kītons) – Metjū atbilde uz Teo citātu.
• 1959: Les Quatre Cents Coups (Fransuā Trifo) – minēta filmas mūzika.
•  

Lomu sadale

Eva Grīna 2018. gadā pēc režisora nāves liecināja, ka tā «droši vien bija viena no [viņas] labākajām pieredzēm» kino: «Jo tā bija mana pirmā filma, mani vecāki bija noraizējušies. Viņi domāja, ka es iznākšu no tās morāli sagrauta, jo bija stāsti par to, kas notika ar Mariju Šneideri filmā Last Tango in Paris. Bet es satiku Bernardo kastingā un man iepatikās atmosfēra [...] No manas pašas pieredzes [Bernardo] vienmēr bija džentlmenis. Ļoti cieņpilns. Viņš zināja, cik es ļoti uztraucos un kā nervozēju seksa ainu dēļ, bet nekad mani nespieda ko darīt. Viņš ļāva mums darīt visu pēc sajūtām pašiem. Nekad nebija nekā dīvaina».

Metjū loma tika piedāvāta vispirms Džeikam Džilenhālam un Leonardo Di Kaprio.
Džilenhāls atteicās pārāk atklāto kailuma ainu dēļ (vairāki tuvi kadri, kas vērsti uz varoņa dzimumlocekļi),
Di Kaprio – jo bija aizņemts ar filmas The Aviator uzņemšanu.

Filmēšana

Ar Innocents Bernardo Bertoluči atkal atgreizās un filmēja Parīzē aptuveni trīsdesmit gadus pēc Last Tango in Paris (iznāca 1972. gadā).
Filmēšana sākās 2002. gada 18. jūlijā. Ar Eifeļa torni fonā jaunais amerikānis šķērso Jēnas tiltu un iet cauri Varšavas laukumam, baudot prieku doties uz Francijas Kinotēku, kas tolaik atradās Šajo pils augšējā spārnā (16. apgabalā).

Manifestācija Anrī Langluā atbalstam norisinās pie Kinotēkas, Trokadero dārzos.

Pēc bēgšanas no policijas trīs varoņi skrien lejup pa Bēthovena ielas kāpnēm, pastaigājas pa Sēnas krastu un tad iet pa Debillī tiltiņu.
Jaunais amerikānis dzīvo viesnīcā, kuras ieeja atrodas Malebranša ielā 7–9 (5. apgabalā).
Vecāku dzīvoklis ir Rio de Janeiro laukumā 1 – hausmanisku ēku ar iekšējo pagalmu (dzīvoklis aptver visu ēkas, kas tolaik bija neapdzīvota (izņemot veikalus pirmajā stāvā), pagalmu, bet šī filmēšanas vieta (Parīzes 8. apgabalā) ne vienmēr atbilst scenārija norādītajai atrašanās vietai.
Ir liecības arī par Mesīnas avēnijas (netālu no Rio de Janeiro laukuma) izmantošanu kā filmēšanas vietu.
Luvras muzejs (1. apgabalā): skrējiena aina muzeja iekšpusē, atdarinot Godāra 1964. gada filmu Bande à part, no kuras rādīti fragmenti.
Parīzes 5. Renē Dekarta universitāte, Medicīnas skolas iela 12 (6. apgabalā) kalpo kā brāļa apmeklētās universitātes fons.
Kinoteātris, uz kuru dodas divi varoņi, ir Mac Mahon – zāle 17. apgabalā, specializējusies kinofilijā, un tās pastāvīgie apmeklētāji, saukti par «makmahonistiem», spēlēja nozīmīgu lomu 1960.–1970. gadu kino sfērā. Tā kā zāle ir aizsargāta kā vēstures piemineklis, operators veica īpašus pasākumus filmēšanai.
Atpazīstama ir Alfonsa Laverāna laukums (5. apgabalā) āra ainā, kur jaunais amerikānis ar māsu skatās ziņas televizorā veikala skatlogā, fonā režģi (uz kuriem sakrājas atkritumi streiku dēļ) ar skatu uz Val de Grās baznīcu.

Mūzikas celiņš

Tpat kā nebeidzamās atsaucies uz iepriekšējo laiku filmām, mūzika filmā nav izraudzīta nejauši.
Filmu bagātina ļoti neviendabīgs skaņu celiņš, kas sastāv tikai no tā laika popdziesmām vai agrāku filmu oriģinālmūzikas ierakstiem. 
Vienīgais oriģinālais skaņdarbs ir Hey Joe kaverversija Maikla Pita izpildījumā ar The Twins of Evil.

Michael Pitt & The Twins of Evil – Hey Joe
Jimi Hendrix – Third Stone from the Sun
Jean Constantin – Quatre Cents Coups
Martial Solal – New York Herald Tribune
Michel Polnareff – Love Me, Please Love Me
Charles Trenet – La Mer
Steve Miller Band – Song for Our Ancestors
The Doors – The Spy, Maggie M'Gill
Françoise Hardy – Tous les garçons et les filles
Antoine Duhamel – Ferdinand
Grateful Dead – Dark Star
Édith Piaf – Non, je ne regrette rien
Bob Dylan – Queen Jane Approximately
Irving Berlin – No strings (I'm fancy free) (no filmas Top Hat), Let's face the music and dance
Nino Ferrer – C'est irréparable
Sam Andrew – Combination of the two
Rodolfo Halffter – El paso del ebro
Charles Dumont – Non, je ne regrette rien
Janis Joplin – I Need a Man to Love
Janis Joplin – Ball & Chain