Latvijas hokeja izlases pirmā spēle

Pirmo spēli Latvijas hokeja izlase aizvadīja 1932. gada 27. februārī, kad ar 3:0 pārspēja Lietuvas izlasi. Spēle norisinājās “Latvijas Sporta Biedrības” (“LSB”) slidotavā – vietā, kur tagad atrodas Rīgas 49. vidusskolas teritorija.

Pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā notika jau 1909. gadā, taču sistemātiska hokeja ieviešana Latvijā sākās 1930. gadā Rīgā un Liepājā. 1931. gadā Latviju uzņēma Starptautiskajā hokeja federācijā (LIHG; tag. IIHF). Latvijas izlases pirmā oficiālā spēle notika 1932. gada 27. februārī – uzvara 3:0 pret Lietuvu. Par valstsvienības pirmo vārtu guvēju laikabiedru sniegtās ziņas atšķiras, taču ir zināms, ka otro un trešo vārtu autors bija Indriķis Reinbahs.

Tā paša 1932. gada martā Latvijas hokeja valstsvienība pirmo reizi piedalījās starptautiskā turnīrā – Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē. Pirmajā spēlē nācās piedzīvot zaudējumu ar 0:7 pret tā laika vairākkārtējo Eiropas čempioni Čehoslovākijas izlasi. Otrajā spēlē mūsējie līdzīgā cīņā zaudēja Francijai ar 0:1. Gandarījuma turnīrā ar 3:0 pārspējot Rumāniju un 2:5 piekāpjoties Lielbritānijas izlasei, Latvijas valstsvienība savā debijas čempionātā izcīnīja 8. vietu (no deviņām komandām), aiz sevis atstājot vienīgi Rumāniju.

1933. gada februārī Latvijas izlase pirmo reizi devās uz pasaules čempionātu; tas notika Prāgā. Pirmajās spēlēs tika piedzīvoti zaudējumi pret Šveici 1:5 un Ungāriju 0:3, vēlāk turpinot cīņu par 9.-12. vietu. Latvija uzvarēja Itāliju (2:0) un kvalificējās cīņai par 9. vietu, kurā zaudēja Rumānijai ar 0:1. Latvija savu pirmo pasaules čempionātu noslēdza 10. vietā (12 izlašu konkurencē).

1934. gadā Latvija pasaules čempionātā Milānā nepiedalījās, bet 1935. gadā pasaules meistarsacīkstēs Davosā bija vienīgajā no četrām priekšsacīkšu grupām, kurā bija tikai trīs komandas. Latvija ar 0:14 zaudēja Kanādai (tas vēl joprojām ir lielākais Latvijas izlases zaudējums) un ar 1:5 Lielbritānijai. Nākamajā kārtā Latvija ar 2:3 zaudēja Rumānijai un ar 1:3 – Vācijai, bet ar 7:0 pārspēja Nīderlandi, turnīru noslēdzot dalītā 13.-14. vietā (15 izlašu konkurencē).

1936. gadā Garmišā-Partenkirhenē Latvijas hokeja izlase pirmoreiz piedalījās olimpiskajā spēlēs, kuras noslēdza dalītā 13.-15. vietā. 1937. gada pasaules čempionātā Londonā Latvija nepiedalījās, bet 1938. gadā pasaules meistarsacīkstēs Prāgā ieņēma dalītu 10.-12. vietu (14 izlašu konkurencē). Startu šajā čempionātā daudzi laikabiedri uzskatīja par Latvijas hokeja izlases labāko sniegumu 20. gs. 30. gados. 1939. gada pasaules čempionātā, kas norisinājās Cīrihē un Bāzelē, Latvija ieņēma 10. vietu (14 izlašu konkurencē).

Pēc tam, kad sākās Otrais pasaules karš, neviens pasaules hokeja čempionāts netika aizvadīts līdz pat 1947. gadam, bet tad Latvija jau bija iekļauta PSRS sastāvā. Kara laikā nenorisinājās arī 1940. un 1944. gadā plānotās olimpiskās spēles, nākamās notika tikai 1948. gadā.

Pēdējo spēli pirms valsts okupācijas Latvijas hokeja valstsvienība aizvadīja Rīgā “LSB” laukumā 1940. gada 10. martā, kad tikai pēdējā minūtē tika izrauta uzvara pret Igaunijas izlasi (2:1).

