Rīgas kinostudijas mākslas filma "Klāvs - Mārtiņa dēls"

„Klāvs — Mārtiņa dēls” (arī „Klāvs, Mārtiņa dēls”) ir 1970. gada Latvijas PSR mākslas filma (kinonovele/drāma), uzņemta Rīgas Kinostudijā.

• Režisors: Oļģerts Dunkers.
• Scenārija autors: Jānis Lūsis (scenārijs radīts pēc konkursa uzvaras; detaļas un situācijas iedvesmotas no dzimtajām mājām Gulbenes rajona Daukstu pagasta „Lielpurvos” apkārtnē).
• Operators - inscenētājs: Miks (Miķis) Zvirbulis.
• Komponists: Raimonds Pauls
• Dziesmu teksti — Jānis Peters.
• Mākslinieks-iestudētājs: Gunārs Balodis.
• Montāža: Ērika Meškovska.
• Studija: Rīgas Kinostudija.
• Valsts: Latvijas PSR.
• Valoda: latviešu (pastāv arī krievu versija).
• Ilgums: aptuveni 87–97 minūtes (avoti atšķiras; melnbaltā).
• Žanrs: drāma / kinonovele.
• Pirmizrāde: 1970. gada 7. decembris.

Sižets

Pēc dienesta armijā Klāvs Vīksna atgriežas savā kolhozā, ko pēckara gados izveidoja viņa tēvs Mārtiņš. Klāvs strādā par traktoristu un bieži konflikte ar līgavu (kura sapņo par pilsētas dzīvi), brāli (karjeristu) un citiem. Strīdi ved pie dzeršanas, darba kavējumiem un pārcelšanas uz laukstrādnieku brigādi. Aizvainotais Klāvs aizbrauc uz pilsētu, kur sāk normālu, skaidru dzīvi. Atgriežoties mājās mātes bērēs, viņš tomēr paliek uz vietas.

Aktieri un lomas

Galvenās un nozīmīgākās lomas (pēc pieejamajiem avotiem):

• Juris Kaminskis — Klāvs Vīksna (galvenā loma).
• Velta Līne — Ilze.
• Elza Radziņa — Ance (Ance Maderniece).
• Lidija Freimane — Valija.
• Lilita Ozoliņa — Lasma.
• Mirdza Martinsone — Mira.
• Līga Liepiņa — Bille.
• Kārlis Sebris — Žanis (kolhoza priekšsēdētājs).
• Uldis Vazdiks — Imants.
• Elvīra Baldiņa — skolotāja, skolas direktore.
• Dina Kuple —  Tekla.
• Mārtiņš Vērdiņš — gans Beņuks.
• Vaironis Jakāns — Habeks.
• Haralds Topssis — Stonka.
• Ludmila Tarasova — Lida
• Artūrs Kalējs — milicijas darbinieks.
• Kaspars Pūce — Trusītis (papildināta epizode)
• Tālivaldis Macijevskis — čigāns Maksis
• Jānis Zariņš — Pauls
• Mārtiņš Vērdiņš (seniors) — gans Beņuks
• Kaspars Pūce — mehanizators Strucītis
• Juris Uka — dzejnieks Andris Gaiziņš
• Edgars Zveja — Brunis
• Irina Tomsone — veikalniece
• S. Rasa un L. Rasa — Ances meitas

Atsevišķi fakti

Filmēšana notika galvenokārt Pededzes līčos netālu no tilta pie „Maderniekiem” un Smiltenē. Scenārija detaļas un atmosfēra balstītas uz reāliem notikumiem un vietām Daukstu pagasta apkārtnē (Gulbenes rajons), tostarp torni un fermu. Filmēšanas laikā (ap 1969.–1970.) izmantoti arī dažādi tehniski risinājumi (piemēram, torņa virsotnes atsevišķa filmēšana).

Filma ir klasisks padomju laika latviešu vairāk nekā izcila melnbaltā kino estētikas piemērs, kas pievēršas lauku dzīves kolhozā, tur esošo personību un sociālo konfliktu tēmām. Sociālistiskais reālisms visā spozmē, bet ar dziļu zemtekstu. Neskatoties uz filmas tapšanas laiku (visdziļākais stagnācijas laiks Pdomju Savienībā, te ir uzsvērta latviešu zemnieka zemes mīlestība. Kolhoza priekšsēdētājs, kuram vajdazētu būt pamatīgam komunistam, šeit vispār izpaliek. Priekšplānā savas zemes saimnieks, kas saprātīgi atbildīgs par saviem cilvēkiem, par lauku apstrādāšanu, darba rezultātiem.

Rīgas Kinostudijas direktors 1970. gadā (un laikā no 1968. līdz 1987. gadam) bija Heinrihs Lepeško (Heinrihs/Henrihs Lepeško, 1931–2014). Viņa vadībā studija strādāja ar lielu jaudu un tapa daudzas vēsturē paliekošas latviešu kino “zelta fonda” filmas, tostarp arī „Klāvs — Mārtiņa dēls”.

Scenārija autors Jānis Lūsis uzvarēja kinoscenāriju konkursā un ieguva galveno godalgu (apmēram 10 000 rubļu). Tas tieši veicināja filmas uzņemšanu Rīgas Kinostudijā.  

Pēc uzņemšanas filmai bija jāiztur bargas (visavienības) žūrijas vērtējums, lai tā nonāktu uz PSRS ekrāniem, jo skāra tik pārjūtīgo neža brāļu, kolhozu dibināšanas un tājā esošās sadzīves ainas, kā arī dažādo attieksmi pret padomju dzīves realitāti. Pēc pirmās kopijas noskatīšanās tika pievienotas papildu ainas (piemēram, par “Trusīti”), jo kritizēja tehnikas trūkumu. Šie fakti ir galvenie zināmie veicinātāji filmas realizācijai un izplatīšanai.

Komentārs par trusīti balstās uz scenārija autora Jāņa Lūša atmiņām (intervija 2002. gadā). Pēc filmas pirmās montāžas (kopijas) noskatīšanās kāds no vērtētājiem - kāds no kino funkcionāriem aizrādīja, ka filmā ir pārāk maz lauksaimniecības tehnikas, tikai cilvēki. Padomju kino kontekstā tas nozīmēja, ka kolhoza dzīve un darbs tika rādīts ar nepietiekamu modernās lauksaimniecības tehnikas (traktoru, kombainu, mašīnu u. c.) klātbūtni. Tāds aizrādījums bija tipisks ideoloģiskais un “ražošanas” kritērijs — filmai bija jādemonstrē sociālisma sasniegumi un tehniskais progress. Tāpēc tika papildus iefilmēta epizode par tēlu, ko sauca “Trusītis” (lomu atveidoja Kaspars Pūce). Šī aina palīdzēja “pielabot” tehnikas trūkumu un nodrošināt, ka filma izturētu pārbaudi un nonāktu uz Vissavienības ekrāniem. Lūsis pats ppar iestarpinājumiem nebija sajūsmā un intervijā uzsvēra, ka pēc veiktajām pārmaiņām un filmas uzņemšanas viņš gandrīz nepazina savu scenāriju, jo režisors Oļģerts Dunkers ar uzņemšanas komandu bija veikuši tādas izmaiņas.