Dailes teātrī izrādes "Rīkojums Nr.2" pirmizrāde

Lielā zāle notiek izrādes "Rīkojums Nr.2" pirmizrāde
Dokumentāls trilleris
Pirmizrāde - 2026. gada 12. jūnijā
Izrādes ilgums - 3h 10min
Izrāde 2 cēlienos

2011. gadā pirmo reizi Latvijas vēsturē tika atlaista Saeima. Cilvēki ar sajūsmu steidza atbalstīt šo lēmumu. Prezidents Valdis Zatlers, kuram amatu oligarhi esot izplānojuši zoodārzā, kļuva par tautas varoni, bet viņa vārdā nosauktā partija pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās. 

Kādas bija prezidenta rīkojuma patiesās sekas? Latvijas politiskajās aizkulisēs izvēlētais labi zināmais, populārais un profesionālais ķiru rgs prezidents sevi pieteica kā cīnītāju pret trim oligarhiem. Vienlaikus viņš ievadīja jaunas paaudzes ienākšanu Latvijas politikā. Pēc rīkojuma dibinātā “Zatlera Reformu partija” ieveda politikā cilvēkus, kuri ilgu laiku ieņēma visus augstākos valsts amatus – sākot no prezidenta un beidzot ar Rīgas mēru. Pie varas grožiem esošos ironiski mēdz dēvēt par zatleriešiem, bet pašu prezidentu smalki  "uzmeta". Sabiedrība uzzināja arī par "Olšteina sešinieku".

Vai oligarhi tika nostumti malā no Latvijas politikas, vai tieši otrādi – viņi pirmo reizi nolēma apvienot spēkus, lai stiprinātu savas ekonomiskās intereses? Latvijas lielāko mediju nonākšana tiešā atkarībā no oligarhiem, skaļi korupcijas skandāli, makjavelliskas spēles par valsts amatiem un visbeidzot – prokrieviskā “Saskaņas centra” aicināšana valdībā. Vai tās bija patiesās sekas?

Kāds no procesiem pietuvinātajiem esot teicis, ka “mēs rakstām vēsturi”. Tad kāda tā ir pēc piecpadsmit gadiem? Vai Zatlers bija pelnījis uzslavas, ko saņēma, vai arī Saeimas atlaišana bija politisks triks, lai saglabātu prezidenta amatu? Jautājumu, kā vienmēr, ir vairāk nekā atbilžu.

Projekta finansētājs: Kultūrkapitāla fonds.

Izrāde neatstāja vienaldzīgus sabiedrībā zināmus ļaudis, kuri nekavējās izteikt savu viedokli.

Lomās

Artūrs Skrastiņš -  (Prezidents Zatlers)
Mārtiņš Meiers - (Kanclers)
Ilze Ķuzule-Skrastiņa - (Sandra)
Kaspars Dumburs - (Robis)
Kristīne Nevarauska - (Solvita Āboltiņa)
Toms Veličko - (Edgars Jaunups)
Andris Bulis - (Kristovskis)
Jana Herbsta - (Ilze Viņķele)
Imants Strads - (Valdis Dombrovskis)
Lauris Dzelzītis (Aivars Lembergs)
Ģirts Ķesteris - (Andris Šķēle)
Lauris Subatnieks - (Ainārs Šlesers) 
Katrīna Griga - (Juta Strīķe)
Klāvs Kristaps Košins - (Juris)
Vita Vārpiņa - (Žurnāliste / Lilita) 

Radošā komanda

Režisors Valters Sīlis
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks - Uģis Bērziņš
Komponists Gatis Krievāns 
Gaismu mākslinieks Mikus Guds
Režisora asistents Roberts Reikmanis
Scenogrāfa asistente Eleonora Balode
Izrādes vadītājs Mārcis Ģipters
Producente Kristīne Mūrmane

Tikmēr skatītāju zālē un ārpus tās .... 

