Krievijas okupācijas varas pārvaldes iestāde- "Padomju Latvijas Revolucionārās cīņas padome" pieņēma lēmumu par nepieciešamību Latvijas teritorijā izveidot koncentrācijas nometņu tīklu

Revolucionārās cīņas padomes noteikumi par koncentrācijas nometnēm 

1. Starp citām ieslodzīšanas vietām Latvijā ierīkojami koncentrācijas lēģeri.

2. Viņos tiek ievietoti kontrrevolucionāri, civilgūstekņi un citi revolucionārai kustībai kaitīgi elementi priekš izolēšanas.

3. Minētās personas var tikt ievietotas koncentrācijas lēģeros uz nenoteiktu vai noteiktu laiku.

4. Koncentrācijas lēģeri iekārto un pārvalda Latvijas Iekšlietu Komisariāts, kurš arī izstrādā tuvākus noteikumus par iekšējo kārtību.”

(publicēti 1919. gada 24. februārī)

***

Latvijas boļševiku koncentrācijas nometnes

(paredzētas izveidot)

1. Stukmaņi
2. Zaķusalā, Rīgā 
3.  Sarkandaugavā, Rīgā
4. Alūksne
5. Gulbene
6. Valmiera

Padomju Krievijas Tautību lietu komisārs Josifs Staļins jau kopš 1917.gada oktobra lielinieku apvērsuma spēlēja ievērojamu lomu arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas lielinieku politikas veidošanā. Piemēram, zīmīga ir viņa telegramma Igaunijas lieliniekiem 1917.gada beigās: pilnīgi atbalstot igauņu priekšlikumu izvērst teroru pret “kontrrevolucionāriem”, viņš vienlaikus neslēpa, ka ideja par koncentrācijas nometni ir izcila , un ka igauņu lielinieki jau paši bija izvirzījuši valsts terora politiku, kura bija centrālā lielinieku (komunistu), neatkarīgi no viņu nacionālās piederības, ideoloģijas un prakses, sastāvdaļa. (Lai gan oficiāli koncentrācijas nometnes padomju Krievijā sāka veidot 1918.gada 8.septembrī, bet ideja par tām jau tad bija ļoti tuva Staļina personībai.)

Tomēr latviešu lielinieki fizisku teroru paspēja sākt arī īsajā laika posmā kopš 1917.gada novembra līdz visas Latvijas krišanai vācu rokās 1918.gada februārī. Burtiski pāris dienas pirms vācu ienākšanas, 20.februārī, Strenču mežā tika nošauti 7 cilvēki (no tiem – 6 latvieši); netālu aiz Valkas, pie Kaģeru Ezerkroga ceļmalā tika atrasti 9 sakropļoti līķi, pat ar izdurtām acīm; pie Alūksnes sarkangvardi nodūra grāfu Palenu... Šo baigo sarakstu var turpināt. Latviešu lielinieku darbībā un valodā jau 1918.gadā bija parādījies jauns “jēdziens”, kuru lielinieku Latvijas upuri iepazīs visā tā baigumā 1941. un 1949.gadā, – “lopu vagoni” lielinieku upuriem. (A. Stranga)

1918. gada 18.–19. novembrī, dienu pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, Krievijas lielinieku inspirēti Maskavā (Krievijā) sanāca "Latvijas sociāldemokrātiskās partijas" delegāti, kuri savā XVII konferencē pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."  

Kā savās piezīmēs par šo jautājumu atzīmējis Staļins, kāpēc nebūtu pareizi Latviju padarīt uzreiz par Krievijas daļu, bet atsevišķu veidojumu: 

"būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

Krievijas pilsoņu karā rūdītie latviešu lielinieki, 1918. gada beigās Padomju Krievijas armijas sastāvā, atgriežoties dzimtenē, bija apņēmības pilni radīt Krivijas no jauna okupētajā Latvijas teritorijā "komunistisku paraugvalsti".

Lai to izdarītu, bija nepieciešams organizēt nevainojamu represīvo sistēmu, kas bez kavēšanās varētu īstenot masu teroru un izvairītos no Krievijā pieļautajām "kļūdām".

Jau pašā pirmajā Krievijā izveidotās marionešu- Latvijas padomju valdības dokumentā – 17. decembra manifestā – tika pasludināts, ka

“bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatteicas no savām lomām.”

Krievijas iesūtītie latviešu lielinieki uzskatīja, ka Krievijā ir pieļauta kļūda, organizējot no citām valsts struktūrām faktiski autonomu slepenpoliciju (“čeku” jeb Viskrievijas Ārkārtējo komisiju).

Krievijas okupētajā padomju Latvijā “čekas” vietā izveidoja Politisko nodaļu ar politiskajām apakšnodaļām katrā apriņķī, kas pakļāvās Iekšlietu komisariātam. Vēlāk līdzīga sistēma tika izveidota arī Krievijā.

Vēl viens “know-how” bija revolucionāro tribunālu darbības efektivizēšana. Latviešu biedri uzskatīja, ka Krievijā tās ir pārāk smagnējas struktūras, tādēļ tribunāla locekļu skaitu samazināja līdz trim, atņēma apsūdzētajiem aizstāvības iespējas un noteica nāvessoda izpildīšanu 24 stundu laikā pēc sprieduma pasludināšanas.

