Linda Balode - pilsēta nav dekorācija
Pilsēta nav dekorācija
Atgriežoties pie Rīgas ielām un nepārtrauktajām "progresīvajām" reformām, kas arvien biežāk rīdziniekiem diktē, kā tagad ir pareizi dzīvot un kustēties, rodas sajūta, ka kustības riteņos tiek iesprausti ne tikai stabiņi, bet arī pati loģika. It kā pilsētas iedzīvotāji vairs nespētu pieņemt lēmumus paši. It kā kāds no malas labāk zinātu, kā jādzīvo cilvēkam, kurš šo pilsētu piedzīvo katru dienu.
Pilsēta nav dekorācija. Tā nav arī romantizēta ilustrācija par "cilvēkam draudzīgu pilsētu". Pilsēta ir sarežģīta struktūra, kas radusies nevis relaksācijai, bet nepieciešamībai. Tā ir ekonomikas, kustības, ideju un cilvēku koncentrācijas vieta. Atpūta un miers pilsētā ir nepieciešami, taču tie nekad nav bijuši tās primārā funkcija. Tie nav pretrunā viens otram, taču tiem jāatrodas līdzsvarā.
Paradoksāli, ka pilsētu cenšamies padarīt arvien līdzīgāku parkam, kamēr laukus un mežus pārvēršam industriālās ainavās – saules paneļu laukos, vēja parkos un izcirstās teritorijās. Mēs zaudējam īstās rekreācijas telpas, kur cilvēks var atkāpties no pilsētas intensitātes, bet pašā pilsētā cenšamies izdzēst tās būtību.
Mēs arvien biežāk pret sevi sākam izturēties kā pret saviem mājdzīvniekiem – ierobežojam, koriģējam, pāraudzinām un nosakām vienīgo pareizo uzvedības modeli. Līdzīgi notiek arī ar pilsētu. Tās veidotāji arvien biežāk nevis rada vidi cilvēkiem, bet mēģina radīt pareizo cilvēku videi. Izvēle kļūst par traucēkli, bet atšķirīgs skatījums – par problēmu. Vai pilsēta var pastāvēt bez cilvēka? Vai esam gatavi paši sevi ieslodzīt pašu uzbūvētā sistēmā?
Pilsēta nav uzaugusi no zaļuma. Tā ir izveidojusies no nepieciešamības. No kustības. No tirdzniecības. No apmaiņas. Tās pamati ir ceļi, savienojumi un stratēģiski mezgli, kuros dzīve koncentrējas un uzņem apgriezienus. Nevis ainava, bet funkcija ir pilsētas kodols.
Ceļi nav maršruti starp kafejnīcām vai parkiem. Tie ir artērijas, pa kurām plūst preces, pakalpojumi, cilvēki un informācija. Tie savieno darba vietas ar dzīvesvietām, noliktavas ar veikaliem, idejas ar rīcību. Ceļi, tilti, pieturas un pievedceļi kopā veido struktūru, kas ļauj pilsētai dzīvot.
Pilsēta ir platforma, kurā kustībai ir galvenā loma. Ne tikai kā fiziskai pārvietošanai, bet kā dzīves ritmam. Satikšanās, darbs, apgāde, loģistika, kultūra – viss notiek tāpēc, ka cilvēki spēj savienoties.
Arī automašīna šajā sistēmā nav tikai traucēklis vai videi nedraudzīgs simbols. Tā ir viens no instrumentiem, kas ļauj būt laikā un vietā, nogādāt, satikt un radīt. Kustība nav izšķērdība. Tā ir pilsētas eksistences priekšnoteikums. Pēdējos gados arvien biežāk dzirdam salīdzinājumus ar Kopenhāgenu, Amsterdamu vai Londonu. It kā pietiktu pārcelt risinājumu no vienas kartes uz citu. Taču Rīga nav Kopenhāgena. Rīga nav Londona. Un rīdzinieki nav ne kopenhāgenieši, ne londonieši. Mums ir cits klimats, cita vēsture, cita ekonomika, cita telpiskā struktūra un cits ikdienas ritms.
Pilsētu nevar projektēt pēc kataloga, aizņemoties tikai skaistākās bildes un modernākos risinājumus.