Otto Ozols: Par izrādi "Rīkojums Nr. 2"

Vai Dailes teātris patiešām godīgi atklāj visu? Vai izrādē ir izstāstīts, ka "Rīkojuma" komanda solīja vēlētājiem izskaust oligarhiju no Latvijas politikas, uz šī solījuma fona paši katapultējās politikas spicē un pēc tam sistemātiski sadarbojās ar tiem pašiem oligarhiem? Kolaborantu Lembergu ar viņa kabatas partiju pēc ilgiem citu pūliņiem izdevās izstumt no politiskās aprites. To izdarīja cita partija, nevis lielie solītāji. Bet viens no "Rīkojuma" komandas kopā ar pārējiem zatleriešiem - tiem pašiem, kas solīja atbrīvot Latviju no oligarhijas - spoža amata kārē atkal ievilka lemberģiešus valdībā.
Pat ignorējot faktu, ka viņš bija iekļauts Magņicka sarakstā. Tas ir izstāstīts?
Tā bija principiāla cīņa ar oligarhiem?
Nē, tā bija ciniska vēlētāju piekrāpšana. Vai ir izstāstīts arī tas, ka "Rīkojuma" komandas cilvēki gadiem ilgi ir bijuši varas partijas JV pašā spicē un ka šajā laikā Latvijā notikušas neskaitāmas desmitu miljonu afēras? Tas ir izstāstīts? Vai arī būs, tā teikt, piemirsies? Vai ir izstāstīts, ka šie paši zatlerieši, solīdami nesadarboties ar Kremli, gadiem ilgi ļāva putleriešiem tranzītā vest mangāna rūdu un Ukrainā zagtos graudus? Ar mangānu tika nogalināti ukraiņi, ar graudu naudu finansēts karš.
Tieši tāpat zatleriešu kontrolētā JV "nepamanīja", ka Latvijā arī pēc kara sākuma brīvi iebrauca un dzīvoja ar Putinu saistītas personas.
Vēl vairāk - zatleriešu pašreizējais vadonis Rinkēvičs, būdams ārlietu ministra amatā, ļāva iebraukt Latvijā Krievijas gangsterim, Putina kvēlam atbalstītājam Grigorijam Ļepsam. Viņš ignorēja sabiedroto brīdinājumus par Ļepsa bīstamību.
Tas ir - atklāti atbalstīja Kremļa bandīta iebraukšanu Latvijā.
Tas viss ir izstāstīts?
Stāsts par mīlestību varēja mierīgi pagaidīt līdz, piemēram, 2027. gadam. Tad tas neradītu jautājumus par sasaiti ar priekšvēlēšanu kampaņu. Jo daļa joprojām ir aktīvajā politikā un šī publicitāte viņiem kalpo kā papildus reklāma. Ne tikai JV 'zatleriešiem', bet arī Šlesera komandai. Citām partijām šāda papildus publicitāte netiek nodrošināta un tas ir skaidrā pretrunā ar civilizētas valsts demokrātijas pamata normām.
  Mākslai ir jābūt mākslas vārda cienīgai. Tādai kāds bija Dailes teātris, kurš 1987. gadā pirmais uz skatuves dziedāja "Dievs, svētī Latviju!" Tā bija īsta drosme, uzdrīkstēšanās. Šodien ir jāspēj tieši tāpat nostāties pret pamata straumi, kas bāž mums ausīs batonus par demokrātisku, atbildīgu politiku, bet tai pašā laikā barojas no kremlinu oligarhiem, kuri taisa asins naudas biznesu ar putina kara mašīnas resurusu tranzītu.  

Ivars Roķis: Gluži otrādi - ja jau reiz “dokumentāls stāsts”, tad bija jāparāda viss, tajā skaitā pašreizējās sekas. Neviens politiķis, politologs, žurnālists (izņemot Lato Lapsu), nevar parādīt to, kas valdoņiem - gan esošajiem, gan bijušajiem / nav izdevīgs. To var parādīt teātris. Bet neparāda. Jo teātra vadītājs ir knariņa (Kariņa) fans, kā pats neapdomīgi izteicās/

Inga Bite:  Projektu finansē Valsts Kultūrkapitāla fonds. Tas jau pats par sevi nozīmē, ka viss būs "politkorekti". 

