Pink Floyd izdod albumu - The dark Side of the Moon

Viens no labākajiem visu laiku studijas albumiem.

Te var par to pārliecināties:

The Dark Side of the Moon (no angļu valodas  — «Mēness neredzamā puse») — Britu progresīvā roka grupas Pink Floyd astotais albūms. Tieši ar šo albūmu sākās grupas triumfālā augšupeja un ievērība pasaulē. Grupa pelnīti nokļuva pasaules mūzikas zenītā, kur atrodas ar;i vēl šodien un šī albūma nozīmība nav zudusi arī šodien. Šis ir arī viens no pārdotākajiem pasaules mūzikas diskiem un viens no tiem, kuru mūzikas cienītāji pērk oriģinālā, t.i. pat ierakstu "pirāti" izturas ar pietāti pret šo koncepta albūmu, uzskatot, ka jebkuram klausītāam goda lieta ir savā ierakstu kolekcijā turēt oriģinālu. Pēc dažādiem aprēķiniem, pārdoto eksemplāru skaits varētu būt virs 50 miljoniem.

Lielibritānijā ir pārdoti ap 4.2 miljoni tiešī šī albuma eksemplāru un stabili atrodas pārdotāko albūmu pirmajā desmitniekā. 

Darbs pie The Dark Side of the Moon notika laikā no 1972.gada jūnija līdz 1973.gada janvārim Londonas EMI Abbey Road studijā. Ja par mūzikas autoriem uzskatāmi visi grupas dalībnieki, tad dziesmu tekstu autors ir  grupas bassģitārists un grupas konceptuālais un garīgais līderis Rodžers Voters, kurš šo lomu pārņēma no Sida Bareta.

Ierakstā izmantotas visas tehniskās iespējas, kādas 70.gadu sākumā ir pieejamas. Nav lieki piebilst, ka albūma skaņu inženieris Alans Pārsons par savu studijas darbu tika nominēts Grammy balvai. 

Pēc žurnāla Rolling Stone aptaujas un vērtējuma - šis ir visu laiku labākais progresīvā roka, bet pēc daudzu mūzikas apskatnieku un kritiķu vērtējuma - visu laiku labākais un nepārspētākais studijas albums.

Grupas dalībnieki jaunā albūma koncepciju apsprieda mājās grupas bundzinieka Nika Meisona. Te Rodžers Voters piedāvāja savu redzējumu par albūma koncepciju, norādot, ka skaņdarbiem ir jābūt savstarpēji saistītiem ar vienotu domu. Tika apkopotas tās problēmas, kas "spiež uz cilvēku psihi" - naudas vara, alkatība, narkotikas un dažādās atkarības, kuru dēļ grupa bija spiesta atteikties no sava pirmā līdera un ideju autora Sida Barretta. Pirmo reizi grupa nolēma, ka tekstus visām dziesmām raksta viens grupas dalībnieks - Rodžers Voters, kurš šajā laikā arī nenoliedzami kļuva par grupas idejisko līderi. Viņam bija iespēja redzēt un vērtēt jaunā skaņdarba kopsalikumu, redzēt tukšās vai nepiepildītas vietas un padarīt albūmu viengabalainu.

Šis ir viens no albumiem, kura skaņdarbus nav iespējams klausīties random režīmā - dziesmām, kā iekodētām ir stingri jāskan secīgā kārtībā, kā ir diskā. Voteram bija, ko pateikt. Un tā ir arī šobaltdien - viņa koncerts ir kā milzīga lūgšanu vieta, kur priesteris apgaismo sanākušos un savu ceļu neredzošos un haosā apmaldījušos. 

Albūms apauga ar dažādām idejām, novitātēm mēģinājumos, kuri notika gan studijā, gan kādā milzīgā, grupai "Rolling Stones" piederošā, noliktavā. 

Faktiski materiāls albūmam bija gatavs jau 1972.gadā un tas tika atskaņots dažādās koncertzālēs. Kā vēlāk dalījās savās atmiņās Meisons, ja kāds noklausītos visus šos koncertus, tad katru reizi skanēja kaut kas cits. Ik reizi Voters pievienoja klāt kaut ko jaunu, līdz albums bija gatavs studijas versijai, kur tas ieraksta laikā arī tika būtiski pilnveidots.

Šeit der atzīmēt, ka, neskatoties uz pilnīgi jaunu un atšķirīgu progresīvā roka koncepta piedāvājumu, grupa nesasteidza studijas ierakstu. Pa vidu bija daudz koncertu, kuros tika pieslīpēts jau esošais materiāls. kā arī tapa pilnīgi negaidīts un plašākai publikai maz zināmais Pink Floyd baleta iestudējums, par kuru arī ir atrodams materiāls šajā enciklopēdijā. 

Un tā, studijā darbs sākās, strādājot ārkārtīgi stingri pēc secīga ieraksta plāna. Pie skaņu pults sēdās EMI studijas līdzstrādnieks Alans Pārsons (mūzikas mīļotāju pasaulē labi zināms muzikants un interesantu projektu autors un izpildītājs), kurš grupai bija zināms jau no kopdarbības iepriekšējo disku ierakstos, un konkrēti no Atom Heart Mother ieraksta laika.