Neviens arhitekts neprojektē ēku, vispirms neiepazīstot vietu, grunti, klimatu un kontekstu. Kāpēc pilsētās mēs tik viegli pieņemam, ka tas, kas strādā citur, automātiski strādās arī šeit? Risinājumu kopēšana nav progresīva pilsētplānošana. Tā ir atteikšanās domāt.
Ironiski, ka Jane Jacobs un Jan Gehl mūsdienās tiek citēti gandrīz kā pilsētplānošanas svētie raksti. Taču arvien biežāk rodas sajūta, ka no viņu darbiem ir paņemti tikai daži viegli reproducējami simboli – stabiņi, velojoslas, satiksmes ierobežošana un sauklis par "cilvēkam draudzīgu pilsētu". Sarežģīta domāšana tiek reducēta līdz vienkāršiem risinājumiem, aizmirstot pašu būtiskāko – kontekstu, funkciju un sistēmu.
Būtu kļūdaini domāt, ka šis ir stāsts par funkciju pret estētiku. Tieši otrādi. Kā arhitektei, dizainerei un māksliniecei man estētiskie pamatprincipi ir tikpat būtiski kā funkcionālie. Taču estētika nav dekorācija un nav sezonas politiska mode. Tā izaug no vietas, proporcijām, materiāla, vēstures un funkcijas.
Tieši tāpēc mani mulsina veids, kā pilsēta arvien biežāk tiek pielāgota īstermiņa politiskām tendencēm, kuras tiek pasniegtas kā neapstrīdams progress. Nereti šajā procesā tiek ignorēta pilsētas mantotā telpa, gadu desmitos izveidojušies kustības maršruti, iedibinātās takas un pati pilsētas atmiņa.
Mantojums nav tikai fasādes, bruģis vai pieminekļi. Mantojums ir arī ielu struktūra, skatu ass, mērogs, iedibinātās kustības trajektorijas, pilsētas ritms, paradumi un kolektīvā atmiņa. Tā ir telpiska un mentāla pieredze, kas veidojusies paaudžu gaitā.
Pilsēta nepieder tikai šodienas politiķiem vai projektētājiem. Tā ir gadsimtu laikā veidota struktūra, kurā katra paaudze atstāj savu nospiedumu, bet nevienai paaudzei nav tiesību izturēties pret to tā, it kā pilsētas vēsture sāktos ar viņiem. Paradoksāli, ka laikā, kad no sabiedrības tiek prasīta arvien lielāka finansiālā atbildība, tiek ieviestas jaunas nodevas, jauni nodokļi un arvien dārgāka ikdiena, publiskajā telpā tiek īstenoti risinājumi, kuru lietderība ne vienmēr tiek pārliecinoši pamatota. Rodas jautājums – vai šie ieguldījumi patiešām stiprina pilsētas struktūru un cilvēku ikdienu, vai arī tie galvenokārt demonstrē atbilstību kārtējai politiskajai tendencei?
Ironiski, ka tik bieži tiek piesaukts BAUHAUS. Taču tiek aizmirsts pats svarīgākais – BAUHAUS nebija stils. Tā bija domāšanas metode. Forma sekoja funkcijai. Šodien arvien biežāk redzam pretējo – funkcijai tiek uzspiesta iepriekš izvēlēta forma un ideoloģija. Forma sāk diktēt funkciju. Jautājums nav par stabiņiem. Tie ir tikai simptoms.
Jautājums ir par to, vai mēs pilsētu joprojām uztveram kā dzīvu sistēmu, kas kalpo cilvēka kustībai, darbam, satikšanās iespējām un ekonomikai, vai arī pārvēršam to par ideoloģisku projektu, kurā cilvēkam atliek vien pielāgoties. Pilsēta nav projekts vienam politiskajam sasaukumam. Tā ir vairāku paaudžu kopdarbs. Katrai paaudzei ir tiesības to papildināt, bet nevienai paaudzei nav tiesību uzskatīt, ka pilsētas vēsture sākas ar viņiem. Jo pilsēta nav dekorācija.
Tā ir civilizācijas infrastruktūra.