Laika posmā no 1932. līdz 1940. gadam Latvijas hokeja izlase aizvadīja 36 oficiālas spēles pret citu valstu izlasēm (14 uzvaras, 1 neizšķirts, 21 zaudējums). Visvairāk spēļu valstsvienības sastāvā šajos gados aizvadīja Leonīds Vedējs (34 spēles), Roberts Bluķis (32 spēles), Arvīds Pētersons (31 spēle). Izlases vārtus visbiežāk sargāja Herberts Kuške un Roberts Lapainis (katrs – 18 spēlēs). Visvairāk vārtu guvumu valstsvienības labā guva Ludvigs Putniņš (9 vārti) un Arvīds Pētersons (8 vārti).

Vairāk informācijas par Latvijas hokeja izlases gaitām no 1932. līdz 1940. gadam – grāmatā “Latvijas hokeja izlase. Sākums. 1932–1940” (izdota 2017. gadā; autors – Andris Zeļenkovs): http://hokeja-vesture.simplesite.com/

******

Pēc neatkarības atgūšanas

Līdz nākamajai Latvijas valstvienības spēlei bija jāgaida vairāk nekā 52 gadi.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, tika nodibināta Latvijas Hokeja Federācija, kuru 1992. gada 6. maijā IIHF kongress Prāgā oficiāli atjaunoja Starptautiskajā hokeja federācijā.

Savu pirmo oficiālo starptautisko spēli pēc neatkarības atgūšanas atdzimusī Latvijas izlase aizvadīja ar Lietuvu 1992. gada 7. novembrī.

Šoreiz tas notika Pasaules čempionāta atlases turnīra ietvaros. Pēc vairāk nekā 52 gadus ilga pārtraukuma pirmos Latvijas valstsvienības vārtus guva Aigars Cipruss. Otrie vārti bijas komandas kapteiņa Helmuta Baldera guvums, un uzvaru ar rezultātu 13:2 ļāva izcīnīt arī vārtsarga Pētera Skudras meistarība. Latvija izcīnija uzvaru arī pār Igauniju 6:3, un ieguva tiesības spēlēt PČ C grupā (tagad II divīzijā). 

Helmuts Balderis bija pirmais Latvijas hokejists, kas 1989. gadā 37 gadu vecumā parakstīja līgumu ar Nacionālās Hokeja līgas klubu Minesotas "North Stars".  Bet leģendārais "vecā" Rīgas Dinamo hokejists Viktors Hatuļevs bija pirmais PSRS hokejists, kurš tika draftēts NHL, pie kam, uzreiz divos klubos.

Leģendāras lappuses Latvijas un NHL vēsturē ir ierakstījuši vārtsargs Artūrs Irbe, aizsargs Sandis Ozoliņš, kurš 1996. gadā izcīnija Stenlija kausu, kā arī Sergejs Žoltoks un "dzelzs vīrs" Kārlis Skrastiņš. 1993. gada pavasarī Slovēnijā Latvijas valstsvienība izcīnija 1. vietu un ieguva tiesības spēlēt PČ B grupā (tagad I divīzija).

B grupā Latvijas valstsvienība divus gadus pēc kārtas (1994. un 1995.) izcīnija 2. vietu, līdz beidzot Leonīda Beresņeva vadībā, 1996. gada pavasarī, Nīderlandē izšķirošajā spēlē izdevās panākt vēlamo rezultātu (1:1) ar Šveici un beidzot izcīnīt 1. vietu B grupā, kas deva tiesības spēlēt A (elites) grupā, kur Latvijas valstsvienība spēlē arī šobrīd.

Ne mazums nopelnu te bija Latvijas hokeja leģendai, 1990. gada pasaules čempionāta labākajam vārtsargam, Artūram Irbem. 1999. gada novembrī par valstsvienības kapteini kļuva Harijs Vītoliņš. 2000. gada pasaules čempionātā Sanktpēterburgā Latvijas izlase kopvērtējumā izcīnija astoto vietu, bet visskaļāk Latvijas hokeja līdzjutēji uzgavilēja 4.maijā pēc uzvaras pār Krievijas izlasi (rezultāts 3:2).

Latvijas izlasē spilgti sevi pierādīja aizsargs Viktors Ignatjevs - kurš kādā no no intervijām stāstīja, ka halles apsardze nedod iespēju Latvijas līdzjutējiem tuvumā tikties ar savu komandu. Ignatjeva komentārs bija īss:  - "ja viņi netiek pie mums, es eju pie viņiem".  Pēc uzvaras Pēteburgā bija vērojams ļoti augsts patriotisma pacēlums valstī, īpaši nelatviešu vidū. Tā bija politiski palaista garām izdevība.

