Stājās spēkā tirdzniecības boikots starp Lielbritāniju un tās Ziemeļamerikas kolonijām

18. gadsimta vidū Apvienotā Karaliste no Francijas ieguva Kanādu un Luiziānas austrumu daļu. Kolonijās sāka veidoties kapitālisma iekārtas elementi. Dienvidu kolonijās pārsvarā bija lieli pusfeodāli zemes īpašumi — plantācijas, kuras apstrādāja no Āfrikas ievestie vergi.

Pieaugot nesaskaņām starp kolonijām un Apvienoto Karalisti, sākās masu kustība. 1760. gados masu nemieri pārauga Neatkarības karā, kurš ilga no 1775. līdz 1783. gadam. Tā bija pirmā revolūcija Savienotajās Valstīs. Tās mērķis bija atbrīvot un apvienot kolonistus no Apvienotās Karalistes ietekmes.

1760. g. Britu Parlaments pieņēma virkni likumu, kuri noteica jaunus nodokļus koloniju iedzīvotājiem, tai skaitā preču klāsta papildināšanu, kas kolonistiem bija jāiepērko no metropoles. Tas radīja stihiskus protestus kolonistos, jo tie spēja sevi ar visu apgādāt paši, turklāt par lētākām cenām. ASV patriotu protesti pieauga stihiskos nemieros, kā 1773. g. 12 decembrī, -"Bostonas tējas dzeršanas" laikā, kad Bostonas ostā ievestā Britu tēja tika izgāzta jūrā.

Metropoles bruņotie spēki centās atgūt kontroli pār kolonijām, un sāka bloķēt ostas. Masačūsetsas štats kopā ar 12 citām kolonijām (štatiem) izveidoja "ēnu valdību", kura nolēma atteikties no britu produkcijas.

Atbrīvošanās karš sākās ar atteikšanos no bijušās metropoles precēm (koloniālās attiecības ietvēra noteiktu veidu preču obligātu iepirkšanu no metropoles; līdzīgi kā 21. gs. sākumā Latvija, kā  bijusī Krievijas kolonija tiek mākslīgi saistīta ar Krievijas energoresursiem, lai gan vietējo resursu izmantošana ļautu ietaupīt gan līdzekļus, gan radītu tūkstošiem darba vietu ).

ASV pasludināja savu neatkarību 1776. gada 4. jūlijā, kad tā ar Francijas palīdzību sakāva Lielbritānijas koloniālo armiju. ASV Neatkarības deklarācija kļuva par politisku un filozofisku izaicinājumu Eiropai, jo saturēja fundamentālākos Apgaismības principus.

Tā, atšķirībā no Eiropā dominējošām monarhisma attiecībām, ietvēra Džona Loka līgumattiecību nostādnes, Monteskjē idejas par varas dalīšanu valstī, Žana Žaka Ruso sabiedriskā līguma principus.

Te gan saskatāma zināma vēsturiska ironija, jo virkne deklarācijas autoru, tai skaitā Tomass Džefersons un Džordžs Vašingtons, bija vergturi.