Vox Populi
Juris Visockis: Atslēgas vārdi ir "atteikšanās domāt". Kotello kā caurkritusi arhitekte, kas apmāta ar skaistām bildītēm, nespēj demonstrēt ne1u loģisku, funkcionālu vai tehniski pamatotu argumentu savām izdarībām. Tā uzvedas gražīgs, izlutināts skuķis, kas ticis pie vecāku naudas maka.
Azlem: Pirms gadiem 4, kad staķīši pirmo reizi izvaroja Šķērsielu, sabiedrība notorelēja. Un tie sarkanie hunveibini saprata - mēs varam. Iespraust jums stabiņus ne tikai akaļā, bet arī smadzenēs un dvēselē. No tā laika viņi to dara, kā mednieki lencot vilkus ar karodziņiem. Viedoklis.
Rolands Ozoliņš: Precīzi. Nevis pilsētplānošana, bet kargo kults!
Agrita Lūse: Bruņinieku ielā dēļ autostāvvietu trūkuma, kas izveidojies dēļ 2 gab veloceliņiem ir aizvērušies vairāki veikali. Var teoritizēt nez ko, bet konkrētiem uzņēmējiem ir zudis konkrēts bizness dēļ velo. Un viņiem var stāstīt nez ko par uzlabojumiem, tas nekādi nemazina reālos zaudējumus. Man šķiet nekā muļķīgāka nav šai pasaulē, kā kādam radīt apstākļus biznesa aizvēršanai un līdz ar to nodokļi arī pazūd. Tie velobraucēji nedeva pienesumu.
Pēteris Bajārs: Agrita Luse, ir atvērušies jauni. tostarp forša vīnotava. es pats regulāri izmantoju 2 pakalpojumus, kas tajā posmā ir - vai nu aizminu ar velo, vai noliekot auto kvartāla viducī esošajā maksas stāvvietā.
Ineta Krodere: Pēteris Bajārs, Tieši kura tur ir tā “atvērusies” foršā vīnotava. Jā, tur tāda bija un aizvērās īsi pēc tam, kad autostāvvietas tika nomainītas pret veloceliņu. Jo vīnotavas nepelna no tiem, kas trīs stundās izsūc vienu vīna glāzi. Viņi pelna no tiem, kuri piebrauc ar auto un nopērk dažas kastes vīna pasākumam.
Jānis Adijāns: Pilnībā piekrītu. Ja gribat lai cilvēki mazāk lieto auto un mazāk piesārņo gaisu? radiet ātrgaitas ceļus lai varam ātri pārvietoties un ātri, bez rotēšanas auto novietot.
Gribat lai cilvēki pārsēžas sabiedriskajā transportā? Radiet to ātru, ērtu un ekonomiski pamatotu. Jā, šeit pareizais ceļš ir uzsākts tomēr ir veita izaugsmei. Ar privātā trnasporta ierobežošanu neko nepanāksiet. Valsts patrioti pametīs RĪgu, bet kosmopolīti - valsti.
Arita Orrava: Beidzot sagaidīju šādu rakstu!Visu cieņu autorei!
Marta Rubina: Vēlējos te pielikt īkšķīti, bet tā kā atsevišķiem aspektiem tomēr nevaru piekrist, tad aprobežošos ar komplimentu par kvalitatīvi formulētu domu un tiešām labu rakstu! Paldies! Šobrīd soc.medijos var izlasīt daudz tukšu rakstu vai komentāru, kuri ir tapuši politiski virzītas motivācijas ietekmē. Diskusijas nevis pēc būtības, bet gan viedokļi, kurus uztur cīņa/bailes par to, kam tiks vara pēc vēlēšanām. Protams, netrūkst arī runājošo papagaiļu cienīgu manevru. Pietrūkst konstruktīvas kritikas pilsētplānošanas jautājumos, jo daudzi dialogi tiek reducēti līdz personīga uzbrukuma-aizstāvības līmenim. Tā kā vēlreiz paldies par citu perspektīvu!
