Lietuvieši Tranaiša vadībā uzbrūk ordeņa un Rīgas pilsētas spēkiem, kas nostiprinājušies Daugavgrīvas klosterī

Svētā Nikolaja Daugavgrīvas klosteri dibināja cisterciešu ordeņa mūki bīskapa Alberta vadībā. Rakstītos avotos klosteris pirmo reizi minēts 1205.gadā.

Nocietinātais, no mūra celtais klosteris tika novietots pie toreizējās Daugavas (Vecdaugavas) gultnes 2,5 kilometrus no ietekas jūrā.

13.gadsimta sākumā bīskaps Alberts lika celt krustnešu atbalsta punktu - cisterciešu klosteri, kam deva Daugavgrīvas un arī Svētā Nikolaja kalna vārdu. Klosteris jau kopš pirmsākumiem kalpoja kā cietoksnis, kas pie Rīgas jūras vārtiem palīdzēja kontrolēt jūras ceļu un piesedza Rīgu jūras uzbrukumu gadījumā. Indriķa hronikā šī klostera celšana minēta saistībā ar 1202., 1205. un 1208.gadu - iespējams, klosteris pabeigts tomēr nedaudz vēlāk. Mūku konvents esot ieradies no Vācijas. Pirmo Daugavgrīvas abatu Teodorihu 1211.gadā iecēla par Igaunijas bīskapu un viņa vietā Daugavgrīvā nāca Bernhards no Lipes - vēlākais Zemgales bīskaps.

Klosteris drīz ieguva plašus zemes īpašumus abos toreizējos Daugavas krastos un mūki aktīvi nodarbojās ar saimniecisko darbību, tai skaitā cēla dzirnavas Mīlgrāvī.

1215.gadā klosterim uzbruka sāmsalieši - viņi centās ar akmeņiem pildītām laivām aizsprostot upes grīvu. Kaujā pie Daugavgrīvas apvienotais rīdzinieku un krustnešu kasaspēks guva uzvaru.

1228.gada augustā klosteri ieņēma, nodedzināja un mūkus nogalināja kurši un zemgaļi. Klosteri neilgi pēc tam atkal atjaunoja.

Lietuvas ķēniņš Mindaugs 1262. gadā lauza savienību ar Livonijas ordeni. Kopā ar žemaišu valdnieku Tranaiti viņi sapulcēja karaspēku, tomēr Mindauga karagājiens uz Cēsīm (1262) bija nesekmīgs.

Tai laikā, kad Livonijas ordeņa brāļi uzbruka kuršu pilīm, Tranaitis savāca lielu karaspēku un gāja sirojumā uz Vīku mūsdienu Igaunijas rietumdaļā. Ordeņa mestrs sūtīja ziņnešus uz Siguldas pili, no kurienes ieradās ordeņa brāļi ar saviem (līvu) karapulkiem. Lai aizsargātu Rīgu pret iespējamo uzbrukumu, tiem piebiedrojās Rīgas pilsoņi, lai "lai glābtu savu dvēseli".

Krustnešu karaspēks apmetās Daugavgrīvas klosterī (Dunemunde) un gaidīja Tranaiša karaspēka uzbrukumu. Pirms pusnakts mēnessgaismā sākās kauja, kura krita daudzi lietuvieši un

"no asinīm lauks sarkans šķita, kur brālim blakus brālis krita. Tur krita arī pilsoņi un žēli gaudās varoņi, ar līķiem nosēts lauks bij viss."

Pēc atgriešanās Lietuvā Tranaitis devās pie Mindauga, kas viņu labi uzņēma.

1263.gadā Rīgas rāte noslēdz līgumu ar toreizējo Daugavgrīvas klostera abatu Vilhelmu par to ka klosteris apņēmās klosteri un tā zemes īpašumus nepārdot nevienam citam kā Rīgas pilsētai.

Jau 1297.gadā Daugavas grīva bija Rīgas pilsētas un Livonijas ordeņa strīdus objekts, kuru savstarpējās cīņās izpostīja. Daugavgrīvas mūki pirms tam bija pārgājuši ordeņa pusē un tas ļāva Livonijas ordenim šajā konfliktā uzvarēt.

***

Laikā no 1532. līdz 1560.gadam Daugavgrīvā valdīja četri zemes maršala iecelti komturi.

Pēc ordeņa sabrukuma 1562.gadā pils nonāca poļu rokās. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs apsekoja pili, pavēlēja pārbūvēt un pastiprināt jau 16.gadsimtā ierīkotos nelielos zemes nocietinājumus - šie pārbūvētie vaļņi ir vienīgais, kas no pils redzams mūsdienās.

16.gadsimta beigās Daugava izveidoja sev jaunu gultni. Līdz ar to vēlāk lielāku nozīmi ieguva jaunuzceltā skansts otrā upes krastā

Tur izveidojās Daugavgrīvas cietoksnis.

Zviedrijas - Polijas karu laikā Daugavgrīvas pili karojošās puses vairākkārt ieņēma

1624.gadā veiktā pils revīzija konstatēja, ka pils telpas ir izpostītas un izlaupītas. Inventarizācijas laikā uzskaitīti 49 lielgabali uz pils vaļņiem.

1653.gadā Zviedrijas Kara kolēģijas izdotajā kartē atzīmēts, ka vecais cietoksnis ir izpostīts un pils - sabrukusi. Pils mūru akmeņus izmantoja Daugavgrīvas cietokšņa būvniecībai otrā Daugavas krastā.