ASV prezidents Harijs Trūmens paraksta Maršala Plānu

Māršala plāns (angļu: Marshall Plan), oficiāli Eiropas atgūšanās programma (European Recovery Program, ERP), bija Amerikas Savienoto Valstu izstrādāts plāns vairāku Eiropas valstu atbalstam pēc Otrā pasaules kara. Šo plānu ierosināja ASV valsts sekretārs Džordžs Māršals, kura vārdā tas arī ir nosaukts, kā arī tam tika dots liels ASV valsts departamenta amatpersonu atbalsts, it īpaši no Viljama L. Kleitona un Džordža F. Kenana puses. Plāms bija ļoti atbilstošs ASV prezidenta Harija Trūmena pozīcijai, kurš bija izteikts antikomunists un savā poltikā virzījās uz to, lai vājinātu gan padomju rezīmu, gan valsti. 

Pretēja bija nostāja ASV viceprezidentam Henrijam Vollesam, kurš pieturējās pie Franklina Rūzvelta pozīcijas, ka nevajadzētu zaudēt sabiedroto attiecības ar Padomju Savienību. Tas bija par pamatu, kāpēc Volless zaudēja amatus prezidenta administrācijā. Kopš 1945. gada viņš, Rūzvelta iecelts, ieņēma ASV Tirdzniecības ministra amatu, bet tieši dēl savas draudzīgās attieksmes pret Padomju Savienību Trūmens viņu no amata atbrīvoja. Kopš šī laika viņš kļuva par žurnāla "Jaunā Republika" redaktoru un publicēja kritiskus rakstus par ASV ārpolitiku, tai skaitā, pret PSRS. 

Pēc tam. kad Trūmens iepazīstināja ar savu doktrīnu, Volless žurnālā publicēja atklātu vēstuli, kurā pareģoja "aukstā kara" un mužigo baiļu laikmeta" sākumu. Par šo publikāciju, savukārt, ārkārtīgi jūsmīgi izteicās Alberts Einšteins, uzsverot Vollesa pilsonisko drosmi un politisko drosmi, saredzēt un runāt par bīstamajām tendencēm ASV politikā. 

Vollesa personība noteikti ir izpētes vērta. Viņš bija apmeklējis Padomju Savienību. Šīs vizītes laikā apmeklējis pat Kolimu, t.i.. drausmīgāko Padomju Savienības GULAG nāves nometņu apgabalu, taču, acīmredzot, uzņemot augsto viesi, padomju pusei bija izdevies noslēpt tās patiesās šausmas, kas tur notika. Trīsdesmito gadu vidū viņš uzturēja ciešus kontaktus ar Nikolaju Rērihu un bija viņa mācības sekotājs. Personīgajā sarakstē cienīgi dēvēja Rērihu par guru. Tieši Volless bija tas, kurš aktīvi lobēja Rēriha paktu ASV Kongresā un pārliecināja, ka ir finansējama Rēriha vadītā ekspedīcija Tibetā. Taču pēc tam, kad kļuva zināms, ka Rērihs ar dēlu Juriju, aktīvi nodarbojas ar politisku propagandu, strauji nācās no šī atnalsta atteikties. Vēl vairāk, Volless vēlākos gados savos memuāros mēģināja nepieminēt savus kontaktus ar Nikolaju Rērihu.

Jebkurā gadījumā, ASV un PSRS attiecības pamazām pasliktinājās un tuvākās desmitgades laikā, atrodoties nemitīgā bruņotā sacensībā, cīņā par pasaules kundzību atnesa daudzām pasaules valstīm postu un ciešanas, beigu beigās nonākot līdz Karību krīzei. Pats Volless mēģināja piedalīties 1948.gada prezidenta vēlēšanās kā Progresa (darba) partijas līderis, bet saņēma niecīgu vēlētāju atbalstu.

Atjaunošanas plāns attīstījās pēc 1947. gada 12. jūlijā notikušās sanāksmes, kurā piedalījās arī Eiropas valstu pārstāvji. Māršala plāns paredzēja sniegt plašu palīdzību Eiropas valstīm un it kā arī Padomju Savienībai un tās sabiedrotajiem. Taču, tas bija acīmredzami,  ka faktiski tas virzīts uz PSRS un tās atbalstītāju pozīciju vājināšanu. PSRS un tās ietekmes valstis atteicās no sniegtās palīdzības, jo plāns ilgtermiņā paredzēja būtiski ietekmēt arī politisko iekārtu, tāpēc pragmātiskas bailes, ka tādā veidā vēlāk ASV varētu izdarīt gan diplomātisku, gan politisku spiedienu, gan iejaukties šo valstu iekšējās lietās, ņēma virsroku. PSRS mēģināja likt pretī, t.s. Molotova plānu, kurš vērā ņemamu ievērību neguva.

Plāna darbības laiks bija četri gadi, sākot ar 1947. gada jūliju. Šajā laikā 17 Eiropas valstīm, kuras bija apvienojušās Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijā (OEEC), kopā tika piešķirti 13 miljardi ASV dolāriu. Salīdzinājumam 1948. gadā ASV IKP bija 258 miljardi ASV dolāru.

Kad plāns noslēdzās, katra valsts, kurai tika piešķirti līdzekļi, izņemot Vāciju, bija atguvusi tādu pašu ekonomisko līmeni, kāds bija pirms kara. Šo četru gadu laikā (1948.-1952.) ražošanas kopapjoms Rietumeiropas valstīs pieauga par 25% (rūpniecība - 35%, lauksaimniecība - 10%), uzlabojās rietumvalstu attiecības, bet negatīvi Māršala plāns ietekmēja ASV attiecības ar Padomju Savienību, kas uztvēra šo palīdzību kā ASV centienus pārvērst Rietumeiropu par savu ietekmes zonu un baidījās, ka šāds plāns veicinātu Austrumeiropas demokratizēšanos.

Nākamajās divās desmitgadēs daudzos Rietumeiropas reģionos bija novērojams straujš labklājības līmeņa pieaugums. Māršala plāns tāpat bija arī viens no Eiropas valstu savstarpējās integrācijas galvenajiem cēloņiem. Tā rezultātā tika likvidētas dažādas tirdzniecības barjeras, kā arī izveidotas institūcijas, kuras koordinēja ekonomisko darbību kontinentālā līmenī. 

Māršala plāns nebija vienīgais. kas tajā laikā tika piedāvāts. Plāna kritiķi galvenokārt norādīja, faktiski plāns ir virzīts uz patēriņa sfēras attīstiību. nodrošinot ASV preču noietu Eiropā. Dāsnā nauda tika dota "apēšanai", nevis ekonomiskai izaugsmei. Iespējams, ka kādreiz vērtējot pēcatmoas laiku Baltijā, šis apstāklis arī tiks vairāk pētīts un analizēts.

Objektīva vērtējuma par šo nenoliedzami grandiozo plānu plašai publikai nav. Pēdējos gados vēsturnieki aktīvi mēģina noskaidrot gan Māršala plāna galveno motivāciju, gan vispārējo efektivitāti. Daži vēsturnieki apgalvo, ka labums no Māršala plāna faktiski beidzās līdz ar neiejaukšanās principa ieviešanu, kas ļāva tirgoties pie stabila ekonomiskā pieauguma. Atsevišķi Eiropas politiķi mēģināja to saskatīt un nodrošināties pret ASV iespējamo kundzību nākotnē, veidojot iekšējus nolīgumus starp Eiropas valstīm. Šķiet, ka tas īsti izdevies nav.