Edgars Šubrovskis: Kopumā daudz kam piekrītu, īpaši par "dekoratīvo vs praktisko". Vienīgi tai brīdī, kad cilvēks no visām nejēdzībām, kas visās pēdējās desmitgadēs darītas Rīgā, izvēlas runāt par stabiņiem, man šķiet, ka taisni runātājam pašam nav tālu kaut kādi politisko sasaukumu mērķi. Jo stabiņi nu ir viena lieta, kas darbojas. Gājēju pārejas ar tiem kļūst reāli drošākas, bet sastrēgumi pilnīgi noteikti nekļūst lielāki, kā tie bija pirms 10 gadiem. Jā, iespējams, kaut kur tie ir uzlikti nejēdzīgi - bet tas nav iemesls apgāzt visu domu. Un man arī šķiet nejēdzīga visa tā puķupodu un kokupodu epopeja, satiksmes mikromenedžēšana no "apkaimju aktīvistiem", utt, un es arī gribētu redzēt vairāk jēdzīgu savienojumu un ceļu izbūvju - tur, kur to izdara, arī lietas kļūst labākas. Tāpat, ja ieliņās, kurās vienkārši nav pat ietves, tās uztaisītu, tak celiet atpakaļ ātrumu no 30 uz 50. Uzlabojiet Park&Ride, un uz ielām tiem biznesa braucējiem parādīsies vairāk vietas. Beigu beigās - nāciet taču klajā ar redzējumu, kāda tad tā Rīga bus, kur būs industriālie rajoni, kur ražošana un noliktavas, kur dzīvojamie rajoni, kur "sitijas", kāda būs iebraukšana, apvedceļu ielas, utt, utt. Un kas tad būs centrā. Jo no jebkuras puses tas nebeidzamais bazars par "centra tukšajiem skatlogiem un pazudušajiem veikaliņiem " šķiet pastulbs - kamon, fizisko veikalu kļūs aizvien mazāk, un namīpašniekiem un domei vnk ir jādomā kaut kāds nodokļu un biznesa virzības modelis, lai nepieļautu jūgendstila graustus:)
Aivars Borovkovs:
Raksts patiešām ir izcils. Te vispirms ir runa par urbāno proletārieti, kura pašapziņas eksistenci nodrošina konstatācija, ka visi ir vienādi nabagi. Visi zemju lūzeri, apvienojieties! (zinātāji sapratīs kontekstu). Nesaukšu autoru, jo tas izraisīs blakus tēmas diskusiju, bet viņa teiktā doma ir precīza: - vīrietis, kurš lūdz 40 gadiem nav spējis sagādāt sev mājokli un auto, tā arī visu mūžu kalpos citiem. Velosipēds, lattes krūzīte rokās un apbružāta mugursomiņa būs viņa vidējais vizuālais tēls. Visi zemju lūzeri, savienojieties! (zinātāji sapratīs kontekstu). Parazitējošo proletāriešu ego uzvaras gājiens varbūt kādreiz beigsies. Jautājums, cik viņi būs paspējuši pilsētai nodarīt postu. No satiksmes drošības viedokļa,. protams, divu līmeņu krustojums ir visdrošākais, taču īpašu uzcītīgi matraču eksperti jau murgo, piemēram, par tuneļa aizbēršanu Stacijas laukumā. Jā, 'pieķēzīt un aizbērt droši vien viņiem ir saprotamāk, nekā iztīrīt un to attīstīt ar pazemes tirdzniecības vietām, tīrību un drošību. Jau cik gadus, Rīgā apmalēs netiek nopļauta zāle. Tas noteikti ir par grūtu Domnīcu dīgļiem. Tiek pasviesta teorija - par dabīgajām attaudzēm. (Lauku teritorijās, nemarksisti tieši pretēji - soda par nenopļautām pļavām vai ganību teritorijām). Pilsētplānošanas simbols, jau kā sugas vārds, ir nekur kļuvusi Grīziņkalna Marta vai vienkārši jau kā palama - Kotello. Šo apzīmējumu, starp citu pirmo reizi dzirdēju, kādā JV saietā, kuri atklāti ņirdza par savu koalīcijas partneri Rīgas domē. Taisnības labad jāpiemin, ka viņas nonākšanu amatā ir veicinājusi ar bezprincipiāli savus 10% elektorāta mūžīgi diedelējošā NA ar Martas vietnieku Pūpolu, kurš satiksmes un transporta jautājumos ir tāds pats nejēga. Atvainojos, protams.