Visbeidzot, latviešu lielinieki bija pirmie, kuri pilnā mērā novērtēja koncentrācijas nometņu sniegtās priekšrocības cīņā ar politiskajiem pretiniekiem.

Krievijas izveidotā Latvijas PSR bija pirmā, kur valdības līmenī tika pieņemts lēmums par koncentrācijas nometņu sistēmas izveidošanu masu terora īstenošanai.

Iekšlietu komisāra Jāņa Lencmaņa izstrādāto noteikumu projektu par koncentrācijas nometnēm valdība apstiprināja 19. februārī. Sākotnēji bija plānots izveidot trīs nometnes. Divām no tām vajadzēja atrasties Kurzemē (Svētē un Kalna muižā) un vienai Vidzemē – Stukmaņos (mūsdienu Pļaviņās).

Tomēr karadarbība izjauca šos plānus. Jau 3. martā sākās pretlieliniecisko spēku ofensīva Kurzemes frontē. Marta beigās visa Kurzeme un lielākā daļa Zemgales jau bija zaudēta. Līdz ar to par galveno kļuva Stukmaņu koncentrācijas nometne.

Mūsu rīcībā ir dokumenti par vēl vienas mazākas nometnes pastāvēšanu Valmierā (tās kapacitāte bija tikai 100 cilvēki, priekšnieks Voldemārs Berkets). Literatūrā atrodamas arī ziņas par koncentrācijas nometnēm Gulbenē un Alūksnē. Tāpat dažkārt par koncentrācijas nometnēm sauc teritorijas Zaķusalā un Sarkandaugavā, kurp pārvietoja vairākus tūkstošus Rīgas centra iedzīvotājus 1919. gada marta beigās.

Stukmaņu nometne

Nometņu veidošana notika lielā steigā. Pirmo avansu Stukmaņu “zvēru dārza” izveidošanai Madonas revolucionārā komiteja saņēma jau 18. februārī. Par nākamās nometnes vietu izraudzījās pamesto un kara laikā cietušo Stukmaņu stikla fabriku.

19. gadsimta beigās šī rūpnīca (būvēta 1894. gadā) bija galvenais nelielās apdzīvotās vietas attīstības dzinulis.

Aukstajā ziemā nepilnu hektāru lielajā stikla fabrikas teritorijā steidzīgi tika būvētas koka barakas un būvēti trīs metrus augsti dzeloņstiepļu žogi. Sākotnēji bija iecerēts, ka nometnē varēs ievietot pusotru tūkstoti cilvēku. Nometne bija sadalīta divās daļās – ar atsevišķu žogu bija nodalīta teritorija, kurā atradās uz nāvi notiesātie.

Jau 6. martā Stukmaņu “zvēru dārzā” ievietoja pirmos 50 iemītniekus.

Nedēļas laikā ieslodzīto skaits pieauga līdz 800, pēc tam vēl divtik. Aprīļa sākumā nometne bija pārpildīta. Jaunu ieslodzīto uzņemšanu nācās pārtraukt, jo steigā būvētajā “zvēru dārzā” sāka plosīties gripas un tīfa epidēmijas. Tās sāka apdraudēt ne tikai sargus, bet arī apkārtnes iedzīvotājus, kuri mēdza paklusām mest pāri dzeloņstiepļu žogam pārtiku ieslodzītajiem.

Nometnes inspekcijai nosūtīja sevišķu komisiju, kura konstatēja neskaitāmus pārkāpumus. Tika nomainīts arī “zvēru dārza” jeb kā vēl šo nometni mēdza saukt – “briesmu cietuma” – priekšnieks.

1919. gada 15. maijā, divas nedēļas pirms nometnes likvidēšanas, par Stukmaņu koncentrācijas lēģera vadītāju kļuva Jānis Greiziņš.

Bija iecerēta nometnes pārbūvēšana un dzīves apstākļu uzlabošana. Komisija bija ieteikusi arī

“uz katra arestētā apģērba taisīt kādu zīmi, no kuras varētu katru arestēto viegli pazīt arī starp citu publiku bēgšanas gadījumos.”

Tomēr šos plānus izjauca Rīgas ieņemšana 22. maijā un lielinieku bēgšana uz Latgali.

Nodomu nošaut visus ieslodzītos izjauca sarkanarmieši, kuri atteicās izpildīt masu nāvessodus.

Tad nolēma 127 ieslodzītos kā ķīlniekus evakuēt ar vilcienu uz Rēzekni un tālāk Krieviju.

1919. gada 30. maijā noslēdzās bēdīgi slavenā Stukmaņu koncentrācijas lēģera vēsture.

2016. gada 1. jūnijā Pļaviņu dome Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā vecās stikla fabrikas pagalmā – tajā pašā vietā, kur nepilnus simt gadus agrāk lielinieki izpildīja nāvessodus ieslodzītajiem, – atklāja bērnu rotaļu laukumu 9928 eiro vērtībā.

Pēc LSM.lv , A. Strangas u.c. materiāliem