Martin Kreicbergs: Par Andri Kulbergu - viņš ir sliktākais Latvijas Ministru prezidentu kāds mums jebkad ir bijis!

Ir politiķi, kuri ienāk politikā ar ideoloģiju. Ir tādi, kuri ienāk ar pieredzi. Ir tādi, kuriem ir ļoti konkrēta izpratne par valsti, ekonomiku, sabiedrību un to, kur mēs gribam nonākt pēc desmit vai divdesmit gadiem.

Un tad ir politiķi, kuri ienāk ar tēlu.

Andris Kulbergs ir interesants tieši tāpēc, ka viņa politiskais spēks, manuprāt, lielā mērā nav meklējams sarežģītās idejās. Tas ir meklējams sajūtā.

Sajūtā, ka te beidzot ir “normāls cilvēks”. Uzņēmējs. Praktisks. Runā saprotami. Neizskatās pēc ierēdņa. Neizklausās pēc politologa. Nav jālasa trīs rindkopas, lai saprastu, ko viņš grib pateikt.

Un tieši šeit sākas problēma.
Jo mēs ļoti bieži sajaucam saprotamību ar kompetenci.

Cilvēks runā vienkārši — tātad saprot. Runā pārliecinoši — tātad zina. Ir vadījis uzņēmumu — tātad spēs vadīt valsti. Pasaka to, ko arī es pie vakariņu galda esmu domājis — tātad viņam ir taisnība.
Bet valsts nav uzņēmums.
Valstij nav viena īpašnieka un viena mērķa. Tai nevar palaist neizdevīgos klientus, atteikties no nerentablajiem reģioniem un gada beigās paskatīties peļņas un zaudējumu aprēķinā.
Valsts ir pretrunu sistēma.
Tajā vienlaikus jādomā par uzņēmēju un pensionāru. Par Rīgu un pierobežu. Par cilvēku, kurš pelna piecus tūkstošus, un cilvēku, kurš dzīvo no minimālās algas. Par šodienas nodokļiem un infrastruktūru, kura būs vajadzīga pēc trīsdesmit gadiem.
Tāpēc politikā mani dara uzmanīgu cilvēki, kuriem uz sarežģītiem jautājumiem pārāk ātri ir vienkāršas atbildes.

Un Kulberga gadījumā pēdējo divu gadu laikā īpaši uzkrītošs kļuvis vēl kāds paņēmiens.

Cherry-picking.
(latviski tulkojams kā “ķiršu lasīšana” vai selektīva izvēle - argumentācijas paņēmiens, kad apzināti vai neapzināti izvēlas tikai tos faktus, datus vai piemērus, kas atbalsta viņa viedokli, un ignorē vai noklusē visu, kas pretī runā.Tas ir kā ķiršu lasīšana – ņem tikai skaistos un nogatavojušos, bet atstāj visu pārējo - Timenote.info).

No milzīgas sistēmas izvelc vienu neveiksmīgu piemēru. Vienu absurdu iepirkumu. Vienu ierēdņa kļūdu. Vienu skaitli bez visa pārējā konteksta.
Parādi kamerā.
Sašutums.
Video.
Gatavs.
Tas ir lielisks sociālo tīklu saturs. Bet tas vēl nav valstiskums.

Jo atrast problēmu Latvijā nav grūti. Mums to ir pietiekami daudz. Nav nepieciešama ne īpaša drosme, ne ģenialitāte, lai nostātos pie bedres ceļā un pateiktu: “Redziet, te ir bedre.”
Daudz grūtāk ir pateikt, kā tieši tu to salabosi.
Cik tas maksās?
No kurienes ņemsi naudu?
Ko samazināsi citur?
Kā mainīsi likumu?
Kas to izdarīs?
Cik ilgā laikā?
Kādas būs blaknes?
Un ko darīsi tad, ja tavs risinājums nestrādās?

Tieši tur beidzas Facebook un sākas valsts pārvaldīšana.