Tieši šis čempionāts pārējai pasaulei pieteica vēl vienu, ļoti vērā ņemamu hokeja spēku - Latvijas hokeja līdzjutējs, pateicoties kuriem Pasaules hokeja čempionāts tika 2006.gadā tika rīkots tieši Rīgā. Arī šeit jāpiemin politiski garām palaista izdevība - noteikti pasaules vēsturē ieietu kadrs, ja atklāšanas ceremonijā ar karogu uz slidām izslidotu toreizējais premjers, arī hokejists Aigars Kalvītis. 

Gadījumā ar Oueen premjera Ivara Godmaņā prasmes netika palaistas garām.

Kopā ar basketbolu un futbolu, hokejs Latvijā ir starp pašiem populārākajiem sporta veidiem. Jau "vecā" "Rīgas Dinamo" laikos Latvijā bija liels skaits hokeja līdzjutēju - cilvēki, lai tiktu uz "Dinamo" spēlēm, stāvēja garās rindās un parasti biļešu visiem nepietika. Deviņdesmito gadu sākumā fanu kultūra Latvijā nedaudz pieklusa, bet pēc Latvijas izlases iekļūšanas Pasaules čempionāta A divīzijā 1997. gadā, izlases fanu skaits strauji pieauga. IIHF prezidents Renē Fāzels savulaik latviešus ir nosaucis par labākajiem hokeja līdzjutējiem pasaulē. Arī atsevišķām Latvijas hokeja līgas komandām ir savs fanu loks. 2006. gada Olimpisko spēļu laikā kanāls NBC Latvijas līdzjutējus nosaucis par "iespējams skaļākajiem un uzticīgākajiem pasaulē". Mūsdienās KHL vadība, vairākkārt raksturojot Latvijas un Rīgas Dinamo līdzjutējus to izteiksmīgi ir novērtējuši, ka vienmēr ir jārēķinās, ka Latvijas komandai vienmēr uz laukuma ir vēl viens papildus spēlētājs - uzticīgi līdzjutēji.

Šī spēle noteikti ieies ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas hokeja vēsturē. Skaitās, ka tā ir bijusi tituliem visbagātākā Krievijas izlase, kurai gauži neveicās šajā čempionātā, kur pat mājas sienas nepalīdzēja. Lielākie Krievu mediji veltīja visiznīcinošākas piezīmes savas valsts izlasei, vienlaikus paužot atklātas simpātijas latviešiem. Vairāki lielie izdevumi rakstīja tieši - tā nebija tikai uzvara šajā spēlē. Tā bija latviešu cīņa par visiem tiem pāridarījumiem, ko tā piedzīvojusi no Krievijas puses.

 2001. gadā Haralda Vasiļjeva trenētā Latvijas valstvienība izcīnija iespēju piedalīties savās otrajās Olimpiskajās spēlēs, kur tika iegūta 9. vieta, bet 2006. gadā Turīnā 12. vieta. Augstākie sasniegumi PČ ir izcīnītās augstās 7. vietas 1997. gadā Somijā, 2004. gadā Čehijā un 2009. gadā Šveicē. Latvijas vīriešu izlase trīs reizes ir izcīnijusi tiesības piedalīties Ziemas Olimpiskajās spēlēs. Pasaules slavu ieguvuši Latvijas hokeja līdzjutēji. Arī viņu nopelns ir Latvijai dotās tiesības rīkot 2006. gada pasaules čempionātu Rīgā.

Zelta burtiem ierakstāmi Latvijas izlases dažādu gadu treneru vārdi -

Helmūts Balderis, Ēvalds Grabovskis, Mihails Beskašnovs, Kurts Lindstrems, Leonīds Beresņevs, Haralds Vasiļjevs (seniors), Pjotrs Vorobjovs, Oļegs Znaroks, Harijs Vītoliņš, Teds Nolans, Bobs Hartlejs (Bob Hartley). 

Noteikti piemināms nemainīgs sporta funkcionārs Kirovs Lipmans, šobrīd jau arī Viesturs Koziols. 
Bez tam, milzīgu ieguldījumu Latvijas hokeja attīstībā un uzturēšanā ir devis arī Juris Savickis, pateicoties kuram ir izveidota spēcīga KHL komanda "Rīgas Dinamo".