Kominterne izsludina aicinājumu brīvprātīgajiem no visām valstīm cīnīties pret "fašistisko dumpi" Spānijā.

1931. gada aprīlī pēc vairākiem nestabilitātes gadiem Spānijā, notika pašvaldību vēlēšanas. Lai gan tās bija vietējās vēlēšanas, rezultāti skaidri norādīja uz lielu sabiedrības atbalstu republikāniskajām (faktiski - kreisajām) partijām, īpaši pilsētās.

1931. gada 14. aprīlī, karalis Alfonso XIII aizbēga no valsts, un tika pasludināta Spānijas Otrā republika.

Jaunā republikas valdība pieņēma demokrātisku konstitūciju 1931. gada 9. decembrī.

Republikas valdība centās īstenot agrārās reformas, lai atņemtu zemi lielajiem zemes īpašniekiem un piešķirtu to bezzemniekiem, kas bija īpaši svarīgi lauku reģionos.

Katalonijai 1932. gadā tika piešķirta plaša autonomija. Tomēr šīs reformas radīja lielu neapmierinātību gan konservatīvajās aprindās (baznīca, aristokrātija, armija), gan arī kreiso radikāļu vidū, kuri uzskatīja, ka reformas ir nepietiekamas. Republikas pastāvēšanas laikā Spānijas politika kļuva ārkārtīgi polarizēta starp konservatīvo nometni, kas vēlējās saglabāt tradicionālās vērtības, un kreisajām partijām, kas aicināja uz radikālām reformām. Valdības sastāvs bieži mainījās, kas radīja politisko nestabilitāti.

1933. gadā notika vispārējās vēlēšanas, kurās uzvarēja konservatīvie spēki. Tika apturētas daudzas iepriekšējo gadu reformas (pec būtības- komunistiska ekspropriācija), izraisot sociālos nemierus un streikus, īpaši ar strādniekiemun kreisajiem aktīvistiem.

1934. gada februārī kreiso partiju alianse, ko sauca par Tautas fronti (Frente Popular), uzvarēja vēlēšanās. Tā solīja atsākt agrārās un citas reformas, bet tādējādi izraisīja vēl lielāku konservatīvo grupu pretestību, kā arī saasināja politisko spriedzi visā valstī.

1936. gada jūlijā konservatīvie spēki armijā, ģenerāļa Fransisko Franko vadīti, veica militāru sacelšanos pret republikāņu valdību. Šī sacelšanās izraisīja pilsoņu karu, kurā piedalījās dažādas politiskās frakcijas, tostarp komunisti, anarhisti, fašisti, konservatīvie un republikāņi. Karš bija viens no asiņainākajiem Eiropas 20. gadsimta konfliktiem, kas rezultējās ar desmitiem tūkstošu cilvēku bojāeju un plašām represijām no abām karojošajām pusēm. Lai gan sākumā republikāņi saglabāja kontroli pār daļu valsts, Franko spēki, ar nozīmīgu starptautisku atbalstu no nacionālsociālistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas, pakāpeniski pārņēma varu.

Savukārt republikāņi saņēma palīdzību no Padomju Savienības un brīvprātīgajām internacionālajām brigādēm.

Pēc sākotnējās spontānās ārvalstu antifašistu ierašanās Spānijā, augstākā PSRS un Kominternas vadība 1936. gada septembrī oficiāli noformēja vervēšanas kampaņu. Parīze kalpoja par galveno koordinācijas un tranzīta centru, ko lielā mērā pārvaldīja Francijas Komunistiskā partija. Brīvprātīgie pulcējās Albacetē, Spānijā, kas kļuva par oficiālo starptautisko brigāžu apmācības un štāba bāzi, sākot ar 1936. gada oktobri. Tiek lēsts, ka aptuveni 32 000 līdz 35 000 ārvalstu brīvprātīgo no vairāk nekā 50 valstīm devās uz Spāniju, lai cīnītos par Republiku. Republikāņu pusē iesaistījās arī ap 140 Latvijas komunistu; vēl ap 60 latviešu pievienojās no PSRS. 