Manuprāt, divi gadi ir vairāk nekā pietiekams laiks, lai šo atšķirību ieraudzītu tieši šī kunga darbībās.
Ja politiķa publiskajā komunikācijā atkal un atkal dominē problēmu atrašana, sašutums un rūpīgi atlasīti piemēri, bet daudz retāk redzams tikpat detalizēts, finansiāli pamatots un realizējams risinājums, tas man vairs neizskatās pēc spēka.

Tas izskatās pēc vājuma.
Jo norādīt uz kļūdu ir droši.
Piedāvāt savu risinājumu ir bīstami.
Tiklīdz tu piedāvā risinājumu, mēs varam sākt pārbaudīt arī tevi.

Varam rēķināt. Varam salīdzināt. Varam jautāt, no kurienes ņemsi naudu. Varam atrast pretrunas. Varam pēc gada pajautāt, kāpēc nesanāca.

Kamēr tu tikai rādi uz citu kļūdām, tev pašam gandrīz nekas nav jāpierāda.

Un tieši tāpēc pēc diviem gadiem man vairs nav īpaši interesanti dzirdēt, ko kārtējo reizi ir atradis nepareizu Latvijā.

Man būtu daudz interesantāk beidzot ieraudzīt, ko viņš pats spēj uzbūvēt pareizi.
Protams, šāda politika ļoti labi iederas sociālo tīklu laikmetā.
Algoritmam nepatīk vārds “atkarīgs”. Algoritmam nepatīk pieci savstarpēji saistīti cēloņi. Algoritmam nepatīk cilvēks, kurš saka: “Man jāiepazīstas ar datiem, pirms varu atbildēt.”

Algoritmam vajag pārliecību.
Vēlams 40 sekundēs.
Vēlams ar vainīgo.
Un vēlams ar dusmām.

Kompetence savukārt nav īpaši seksīga. Tā lasa dokumentus. Tā rēķina. Tā šaubās. Tā maina viedokli, kad mainās fakti. Tā dažreiz pasaka vienu no nepopulārākajiem teikumiem politikā:
“Es nezinu.”
Pārliecība kamerā izskatās daudz labāk.

Tāpēc Kulbergs man šķiet interesants ne tikai kā politiķis. Viņš ir fenomens tam, ko mēs šobrīd atalgojam politikā.
Redzamību.
Enerģiju.
Vienkāršību.
Sašutumu.
Spēju izraisīt reakciju.
Un tikai kaut kur pēc tam — spēju domāt sistēmiski.

Te arī gribu būt pilnīgi nepārprotams.
Es nevienu neaicinu balsot par Andri Kulbergu.
Tieši pretēji.
Andris Kulbergs ir sliktākais Latvijas Ministru prezidentu kāds mums jebkad ir bijis!

Ne tāpēc, ka viņš runā skaļi. Ne tāpēc, ka viņš tukši muld, Un ne tāpēc, ka politiķis nedrīkst kritizēt valdību.

Bet tāpēc, ka pēc diviem gadiem problēmu rādīšanas es joprojām daudz biežāk redzu cilvēku, kurš prot pateikt, kas ir nepareizi, nekā cilvēku, kurš demonstrē spēju uzņemties sarežģītību, piedāvāt sistēmisku risinājumu un pēc tam atbildēt par tā sekām.
Manā izpratnē tas nav līdera spēks.
Tas ir tukšmuldēšanas risks ļoti augstā amatā.
Un tomēr pat tas nav pats satraucošākais.
Satraucošākais ir tas, ka šāda politika strādā.
Ka problēmas nosaukšanu mēs sākam uztvert par problēmas atrisināšanu.
Ka pārliecību uztveram par kompetenci.
Ka sašutumu uztveram par drosmi.
Ka cilvēku, kurš uz visu zina atbildi, uztveram kā gudrāku par cilvēku, kurš saprot, cik sarežģīts patiesībā ir jautājums.