Jau 1972. gada maija beigās bija zināma un apstiprināta skaņdarbu secība:

1. «Intro» («Speak to Me»).
2. «Travel» («Breathe»).
3. «Time» / «Home Again» («Breathe, reprise»).
4. «Religion» («The Great Gig in the Sky»).
5. «Money».
6. «Us and Them».
7. «Scat» («Any Colour You Like»).
8. «Lunatic» («Brain Damage»).
9. «End — All That You…» («Eclipse»).

Vasarā tika ierakstīti pāris gabali, kam sekoja pārtraukums līdz 1972.gada oktobrim. Darbs atsākās gada nogalē un 1973.gada 23.janvārī  kopā ar Abbey Road studijas štata vokālisti Klēru Toriju ( Clare Toory ) tika ierakstīts vēl šodien labi pazīstamā vokalīze «The Great Gig in the Sky». Ieraksts ir ar īpašu stāstu. Gan Voters, gan Gilmors uzskatīja, ka pieminētajam taustiņinstrumentālista Rika Raita gabalam "kaut kas pietrūka". Pēc Alana Parsona ierosinājuma tika pieacināta Torija, kura nebūdama grupas fane, uz ierakstu neatnāca, dodot priekšroku apmeklēt Čaka Berija koncertu. Saņemot solījumu, ka tiks samaksāts dubultā, Torija ieradās studijā un pēc grupas piedāvājuma sāka improvizēt. Voters viņu samērā asi pārtrauca, būdams sašutis, ka te, kur tiek runāts par Zemes eksistenciālām lietām neder rokerolos nodrillētais "je, je, hali gali...". Torija nākamās versijās "aizgāja brīvā peldējumā" un ar 3 ierakstiem viss bija gatavs. Iznākot gatavajam diskam, viņa uzzināja, ka viņas dziedājums arī ir iekļauts albumā, uz kura norādīts, ka viņa ir pieaicinātā vokāliste. Par ierakstu viņa saņēma 30 sterliņu mārciņas (kā bija nolīgts). Protams, viņa kopā ar grupu ieguva sava vārda atpazīstamību. Un tikai pēc 30 gadiem, zinošu un pieredzējušu juristu mudināta. viņa vērsās tiesā, kura atzina viņu par šīs Rika Raita dziesmas līdzautori. Kompensācijas summa gan netiek izpausta, bet, acīmredzot, apmierinājums ir gan dziedātājai, gan juristiem. Nākamā baltā dziedātāja, kurai kaut nedaudz ir izdevies pietuvināties oriģinalizpildījumam, ir Sam Brown, bet tas jau bija Gilmora pārņemtajā grupas sastāvā.

Noteikti jāatzīmē, ka šis patiesi unikālais ieraksts tapa laikā, kad nebija digitālās tehnikas iespējas, tāpēc vajadzēja darboties ar vairākiem lenšu magnetafoniem, dažādām uzpariktēm, kurām šodien es pat īsti nosaukumus nezinu. Kā redzams, tad ierakstā tiek izmantoti dažādi tehniski vai sadzīviski trokšņi un skaņas - soļi, smiekli, kases aparāta vai lidaparāta utml. skaņas. Par to bija atbildīgs Alans Pārsons. Ierakstā tiek izmantota t.s. "aizkadra runāšana" - tika sarakstīti uz papīra dažādi jautājumi, kas skar dzīvības un nāves, morāles un ētikas, kara un miera jautājumus. Pie atbilžu nolasīšanas tika pieaicināti visi, kas tajā laikā atradās studijas ēkā, ieskaitot Lindu un Polu Makartinijus, kuri kādā paralēlā studijas telpā ierakstīja savu albumu Red Rose Speedway. Tiesa, viņu balsis fināla versijā nav dzirdamas, dodot priekšroku, piemēram, vienkārša portjē atbildēm uz izlasīto jautājumu. Ierakstā dzirdami sirdspuksti un runa, kur Votera darbinieks pasaka frāzi - «Live for today, gone tomorrow. That’s me» .

Tā kā grupas dalībnieku vidū nebija vienota viedokļa par kopēju noskaņu, dažādu skaņu efektu izmantošanu un to montāžu, ierakstam fināla stadijā tika pieaicināts Kriss Tomass, kuram bija nopietna pieredze darbā ar tādām grupām kā Procol Harum иn Roxy Music, kurš meistarīgi viņam uzticēto paveica.

Iespējams, ka jāatvainojas tiem, kurus Pink Floyd mūzika neuzrunā un rakstītais šķiet pārāk jūsmīgs. Neko darīt, joprojām uzskatu, ka mūsdienu mūzikas augstākais punkts ir 70.gadu sākums, kad ir tapusi lielākā daļa no tā, ko gribētu paņemt līdz laikā.