Arvīds Dravnieks: šī izrāde ir tikai par Zatleru.  pārējie personāži tikai par tik, cik ietekmēja viņa lēmumus  par korupciju gandrīz nekā -tikai daži vispārzināmi fakti  par čeku vispār nemaz  vienotībai īpaši neglaimojoši  neprasi no žurnālistiem un teātra visu stāsts ir, nelaimīga mīlestība ar  visi labie varoņi dodas aizsaulē  visi sliktie dzīvo laimīgi  kā dzīvē.

Ilze Viņķele: Vakar biju uz “Rīkojums Nr.2” pirmizrādi. Par izrādi emocijām vēl jānogulstas. Blakus sēdētājs par nelaimi izrādījās caurkritis diplomāts, PSRS komjaunatnes funkcionārs, tukš…sis un vienkārši rupjš un pretīgs cilvēks. Tāds, kas mani personiski nepazīst, bet katru reizi satiekot, atļaujas publiski aizskart un apsaukāt. Vakar nebija izņēmums. Bet tad lietas notika citādi. Man līdzi bija dēls. Un viņš, dzirdot komjauniešu funkcionāra pretīgo izrunāšanos, vienkārši iedeva bulijotājam pretī. Un ziniet, ko? Preteklis aizvērās momentā. Kaut ko vēl mēģināja vervelēt, bet dēls iedeva pretī vēlreiz. Tā lai saprot - tu nerunāsi sliktu par manu mammu. Tādi sovjeti un gļēvuļi uzbrukt un pazemot ir spējīgi tikai tik tàlu, cik viņiem neiedod pretī. Izgāzt samazgas prot aizsegā - vislabāk sociālos tīklos. Secinājums - dodiet pretī. Nekavējoties. Un esmu lepna par dēlu.  