Tāpēc beigās šis raksts tomēr nav tikai par Andri Kulbergu.
Tas ir par mums.
Jo tukšmuldētājs pats par sevi demokrātijai nav īpaši bīstams.
Bīstams viņš kļūst tad, kad pietiekami daudz cilvēku tukšmuldēšanu sāk uztvert par līderību.
Un demokrātijai bīstamākais nav politiķis, kuram uz visu ir vienkārša atbilde.
Bīstamākais ir sabiedrība, kurai ar to pietiek….

Vox Populi

Barba Zunde: Nepiekrītu. Tukšmuldēšana arī no Jūsu puses.

Baiba Iskrova: Es gan tik pārliecināta nebūtu, ka nu galīgi nav kompetents. Viņš ienes valdībā to, ko citiem grūti nācās vai pat nesanāca izdarīt, sauc lietas īstajos vārdos, bez tā uzspīlētā politkorektuma.

Varbūt tagad tiek izvilktas tieši sliktās lietas, bet tās ir nopietnas, un jābeidz mums mālēt acis, ka viss ir forši… nav. Tikai šādi, ceļot augšā vienu pēc otra tos “sūdus”, mēs varam tos skaidri ieraudzīt un tad jau godīgi salikt kopā bildi, saprast, kas ir lieks un kur mums jāvirzās. Martin Kreicbergs: Baiba, paldies par Tavu komentāru! Mans jautājums patiesībā ir ļoti vienkāršs — vai mums no politiķa vajag cilvēku, kurš prot skaļi norādīt uz problēmām, vai cilvēku, kurš spēj tās arī risināt? Šis cilvēks Saeimā atrodas jau vairāk nekā divus gadus. Tāpēc man būtu interesanti redzēt nevis kārtējo video par to, kas Latvijā ir slikti, bet konkrētu bilanci: cik likumprojektu viņš pats ir izstrādājis? Cik konkrētu risinājumu piedāvājis? Cik iniciatīvu novedis līdz reālam rezultātam? Ja problēma ir, piemēram, NVO finansējums, tad politiķa darbs, manuprāt, nav tikai uztaisīt video un pateikt: “Redziet, te ir problēma” Viņš bija Saeimas deputāts. Viņam bija iespējas strādāt ar ministrijām, gatavot priekšlikumus, grozījumus un meklēt risinājumus. Kur tie ir? Tieši tāpēc mani dara skeptisku šī ilgstošā cherry-picking metode — paņemt atsevišķus faktus, izraut tos priekšplānā un radīt iespaidu par milzīgu problēmu, nepiedāvājot samērīgu kontekstu vai reālu risinājumu. Inga Springe ļoti labi skaidro mehānismu, kā politiķi izvēlas emocionāli spēcīgus faktus un tēmas, lai iegūtu uzmanību. Viņas nesenais skaidrojums ir tieši par jautājumu — kurus faktus politiķis izvēlas izcelt un kāpēc tieši tos. Tāpēc mans viedoklis nav balstīts tajā, ka man šis cilvēks vienkārši “nepatīk”. Es skatos uz rezultātu. Pēc vairāk nekā diviem gadiem politikā man gribas redzēt paveikto, nevis tikai arvien jaunas problēmas, kuras kāds ļoti prasmīgi prot parādīt. Un, ja mans skatījums šķiet pārāk kritisks, iesaku paklausīties arī Ingu Spriņģi un to, ko par šo kungu un viņa izmantotajām metodēm ir teicis, piemēram, viens no Latvijas pieredzējušākajiem politiskajiem žurnālistiem Jānis Domburs.  Jo beigās jautājums paliek pavisam vienkāršs: vai mēs ievēlam cilvēkus, lai viņi mums parādītu problēmas, vai tomēr tāpēc, lai viņi tās risinātu? Un pagaidām es redzu tikai tukšu muldēšanu. Dina Saule:  Mārtiņš Kreicbergs, labs raksts. TUKŠMULDESANA. Inga Ieviņa: Es gan nepiekritīšu šim: "Andris Kulbergs ir sliktākais Latvijas Ministru prezidentu kāds mums jebkad ir bijis!", bet citādi - tieši manas sajūtas. Un man ir skumji skatīties, cik daudzi saprotamību jauc ar kompetenci. Un trakākais, ka, iespējams, tā kompetence tur īstenībā ir, tikai aiz šīs algoritmiem draudzīgās fasādes vismaz man to neizdodas atrast.   Aivars Borovkovs: Citāts:
