Krievija izsludina vispārēju mobilizāciju

Par formālo kara iemeslu kalpoja tas, ka 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrila Princips atentātā nogalināja Franci Ferdinandu, Austrijas hercogu un Austroungārijas troņmantinieku. Noziegumā Austrija vainoja Serbiju.

Pēc savstarpēju notu apmaiņas 28. jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu. 

1914. gada 29. jūlijā Krievija izsludināja totālo mobilizāciju. Vācija pieprasīja Krievijai to pārtraukt, uztverot to kā agresijas aktu, jo Krievijas karaspēks tika koncentrēts pie Vācijas robežām.

Krievija noraidīja Vācijas prasību, turklāt acīmredzams bija fakts, ka Krievija grasās uzbrukt, lai "atbalstītu serbu brāļus". 

1914. gada 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu, taču Krievijā neiebruka, jo nevēlējās karot 2 frontēs.

Vācija pieteica karu arī Francijai, bet, uzbrūkot tai, pārkāpa Beļģijas neitralitāti, kas deva formālu iemeslu karā iesaistīties Lielbritānijai.

1914. gada 17. augustā Krievijas armija iebruka Austrumprūsijā un Vācijai vajadzēja daļu armijas sūtīt uz Austrumu fronti cīņai pret Krieviju, līdz ar to Vācija neizdevās izvairīties no cīņas divās frontēs. Krievija iebruka arī Austroungārijā, ieņemot lielu daļu Galīcijas, taču drīz vājās armijas sagatavotības dēļ zaudēja gan teritorijas, gan ievērojamus dzīvā spēka resursus, tos skaitā daudzi latviešu karavīri krita pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos Polijā. Precīzu ziņu par bojāgājušajiem nav, bet to skaits varētu būt ap 25-40000. Tie bija vislielākie latviešu karavīru zaudējumi Pirmajā pasaules karā.

1914. gada 20.augustā Vācija atbildēja Krievijas iebrukumam ar Liepājas apšaudi. Pilsētu no jūras apšaudīja 2 vācu vieglie kreiseri. Mēneša laikā puse iedzīvotāju atstāja pilsētu.

1914. gada 17. septembrī vācieši Liepāju apšaudīja vēlreiz. Bojā gāja aptuveni 100 ēku kara ostas teritorijā, bija kritušie un ievainotie. Pēc tam 8 mēnešus karadarbība neskāra Latvijas teritoriju.

Pirmais Pasaules karš ir lūzuma punkts latviešu, kā nācijas attīstībai. Lai gan pateicoties Eiropas lielvaru interesēm atjaunot kara rezultātā daļēji sabrukušās Krievijas Impērijas 18.-19.gs. okupētās "bufervalstis"  (Baltijas hercogistes, Somiju, Poliju) un tika atjaunota Latvijas valsts (kā latviešu republika, lai gan sākotnēji neatkarību pasludināja Kurzemes, vēlāk Baltijas hercogistes kā "feodālas" valstis) pēc tā latviešu skaits pasaulē turpina samazināties.

1914. gada sākumā bija sasniegts maksimālais latviešu skaits 1,620,000. Tas nekad nav pārsniegts, bet šobrīd latvieši ir nācija, kuras pārstāvju skaita sarukšanas ātrums ir 12. vietā pasaulē.

Iedzīvotāju skaits Latvijā

• 1800 — 725 000
• 1860 — 1 225 000
• 1863 — 1 240 988
• 1897 — 1 929 387
• 1900 — 2 008 000
• 1914 — 2 552 000, no tiem latvieši 1 620 000
• 1920 — 1 596 131, no tiem latvieši 1 161 404
• 1925 — 1 844 805
• 1930 — 1 900 045
• 1935 — 1 950 502, no tiem latvieši 1 472 612
• 1939 — 1 994 506
• 1940 — 1 951 200
• 1943 — 1 760 162
• 1950 — 1 943 146
• 1959 — 2 079 948
• 1970 — 2 351 903
• 1979 — 2 502 816
• 1989 — 2 666 567, no tiem latvieši 1 387 757
• 1995 — 2 500 580
• 2000 — 2 377 383
• 2002 — 2 345 768
• 2004 — 2 319 203
• 2006 — 2 294 590
• 2008 — 2 270 894
• 2010 — 2 248 374
• 2011 — 2 070 371, no tiem latvieši 1 285 136
• 2016 — 1 969 000