Aivars Markots: Diemžēl esmu spiests uzrakstīt vēl šo to. Ļoti personīgu. To nevarēs lasīt visi mani 20 tūkstoši sekotāju, šo adresēšu tikai tiem nepilniem 2 tūkstošu manu draugu un paziņu, ko reāli pazīstu un kuru viedoklis man ir svarīgs. Pēc vakardienas izrādes veselu pamfletu man par godu bija sacerējis kāds personāžs, ko krimināllietas materiālus dēvēs par Ilzi Viņķeli. Melīga un zaglīga intrigante, čuriku speciāliste. Viņķele labi zina, ka manos epastos un whatsapp sarakstē ar viņu C19 pandēmijas sākumā ir pietiekami daudz faktu, cenu un datumu, lai to zaglīgo darboni ietupinātu aiz restēm par to, kādus zaudējumus tā maita ir nodarījusi valstij un mums katram atsevišķi. Viņa labi zina, ko es domāju par viņu, ka viņas vieta ir cietumā un vēstures mēslainē. Liktenim diemžēl bija labpaticies mūs nosēdināt blakus Viņķelei un viņas dēlam. Un zinot manu attieksmi pret viņu, šī caurkritusī darbone, kas tagad iesēdināta siltā amatā Vaivaros, izmetot no turienes starptautiski cienījamu nozares speciālisti, nezkāpēc bija iedomājusies, ka sveicināšos vai saviesīgi čalošu ar viņu. Aizvainotā būtne sāka nervozi komentēt manu personību, taču tas mani kkā īpaši netraucēja. Varēja tik manīt, ka puika reāli kļuva nervozs un šķita, ka viņam blakus sēž kkāds monstrs. Uguni situācijai piesvieda Nacionālā teātra direktors Vītola kungs, kurš starpbrīdī, neko ļauna nedomājot un nezinot, ka man blakus sēž Viņķeles dēls, pienāca un dzēlīgi apjautājās, kāpēc tāda nozīme iestudējumā piešķirta tajos laikos neko nenozīmējošajai Viņķelei. Uz puiku tas iedarbojās kā elektriskās strāvas sitiens. Sakās otrais cēliens. Viņķele diezgan skaļā balsī turpināja viņam presēt smadzenes par blakussēdošo "čekistu un komunistu". Un tad vēl tā negaidītā sižeta līnija par Blaumaņa Edgaru un Kristīni vienā valdībā. Nabaga džeks ik pa brīdim notrausa asaras. Nezinu, man nav ne mazākās nojausmas, kur viņš bija un ko zināja tajos laikos, bet man tā džeka kļuva arvien un vairāk žēl. Kad izrāde bija beigusies, džeks pagriezās pret mani un teju vai sāka kliegt - vajag domāt, ko runā... un šos vārdus kā mantru atkārtoja vairākas reizes. Foršs, simpātisks čalis. Vīrišķīgs. Mēģināja aizstāvēt mammu. Pret ko aizstāvēt, nezinu. Tieši tāpēc es klusēju. Neteicu ne vārda. Kaut arī varēju. Tikai daži mani teikumi tam puikam būtu satricinājuši ticību viņa mammas godīgumam un patiesumam. Tāpēc es klusēju. Nabaga džeks visu afterparty ar acīm man sekoja naidā un neizpratnē zvērojošām acīm. Viņš ienīda to monstru, ko viņam bija uzzīmējusi viņa mamma. Un tagad par to, kāpēc nolēmu nolaisties tik zemu un šo tekstu uzrakstīt. Mums visiem ir sava vēsture, savas problēmas un ienaidnieki. Mēs visi karojam savus karus. Viens cienījamāk, cits mazāk cienījami. Viens cenšas mobilizēt pēc iespējas lielāku sabiedroto un atbalstītāju loku, cits vnk cenšas runāt taisnību, neskatoties uz sekām. Man dzīvē ir bijušas lielas vilšanās un nodevības, tajā skaitā no ļoti tuvu cilvēku puses. Es neatriebjos. Es vnk šos cilvēkus izsvītroju, pārstāju kontaktēt. Jo nekad nevajag atgriezties tur, kur tevi ir nodevuši. Bet ir arī vēl viens princips - nekad savi kari nav jāpārnes uz draugu un bērnu pleciem. Mūsu kari vai nodevības ir mūsējās, un nav jāaģitē draugi un bērni ieņemt vienu vai otru pusi. Tieši tāpēc man joprojām ir lieliskas attiecības ar daudziem to savu kādreizējo draugu bērniem, man ir lieliskas attiecības arī ar savu ( es nesaukšu viņus par ienaidniekiem.. tie ir vienkārši nodevēji un/vai uzmetēji, savus solījumu nepildītāji vai politiskas prostitūtas) bijušo draugu draugiem. Tas, ko izdarīja Viņķele. bija tieši tas. Ar savu pretīgo intrigantes dabu viņa sačakarēja savam dēlam vakaru. Foršam vīrišķīgam džekam. Un varbūt ne tikai vakaru. Un tas vēlreiz apliecināja, kāds mēsls viņa ir..

Pēc šīm publiskajām laipnībām izteicās vēl virkne sabiedrībā zināmi cilvēki, izsakot atbalstu vai nopēlumu, sākot no vienkāršām piezīmēm un dzēlībām, beidzot ar niknām rupjībām, Ilze Viņķelei un Aivaram Markotam, tai skaitā - Jānis Ozols, Otto Ozols, Deniss Paškēvičs, Māris Vītols, Andrejs Volmārs, Ilze Auzere, Ivars Roķis, Aigars Ķimenis, Iveta Žuranka, Andris Bidiņš, Ieva jaunzeme, Dmitrijs Krupņikovs, Mārtiņš Krieķis, Māris Bite, Nils Freibergs, Aina Girne, Ruta Olte, Ilze Upmale, Dainis Dumbris, Gundega Barkāne, Žanete Grende un citi. 

