Aldis Alliks: Valsts sāk drupt tad, kad politiķi sāk uzskatīt, ka viņiem nav jāpaskaidro, kas viņus apmaksā, kāpēc un par ko

Demokrātijas kvalitāti pārbauda nevis brīžos, kad viss ir ērti izskaidrojams, bet tieši tad, kad vara sāk kaut ko skaidrot pārāk maz vai neskaidro nemaz.

Ja ārvalstu fonds apmaksā vienas partijas politiķu semināru Itālijā, bet sabiedrībai netiek atklātas ne izmaksas, ne pilns dalībnieku sastāvs, ne pietiekami konkrēts saturs, tad runa vairs nav tikai par neveiklu komunikāciju. Tas ir pietiekami nopietns signāls, lai prasītu pilnu caurspīdīgumu un institucionālu izvērtējumu.

Necaurspīdīgums pats par sevi vēl nav likumpārkāpuma pierādījums. Taču tas ir “ideāls biotops risku ekosistēmai”.

Šeit ir vairāki juridiski un politiski nozīmīgi jautājumi.

1. Finansēšanas ierobežojumi

Latvijā politisko partiju finansēšana no ārvalstu juridiskajām personām ir stingri ierobežota. Ja šāds brauciens un ar to saistītais labums faktiski nav individuāla izglītošanās, bet vienas partijas politiskās kapacitātes stiprināšana, jāvērtē, vai tas nav slēpts politiskās organizācijas finansējums.

Partiju finansēšanas regulējums paredz, ka partijas drīkst pieņemt ziedojumus tikai noteiktā kārtībā, un aizliedz partiju finansēšanu, izmantojot trešo personu starpniecību. Ja pasākuma izmaksas (aviobiļetes, viesnīca, ēdināšana) tiek segtas konkrētas partijas politiķiem, rodas pamatots jautājums: vai tas faktiski nav dāvinājums partijai?

2. Interešu konflikta riski

Ja amatpersonas saņem apmaksātu ceļojumu, ēdināšanu un naktsmītnes, jāvērtē šāda labuma pieļaujamība, deklarēšana un ietekme uz sabiedrības uzticēšanos valsts varai.

3. Labas pārvaldības princips

No Satversmes izriet valsts varas pienākums rīkoties atklāti, saprotami un paredzami. Slepenība ap šādiem pasākumiem ir tiešā pretrunā labai pārvaldībai.

4. Suverēna kontroles tiesības

Politisko partiju finansēšanas atklātība ir cieši saistīta ar suverēna (tautas) tiesībām kontrolēt varu. Šāda apmaksāta “izglītošanās” demokrātijā nedrīkst notikt bez pilnīgas atklātības.

Informācijas slēpšana ir vide, kurā slēpta ietekme, interešu konflikti un korupcijas riski aug vislabāk. Sabiedrībai ir tiesības saņemt skaidras atbildes:

- kas tieši un kādā apmērā apmaksāja aviobiļetes, viesnīcu, ēdināšanu un transfērus;

- kāds bija katra dalībnieka precīzais statuss: amatpersona vai partijas pārstāvis;

- vai tika aicināti arī citu partiju pārstāvji, vai tikai šīs partijas politiķi;

- kāda bija pilna darba kārtība, lektoru saraksts un materiāli;

- vai saņemtais labums ir deklarēts atbilstoši amatpersonu pienākumiem;

- kāpēc būtiska informācija vispār tiek slēpta;

- vai Konrāda Adenauera fonds vai ar to saistītās struktūras vēlāk sagaida politisku labvēlību, piekļuvi vai cita veida ietekmi.

No atbildēm uz šiem jautājumiem būs atkarīgs, vai runa ir par:

a) interešu konflikta pārkāpumu;

b) neatļautu partijas finansēšanu;

c) politiski neētisku rīcību.

Īpaši zīmīgi, ka Konrāda Adenauera fonds publiski neatklāj ne izmaksas, ne uzaicināto loku, lai gan pats sevi pozicionē kā politiskās izglītības un demokrātijas stiprināšanas institūciju. Demokrātiju nestiprina ar selektīvu atklātību. Atteikšanās atklāt būtisku informāciju rada pamatotas aizdomas par pārredzamības trūkumu, un demokrātiskā valstī tā nav laba prakse.

Valsts sāk drupt tad, kad politiķi sāk uzskatīt, ka viņiem nav jāpaskaidro, kas viņus apmaksā, kāpēc un par ko.