PSRS latviešu izcelsmes komandieriem bija nozīmīga taktiskā loma Spānijas pilsoņu karā (1936–1939). Viņi darbojās kā tanku virsnieki, izlūkdienestu vadītāji un militārie padomnieki, sniedzot atbalstu Spānijas Republikai.

Pazīstamākie latviešu izcelsmes komandieri un personības no PSRS

• Pols Armāns (Paulis Tiltiņš): Dzimis Bauskas apriņķī. Viņš komandēja Padomju Savienības piegādāto republikāņu tanku rotu. Pēc dalības smagās kaujās (tostarp pie Seseņas) viņš 1936. gada 31. decembrī kļuva par pašu pirmo tankistu, kuram piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.

• Starp padomniekiem no PSRS tiek minēti arī Augusts Bergholcs, J. Bērziņš, Dāvids Beika, Vilhelms Kumelāns, inženieris Augusts Ratnieks, inženieris Voldemārs Vecgailis

• Artūrs Sproģis (Majors Arturo): Vadīja 11. starptautiskās brigādes izlūkošanas nodaļu. Viņš apmācīja specializētas diversantu un izlūku vienības, kā arī vadīja partizānu reidus nacionālistu aizmugurē. Operāciju laikā viņš sadarbojās arī ar rakstnieku Ernestu Hemingveju.

No Latvijas komunistiem brīvprātīgajiem pievienojās Kārlis Rozenbergs (Kūlijs), L. Čerņins, Eduards Upesleja, Boriss Cinis, Jānis Cinis, Fricis Pūce, Laimonis Cielēns, Rūdolfs Šmits, Boļeslavs Dukaļskis, Vladislavs Dukaļskis, Ruvins Fels, Sīmanis Hiršmanis, Leons Kleinmanis, Benjamins Kūrs, Mozus Markovņikovs, Rūdolfs Šmits, Jānis Trokša. Jāzeps Žuravskis (Žurilo, arī Žurilovs), Jānis Kadiķis. No Latvijas komunistu vidus Spānijā ieceļojušo karotāju daļu veidoja Latvijas ebreji- komunisti.

Pazīstamākie Latvijas latvieši, kuri karoja spāņu komunistu pusē:  

• Žanis Grīva (Žanis Folmanis): latviešu komunistu rakstnieks. Pēc kara tika internēts nometnēs Francijā, un vēlāk savos darbos plaši aprakstīja šī konflikta notikumus.
• Voldemārs Ozols – pulkvedis, kurš ieņēma nozīmīgu lomu republikāņu armijas ģenerālštābā un vadīja militārās operācijas.

Lai iekļūtu Spānijā, Latvijas brīvprātīgie, uzrādot Latvijas ārzemju pasi, norā­dīja citus izbraukšanas iemeslus, piemēram, Leons Kleinmanis, Žanis Grīva (Žanis Folmanis) un Jānis Beniķis – Pasaules izstādes apmeklēšanu Parīzē. Bieži kā izceļošanas iemeslu brīvprātīgie atzīmēja radinieku apciemošanu ārzemēs. Nozīmīgu atbalstu latviešu brīvprātīgajiem Parīzē sniedza politiskie emigranti no Latvijas, piemēram, komuniste Masja Zilbermane.

Ietekme: Starptautiskajām vienībām bija izšķiroša loma nacionālistu uzbrukuma apturēšanā Madrides blokādes laikā 1936. gada novembrī.

1939. gada 1. aprīlī, pēc trīs gadu ilgas cīņas, Francisko Franko armija uzvarēja un Spānijas Otrā republika beidza pastāvēt. Pēc pilsoņu kara Spānija nonāca Francisko Franko diktatūras pakļautībā, kas ilga līdz viņa nāvei 1975. gadā.