Aivars Markots: 

Joprojām nespēju atgūties no vakardienas "Rīkojums Nr2"... It kā bija iedarbojusies laika mašīna un mēs, visa zāle, atkal tikām atsviesti atpakaļ vairāk kā 10 gadus vecos notikumos. Savulaik, 90ajos, biju labi pazīstams ar visu mūsu tālaika tā saucamo eliti. OK, iespējams, sākotnēji biju daļa no tās. Un laikam viens no retajiem, kas savulaik pats no tās aizgāju. Vienkārši aizgāju, zinot cik sasmacis, netīrs, liekulīgs un pretīgs ir tas purvs. Purvs par manu aiziešanu īpaši nesatraucās, kaut arī versiju un skaidrojumu bija daudz. Pārsvarā katrs sava primitīvisma un/vai samaitātības ietvaros. Purvs turpināja funkcionēt. Jurģis Liepnieks, nonācis premjera birojā, pēc pāris mēnešiem kādā intervijā izteicās, ka nekur vēl nebija redzējis tik lielu dumju, nelietīgu un aprobežotu cilvēku koncentrāciju kā Latvijas politiskajā elitē. Nu jeb kkā tamlīdzīgi. Un tagad Matīss Gricmanis mūs atkal iesvieda atpakaļ tajā purvā. Ar savu fantastiski pedantisko un atbildīgo pieeju faktiem, cilvēkiem un kontekstam dramaturgs bija uzkonstruējis tādu realitāti, ka brīžam zuda barjera starp realitāti un fikciju. It sevišķi, sēžot tieši pašā vidū starp galvenajiem varoņiem, vērojot viņu reakciju, sačukstoties ar viņiem un starpbrīdī un pēc izrādes apspriežot redzēto un savas izjūtas. Tik elektrizētu zāli es savā mūžā laikam vēl nebiju redzējis un diezin vai vēl pieredzēšu. Spriedze un konflikti bija viegli jūtami jau pirms izrādes. Viena daļa nesarunājās ar otru daļu. Cita daļa bija apvainojusies uz trešo. Vēl viena daļa uzskatīja sevi par piečakarētu un nikni vēroja piečakarētājus. Nu jeb - uzvarētājus. Kaut arī īslaicīgus. Visas šīs daļas ļoti harmoniski pārklājās un viena otru papildināja. Un visi gaidīja Vēstījumu. Gluži kā vēstures verdiktu. Forši ir tas, ka Matīss nemaz nebija vēlējies sakrāsot personāžus labajos un sliktajos. Ar dažādiem elegantiem cilvēcisku emociju momentiem viņš pateica par saviem varoņiem daudz vairāk, nekā to būtu pateikuši gari monologi. Finālā Šlesers ( lai arī kādas šausmu lietas prognozēja viņš pats un viņa angažētie tehnologi) izrādījās viens no sakarīgākajiem un kodolīgākajiem tēliem visā tajā pasākumā. Ļoti liels respekts Matīsam par Jutas Strīķes un Roberta Ķīļa lomu aktualizēšanu. Šie divi cilvēki tiešām visā tajā purvā savulaik izcēlās ar savu vēlmi izvēdināt to smaku, ko mūsu "elite" un "smalkās aprindas" jau bija sākušas uzskatīt par dzīves normu. Tāpēc klusuma brīdis pēcizrādes pasākumā faktiski bija tāda kā klusējoša atvainošanās. Gan šiem diviem pašaizliedzīgajiem cilvēkiem, kuri sadega klusējošā, nospiedošā varas kārā vairākuma priekšā. Gan sagandētajai Latvijas politiskajai un saimnieciskajai virtuvei. Pēcizrādes noskaņojums gan nekāds īpaši jautrais nebija. Publika bija tikko izgājusi no zāles, labi apzinoties, kāda būtu pareizā atbilde uz Zatlera/Artūra Skrastiņa noslēguma retorisko jautājumu - "bet ir taču labāk"? Vai mūsu politiskajā kultūrā