Embūtes kauja, 1244. gadā

Embūtes kauja notika 1244. gadā pēc tam, kad Livonijas ordeņa Kuldīgas pils karadraudze 1243. gadā ieņēma Embūtes pilskalnu, kas atradās apmēram 50 km uz dienvidiem no Kuldīgas pieVentas tirdzniecības ceļa uz Dienvidkursas zemēm.Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs savāca lielu karaspēku, kurā pēc hronikas ziņām ietilpa līdz 30 000 karavīru, un caur Žemaitiju un Dienvidkursu devās pret Embūtes pilskalnu. Kāds ziņotājs brīdināja Kuldīgas garnizonu par lietuviešu karaspēka tuvošanos, tādēļ viņi sapulcināja savus kuršu vasaļus un 30 ordeņa brāļu vienība bruņnieka Berneka no Hārenes vadībā kopā ar 500 vīru stipro kuršu karaspēku devās uz Embūti.

Pie Embūtes pils tie mežā ierīkoja slēpni un vēroja lietuviešu uzbrukumu pilij ar aplenkuma iekārtām. Kad lietuvieši bija iekarsuši kaujā, vācu un kuršu jātnieku karaspēks pēkšņi strauji devās uzbrukumā no aizmugures. Lietuvieši metās bēgt un kaujā zaudēja vairāk kā 1500 kritušo. Livonijas ordenis esot zaudējis tikai četrus kritušos un nezināmu skaitu kuršu karotāju.

Embūtes kaujas apraksta iespaidā Rainis radījis traģēdiju "Indulis un Ārija" (1911).

***

Atskaņu hronika (02436.-02594.):

"Kad pagājis bij laiciņš īss, jau Embūti tie sagrāba, par ko nu kurši noskuma. Tiem nodevas bij jāmaksā. Tā sadrūp klints pat cietākā, kad viļņi sit to cits pēc cita. No kuršiem daudzi vīri krita, līdz zeme iekarota tika. Daudz izbaudīt tiem brāļi lika: ir jāliek izjust mīksts un ciets, jo tā tik spīvu prātu liec, kas negrib ļauties kristīties. Tie ļāvās beidzot, kaut paties tur vajadzīgs bij krietns spaids.

Pret kristīgajiem negants naids bij lietuviešu valdniekam bagātajam Mindaugam. Uz sevi kraudams lielu grēku, viņš kopā vāca karaspēku un kuršu zemē iekšā gāja. Bet šoreiz saimnieks bija mājā, kā tas nu sacīt jāsaka. Bij Mindaugam tā iedoma, ka notiks viņa griba bargā. Bet dievs tak savus draugus sargā, viņš prata pasargāt ar tos, kam Mindaugs bija naidniekos. Pils Embūte ir Kurzemē un ļaužu acis iepriecē; turp devās viņš ar karaspēku, lai ieņemtu šo brāļu ēku. Tam līdz bij pagāni jo daudzi; graut gribēja viņš Kristus draudzi. Kāds izlūks viņus pamanīja; gan likstu daudz tam jācieš bija, līdz Kuldīgā tas nonāca. Tas brāļus sāņus pasauca un ziņu šo nu vaļā klāja.

Tie ne par matu nebēdāja par dzīvību, nedz par šo draudu. Tie lika sūtņiem skriet ar jaudu pie visiem, ko vien sasniegt spēja. To kurši pieļaut negribēja, tie bērnus, sievas nesargāja, par saviem kungiem negādāja ne pilī vairs, ne zemē pašā. Pie brāļiem devās gaitā ašā tie cīnīties nu lielā barā ar niknu sirdi, spīvi garā, tiem zīlkociņš tik labi krita, ka īstais brīdis kauties šķita. Ar brāļi jāja solī raitā, to kopā trīsdesmit bij skaitā. Brālis Berneks, hārenietis, karotājs kas bija krietns, rokā ņēma karogu, teikdams:

- “Brāļi, piesaku pie sava karoga jums stāt, jums ordeni būs aizsargāt!”