"Tas izskatās pēc vājuma. Jo norādīt uz kļūdu ir droši. Piedāvāt savu risinājumu ir bīstami." Kritiķi, ko Tu piedāvā un ko esi paveicis pats? Vai par kaut ko esi pats uzņēmies atbildību?
Domu respektēju un saglabāju. Arī to, ka autoram ir savs idejiskais guru, no kā mācīties - Inga Spriņģe.
Andris Kulbergs ir nostājies pret 35 gadus betonētu sistēmu. Gaidīt, ka Sistēmas Berlīnes mūris sadrups pāris mēnešos, šķiet, nav nekāda pamata. P.s. tiešām interesanti - kurš ir bijis labākais? p.p.s pavisam privāti - kāpēc Martin, nevis Mārtiņš vai Martins ?   Martins Dzenītis: Pazīstu Andri Kulbergu personīgi. Es zinu - ja viņš kaut ko uzņemas, viņš izdara. Es arī personīgi zinu, kāpēc viņš ir nācis politikā. Ne tāpēc, lai saņemtu lielu algu - to viņš var nopelnīt privātajā biznesā. Bet tāpēc, ka ģimenē tā ir ieaudzināts - ej, dari, neiespējamo misiju nav. Vienīgais, par ko nožēlosi - ka nemēģināji. Diemžēl, lai kaut ko izdarītu, pirmkārt ir jāsaprot problēma. Un nē, Andris Kulbergs nav brīnumdaris, kurš spēj visu izdarīt 2 mēnešos. Arī pus gadā neizdarīs. Nešķirošu tagad "sliktākais un vēl sliktākais" Premjeros. Bet skaidrs ir tas, ka iepriekšējie nav bijuši labi. To rāda Latvijas dati, salīdzinot ar citām ES valstīm. Kulbergu (es ceru) vērtēsim 2030.gada Saeimas vēlēšanās. Šobrīd mana balss iet viņam, jo viņš - atšķirībā no iepriekšējiem - ir skaidri norādījis virzienu, kurā doties. Divos vārdos - ekonomikas attīstība. Trijos - uzņēmējam draudzīga vide. Vai šī pieeja strādās - to redzēsim pēc pāris gadiem. Atšķirībā no citiem dīvāna ekspertiem, Andris Kulbergs varēs pateikt - es vismaz centos. Tāda bija mana pārliecība. Neteikšu, ka iepriekšējie necentās. Gan jau ka centās. Bet diemžēl viņiem nesanāca. Ceru, ka Kulbergam sanāks. Martin Kreicbergs: Martins Dzenitis Paldies par Jūsu viedokli es to patiesi novērtēju, un tam noteikti ir vieta šajā diskusijā. Tāpat kā Jūs, arī es izsaku savu viedokli, un arī tam ir tiesības pastāvēt. Man ir prieks, ka varam komunicēt cieņpilni, pat ja mūsu skatījums uz konkrētiem jautājumiem atšķiras. Diemžēl šādās diskusijās tas ir retums pārāk bieži argumentu vietā parādās rupjības, uzbrukumi vai savstarpēji apvainojumi. Vienīgais, ko vēlos precizēt: es uz paveikto neskatos tikai no šī gada maija. Savu vērtējumu balstu uz visu līdzšinējo periodu kopumā, un tieši no šāda skatpunkta arī veidojas mans viedoklis. Liels paldies par korekto un cieņpilno saraksti, lai vairāk tādu cilvēku kā Jūs!   Hermanis Jakuška: Vismaz pagaidām no virzītajiem vēlēšanām vienīgi Kulbergs ir pieņemams . Liela daļa no komentētājiem tukšu salmu kūlēji.