kaut kas ir mainījies? Vai ir mainījies uz labo pusi? Ļoti koncentrēti man nesen šādu pat jautājumu uzdeva Alvis Hermanis - "no kā Latvijai finālā izrādījies lielāks ļaunums - no 3A vai jenotiem?" Bet jenoti un pārējā "elite" turpina dzīvot savu dzīvi. Kauns , vainas sajūta viņiem nav raksturīga. Vesels bars apzagušos, korumpētu mūļu viens otru aplido, apkampj, čalo. Un nejūtas ne samulsuši, ne pie kā vainīgi. Allaž smalkajos pasākumos esošais Rubenis, savulaik milzīgs cīnītājs par visu labo pret visu slikto - izzadzis LTV budžetu, pārvirzot reklāmu naudas sev un kompanjoniem piederošajā privātajā LNT, pēc tam izzadzis divus teātrus... Ne mazākās kauna sajūtas. Virpuļo smaidīdams. Tieši tāpat melīgā un zaglīgā Viņķele. Viņas dēļ pandēmijas laikā valsts ievērojami vēlāk un ievērojami dārgāk sagādāja cilvēku glābšanai nepieciešamo. Viņas īstā vieta būtu vēstures mēslainē un/vai cietumā. Bet nē, starojoša ( ok, bišķi ar nopērta suņa skatienu, bet tomēr) klejo pa perimetru. Un viņai nemaz nav kauns , ka viņas noziegumu līdzdalībnieki to stervu iekārtojuši siltā amatā Vaivaros, no turienes padzenot starptautiski atzītu rehabilitācijas eksperti. Tieši tāpat Lembergs. Mērglis, kurš ar savu krievijas kuratoru naudām gandrīz divas desmitgades izzadzis tranzīta nozari, korumpējis un čakarējis politisko eliti, kuram būtu ilgi un dikti jāsēž cietumā un pēc tam klusu Puzes mežos, ierodas starojošs savā papagaiļa tērpā. Un atrodas visādi auguļi un tamlīdzīgi tārpi, kas atkal un atkal ir gatavi apsiekalot sava maizestēva zaglīgo roku. Šlesers neatnāca, jo "braucot pie Trampa uz dzimšanas dienu". Gan jau drīz redzēsim ko līdzīgu Valaiņa pasakām pie foto ar Trampa dēliem Mar-a-Lago, uz kurieni Ministru par Lemberga naudu biju aizfīrējusi nofotografēties kāda reklāmas aģentūra . Neatnāca arī Rinkevičs. Tas tālredzīgi uz ģenerālmēģinājumu bija atsūtījis savu saimniecības pārzini Reiri. Un politoloģijas doktore nevarēja nenolasīt - ka Edgars patiesībā ir gļēvs intrigants, kurš pie pirmās iespējas nozūd krūmos. Purvs nekur nav palicis. Tikpat sasmacis, mazs un provinciāls. Ja nu par ko šī izrāde pārliecināja - ir jāmaina noteikumi. Savstarpējā ētika. Attieksme vienam pret otru un it īpaši, pret valsti. Un principiāli svarīgi, lai šie mainītāji paši nesapistos meistarībā jau pirmajā aplī.

Arnis Šteinbergs: 

Tautās aizgājis Dailes teātra izrāde "Rīkojums Nr.2". Nezinu, bet mani šokēja lugā atveidotie "varoņi", kuri bija pat laimīgi, apmierināti, smaidošām sejām sēdēja skatītājos. Pēc tam līksmi bildējās, apskāvās, savā starpā tērzēja un neviena sejā ne mirkli nebija nolasāma neērtības sajūta ... par kaunu pat nerunāsim ... Tāda sirreāla sajūta. Absurda teātris, ne uz skatuves, bet skatītāju zālē, foajē, gaiteņos, bufetē … Un izrādes beigās Skrastiņa atveidotais tēls jautā: “ … ir taču labāk? … "
Bet no zāles kāds izkliedz atbildi: “ … ne sūda! Ir vēl nekaunīgāk … “
Drūmi ...  Vnk ieņirdz. Bez emocijām.