Tiem pieci simti vīru bija, tie slēpnim mežu izraudzīja pie Embūtes.

Tur, lepni garā, šurp leiši nāca lielā barā. Tie skaļu troksni sacēla. Daudz pagānu tur sanāca. No meža brāļi vēroja, ko leišu pulki darīja. Mindaugs lika savējiem celt ribaldes pret vāciešiem, lai tos, kas pilī, apdraudētu. Bet tie ar sparu neredzētu savu pili aizsargāja, kad Mindaugs uzbrukumā gāja. Daudz pagānu no zirgiem krita, kad tos, par prieku brāļiem, sita. Tur varen daudz bij pagānu: trīsdesmittūkstoš cilvēku. Šie spēki sakopoti tika, un Mindaugs pili šturmēt lika, viņš vīrus trieca turp ar sparu. Bet brāļi teica:

- “Rāmu garu! Lai mēs par agru neuzbruktu un mūsu nodoms neizjuktu: kad būs tie, cīņā iekarsuši, tik tuvu pilij pienākuši, ka atskatīties vaļas nava, tad dievam notiks gods un slava šai vietā pie šīs pašas pils.”

Lūk, jau atstāts bija sils, tam apkārt tie ar gudru ziņu meta mazu līkumiņu, lai leišiem triecienu var dot, to rindās strauji iejājot.

- “Nu, varoņi, jums jācīnās! Lai kas jums arī atgadās, jums jāpaliek pie karoga,”

tā brālis Berneks sacīja.

- “To saku es jums sirsnīgi: kā lauvas esiet drosmīgi!”

- “Uz priekšu nu, šis padoms labs, līdz pagānpulki kauti taps!”

Tik braši brāļi cīnījās, ka leišu sievas žēlojās, ka viņu vīri pāragri ir atstājuši pasauli. Tur kurši kāvās drošu prātu, lai savu zemi aizsargātu, tā uzbrukdami Mindaugam, ka prāts bij itin bēdīgs tam: tik nikni viņi virsū bruka, ka leišiem visa dūša šļuka, tie labāk būtu citur kur šai brīdī bijuši, ne tur.

Tad leiši žigli metās mukt; bet brālis Berneks virsū brukt ar karogu tiem nenostāja. Viņš savējos vēl brīdināja, lai vajājot tie nepārsteigtos.

Viņš teica:

-“Tas mums slikti beigtos, ja atskatītos tie uz mums. Ir ciešās rindās jājāj jums un jāraugās, kur mūsu ļaudis.”

To nebija viņš velti paudis. Tas kuršiem dikti patika, no pils tie lejā noskrēja un paņēma ar prieku skaļu it krietnu laupījuma daļu, kas godam bija nopelnīts. Tad guvums tika sadalīts. Nu mājup jāj ik bruņinieks. Bij kristīgajiem visiem prieks. Bij tikai četri brāļi beigti, bet toties krietni darbi veikti. Daudz ļaužu lietuviešiem krita, tos čupu čupām nāve sita: tūkstoš piecsimt mazākais. No draugu raudām dreb vēl gaiss. 

Mindaugs nu uz mājām muka, kauns tam bij, ka sapnis bruka, zaudētas bij cerības. Piecas nedēļas vairs tas Kursas pilīm neuzmācās. Dārgā ķīlā atstāt nācās draugus, radiniekus tam. Nedrīkstēja Mindaugam pieminēt vairs Embūti. Tas bēga prom tik mudīgi, ka elpa aizrāvās tam skrejot. Tas bēga, zirgus nesaudzējot, līdz Lietuvā tas ieradās. Tad vienu gadu atteicās uz Embūti tas ceļā doties; to varu teikt jums nešauboties. Tad brāļi nu pie miera gāja, tie dievam godu skandināja, tā žēlastību slavējot, ko tas pat nabagiem spēj dot. I kuršiem sirds bij priecīga. Tie uzticīgi palika."